Modes ateljē "Cinnamons Atelier" izveidotāja Antra Hanna Pujēna piedalās laikmetīgā latviešu dizaina izstādē "Humanizācija", kas skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, raksta žurnāls "Ir".

Žurnāla jaunākajā numurā Anda Burve-Rozīte raksta: liepājniecei Antrai Hannai Pujēnai bija pāri četrdesmit, kad dzīve apgriezās kājām gaisā, un viņa izveidoja modes biznesu, mainīja dzīvesvietu un satika mīlestību, kas aizvedai uz Franciju.

"Sakārtojusi balto adīto apkaklīti, Hanna uz apaļā darbnīcas galda uzliek tasītes, no sudrabkrāsas kannas lej kafiju. Iepretim Rīgas Lielajiem kapiem Hospitāļu ielā iekārtotais "Cinnamons Atelier" veikaliņš, reizē arī darbnīca, ik dienu sagaida dažus desmitus interesentu. Aksesuāri un apģērbi šeit ir dārgi. Tāpēc burzmas nav. Pirmdienas pēcpusdienā Hanna apkalpo kādu pircēju, kurai iepaticies maigi rozā mohēras džemperis. Sieviete to uzlaiko. Tomēr nolemj apdomāties, vai šķirties no 150 eiro. «Sievišķīgi.» «Maigi.» «Pavasarīgi,» dizainere un pircēja atvadoties viena otru pārspēj epitetos.

Latvijas Modes palātas vadītāja Dita Danosa par Antru Hannu Pujēnu saka: «Cinnamons Atelier strādā ar trikotāžu kvalitatīvā un sievišķīgā veidā. Katrs viņas radītais valdziņš ir izrēķināts līdz perfektumam. Piemēram, lai cepure ar dekoratīvo elementu, to uzliekot, skaisti «kristu». Dizainerei ir laba stila izjūta, viņa vienmēr skatās uz sievietes apģērbu kā komplektu – lai visas detaļas ir saskaņotas.»

Kad pirms septiņiem gadiem, ekonomiskās krīzes priekšvakarā, Hanna nolēma dibināt savu uzņēmumu ar kairinošu sajūtu pārpilno nosaukumu (tulkojumā – kanēlis), kāds varbūt viņas izvēli būtu nodēvējis par «sievišķīgu». Tas ir, tādu, kas vairāk paļaujas uz sajūtu, nevis aprēķiniem. Uzņēmīgā liepājniece, pēc profesijas stiliste, bija izdomājusi, ka vēlas darināt augstas kvalitātes adījumus. Sākotnēji – cepures, šalles, cimdus, uzročus, apkaklītes. Vēlāk klāt nāca apģērbi un smaržas. 2008.gada sākumā viņa uzrakstīja pieteikumu jauno uzņēmumu atbalsta programmai „Altum”. Bija uzrakstījusi biznesa plānu. Paredzējusi, cik saražos, kā tirgos. Kad saņēma starta finansējumu, sāka darbu pie aksesuāru izveides.

Ienirt biznesā, turklāt tādā, kur priekšā neskaitāmi citi latviešu mākslinieču zīmoli, 45 gadus vecajai Hannai nozīmēja mainīt dzīvi. Kopā ar bērniem viņa pārcēlās uz Rīgu, gribēdama būt modes notikumu un biznesa aprites epicentrā. Vēl pēc gada izstādē Milānā sastapa savu nākamo dzīvesbiedru franču uzņēmēju Marselu. Tagad Hannas dzīve rit starp Rīgu un Marseļu. Šeit ir bizness, tur – mīlestība. Latvijas dizaina sasniegumu izstādē Cinnamons Atelier piedalīsies tikai ar vienu no saviem modeļiem. Hanna žēli cilā rokās adījumus. Gribētos, lai apmeklētāji redz visus. Pirmdienas vakarā viņa vēl svārstās, vai uz izstādi vest tumši rozā adītu kostīmu ar zigzaga rakstiem, vai mohēras izstrādājumu.
[..]

Ar koferi un kaķi uz Rīgu
«Hanna patīk vislabāk,» sarunas sākumā atzīstas modes dizainere, kurai, padomju laikos dzimušam cilvēkam netipiski, ir divi vārdi. Hanna – kristībās dotais. Dzimtajā Liepājā, kur viņa uzauga, vairāk ticis lietots pirmais vārds – Antra. Tur viņa absolvēja mākslas koledžu un 80.gadu vidū lika uz ielas atskatīties tantiņām, kuras bārās par Antras izaicinošo ģērbšanās stilu. Piemēram, no mammas darbavietas – „Sarkanā metalurga” – paņemtas ķēdes, kas apliktas ap kaklu, pati knapi varēja panest. Laikam ejot, viņa dumpīgo stilu nomainīja ar sievišķīgi eleganto. Strādāja stila studijā ar modelēm, organizēja stila kursus. Kādu brīdi bija ģērbēja un mākslinieka asistente Liepājas teātrī.

Pirms septiņiem gadiem, prātojot par uzņēmuma izveidošanu, Hanna ar savām idejām bija viena. «Pilsēta skaista, radoša, es mīlu jūru un vasarā joprojām labprāt tur atgriežos,» viņa pastāsta. «Taču Liepāja ir par mazu, lai realizētu lielākus projektus.»

Būdama apsēsta ar garšvielām, ātri izlēma, ka viņas uzņēmuma nosaukumā noteikti gozēsies kāda, kas patīk visvairāk. Kādu rītu, berot kafijā kanēļa šķipsniņu, prātā uzzibsnīja – kāpēc ne „Cinnamons”? Ar latvisko «s» galotnē. Hanna pasmaida, kad pavaicāju, cik tūkstošus māksliniekam vajag, lai sāktu skicēt šalles un cepures, meklēt ražotāju, kas tās saražotu, īsāk sakot – izveidot uzņēmumu? Hanna sāka ar desmit tūkstošiem latu. «Ātri vien sapratu, ka tas nav nekas – pietiek tikai sākumam.» Uzzīmējusi uz papīra pirmos modeļus, viņa brauca uz Ogri, lai trikotāžas fabrikā atrastu sadarbības partnerus.

Modes biznesā Latvijā ārpakalpojumi spēlē lielu lomu, jo neviens nav tik liels un bagāts, lai, Hannas vārdiem runājot, noīrētu piecstāvu māju, sapirktu adīšanas vai šūšanas mašīnas un ražotu pats. Izbraukāt Rīgu un Ogri no Liepājas trīsreiz nedēļā Hannai kļuva apgrūtinoši. Tallinas ielā Rīgā noīrēja dzīvoklīti un ar iedzīvi no Liepājas pārcēlās uz galvaspilsētu. «Man bija auto, melna vabolīte. Priekšā saliku koferus, aizmugurē – orhideju logā. Runčuks sēdēja uz aizmugures sēdekļa, ņaudēja visu ceļu līdz Rīgai. Tā es pārvācos,» Hanna atminas 2008.gada vasaras nogali. Tas notika tieši pirms 1.septembra. Dēlam, vidusskolniekam, mammas jaunā biznesa dēļ nācās mainīt skolu. Tagad 21 gadu vecais vīrietis mācās par pavāru un atrodas praksē kādā Anglijas pils restorānā. Hannas meitai ir 26 gadi, un viņa ar dzīvesbiedru mīt Jaunzēlandē, kurp pirms dažiem gadiem devās pastrādāt un iepazīt pasauli, bet tagad studē, lai kļūtu par uztura speciālisti. Uz Jaunzēlandi „Cinnamons” saimniece vēl tikai grasās doties. «Ļoti tāls ceļš,» Hanna daiļi pašūpo galvu.
Lai arī pirmsākumos ieguldīt līdzekļus uzņēmuma reklāmas kampaņās sievietei nebija iespēju, Rīgas maksātspējīgajā publikā ātri izplatījās ziņas par smalkajiem adījumiem. Pircēji Hannas darinājumiem bija no pirmās dienas, ar katru gadu veicās labāk. «Krīzi neizjutu,» Hanna pārsteidz. Varbūt tāpēc, ka neriskēja paplašināties. «Negribēju būt liels monstrs. Rīga ir maza, un mans uzņēmums zaudētu savu šarmu, ja kļūtu liels.»

Katrs Hannas radītais modelis tiek saražots Ogres fabrikā vairākos desmitos eksemplāru. Ar to pietiek, lai uzņēmums pastāvētu un pamazītēm attīstītos. «Ar lielu pacietību un nedomājot, ka zibenīgi būs augsti ienākumi,» viņa izstāsta veiksmes formulu. «Sākumā es cītīgi strādāju ar aksesuāriem, lai veidotu investīcijas apģērbu kolekcijām – tas bija mans mērķis.» Pēc pirmajiem veiksmīgajiem (lai arī pieticīgajiem) gadiem skiču albumā beidzot parādījās arī apģērbi – no kvalitatīvas dzijas smalki adītas jakas, kleitas, bikses un džemperi.

Iespējams, Hannas veiksmes atslēgai vēl vienu robiņu piešķīra iepazīšanās ar Marselu, viņas tagadējo vīru. Tas notika 2009.gadā, kad viņa jau bija izcīnījusi stabilu klientu loku Latvijas modes tirgū. Braukādama starp Rīgu, Parīzi un Marseļu (jo tiešo reisu uz Dienvidrancijas ostas pilsētu nav), viņa pirka franču modes žurnālus. Uzmanīgi sekoja līdzi jaunākajām tendencēm. Tas līdzēja izkristalizēt savu kolekciju pasniegšanas stilu. Piemēram, šāgada pavasara un vasaras katalogam piemīt kaut kas no priekšstata par modi Parīzē – gaišmatainās modeles maigi rozā kostīmos un cepurītēs pie vaiga glauž Hannas radītās smaržas.

Pie smaržu līnijas veidošanas dizainere ķērās pagājušajā gadā. Desmit dažādu smaržu nu gozējas „Cinnamons” veikala plauktā, vienas pārsietas ar šokolādes brūnu, citas ar maigi rozā lenti. Lai radītu smaržas, uzņēmīgā sieviete devās uz smaržu meku Dienvidfrancijas pilsētiņā Grasā. Mācījās pieredzējušu meistaru vadībā. Kolbās ar pipeti aizrautīgi jauca dažādas esences. Īpaši aizrāvās ar neparastākajām – tabakas, ādas smaržu. Kad desmit aromāti – saldi, rūgteni un svaigi – bija gatavi, vienojās par ražošanu. Hannas smaržas nelielās partijās top tieši Grasā. Patlaban tās, tāpat kā viņas apģērbu kolekcijas, var nopirkt modes veikaliņos Igaunijā, Lietuvā, Spānijā, Indijā, Francijā. Latvijā Hannas izstrādājumi atraduši vietu arī vietējo modes dizaineru veikalā „Taste Latvia”. Hannai biznesā patīk mazi apgriezieni. Viņa drīzāk izmēģinās vēl kādu jaunu virzienu, nekā sāks ražot lielos apjomos.

Lidmašīnās kā tramvajos
«Negribēju sēdēt Dienvidfrancijā un cept pankūkas,» Hanna pamato, kāpēc laiskas ģimenes dzīves vietā Vidusjūras piekrastē izvēlējās nodarboties ar uzņēmējdarbību Latvijā. Abiem ar vīru kopdzīve izpaužas, Hannas pašas vārdiem, «ļoti mūsdienīgi – lidojam viens pie otra». Pagājušajos Ziemassvētkos viņa «pameta» savu uzņēmumu un Latviju, lai pavadītu svētkus kopā ar vīra ģimeni. Pēc tam abi devās ceļojumā, un Hanna mājās atgriezās janvāra vidū. «Ar lidmašīnām pārvietojamies kā ar tramvajiem,» viņa jokojas.

Latviešu dizainere sastapa franču uzņēmēju pirms sešiem gadiem Milānā. Bija ziema, viņa piedalījās modes dizaina komercizstādē. Cītīgi runādamās ar klientiem pie sava stenda, ievēroja kāda vīrieša uzmanības apliecinājumus. «Pilnīgs cukuriņš!» Hanna raksturo pirmo iespaidu. Vīrietis lūkojies viņā, līdz atļāvies pietuvoties. Uzrunājis franciski. «Ko, lūdzu?» viņa angliski pārjautājusi. Mirklis mulsuma, līdz abi ar zīmēm norunāja pēcpusdienā tikties netālajā kafejnīcā. «Trijos!» vīrietis ar pirkstiem Hannai rādīja. No tā brīža abi katru dienu kopā pusdienoja. Tobrīd latviete iepazīšanos uztvēra kā simpātiju pilnu žestu bez paredzamām sekām (lai arī abi bija apmainījušies kontaktiem). Izstāde beidzās, viņa atgriezās Latvijā un ķērās pie darbiem. Taču pavisam drīz saņēma ziņu no Marsela – tā sauca jauno franču paziņu. Viņš vēlējās Hannu atkal satikt. «Es nebiju pazaudējusi galvu,» viņa atzīstas. Patīkams, glaimojošs piedzīvojums, tas arī viss. Taču Marsels latvieti zibenīgi aicināja uz Ziemassvētku pusdienām ģimenes mājās Dienvidfrancijā. Viņa piekrita un tikai vēlāk uzzināja, ka frančiem skaitās ļoti nepieklājīgi tādi pēkšņi ieradušies ciemiņi. «Es biju nezināma dāma, kura vēl nav atrādīta mātei,» Hanna pastāsta. Tomēr pirmā tikšanās ar Marsela māti un māsām izvērtusies jauka. Bija silts, laikapstākļus Francijas dienvidos Ziemassvētku laikā var salīdzināt ar agru Latvijas rudeni. Hanna sēdēja pie Marsela ģimenes lielā svinību galda un nesaprata ne vārda. «Viņi varēja runāt, ko vien grib,» sieviete smaida. Viņa bija piesardzīga pret «aperitīvu kultūru» – tā vien likās, ka franči ne tikai svētkos, bet arī ikdienā bez mitas iedzer. Atturību atbruņoja daudzie gardie sieri, pieskaņoti katrai vīna glāzei. Kad Marels mātei paskaidroja, ka Hanna mīt Eiropas ziemeļos, «kur auksts», viņa smaidīdama māja ar galvu. Latviete franču ģimenei bija iepatikusies. Dažu mēnešu laikā Hanna iemācījās daudz vairāk par monsieur un bonjour. Nu franciski viņa runā tekoši.

Attiecību veids – pārsvarā «no attāluma» – Hannai un Marselam nav traucējis kopā pavadīt skaistus sešus gadus. «Francijā, kā jau teicu, dzīvot un cept vīram pankūkas – to vien es negribētu,» Hanna atgādina. «Nevaru arī iedomāties, kā mēs abi dzīvotu Latvijā. Man tik daudz būtu jārāda un jāskaidro, ka es pārvērstos par vīrieša aukli. To es negribu. Un arī nevaru, jo man savas lietas jādara – jāvada uzņēmums,» saka modes dizainere.

Marsels bija pirmais, kuram pagājušajā gadā Hanna deva notestēt jaunradīto smaržu līniju, tajā skaitā parfimērijas ūdeni vīriešiem. Šajā jomā uzņēmīgā sieviete vēl jūtas nedroši, atzīst, ka daudz jāmācās. Tomēr „Cinnamons” veikaliņā, gluži kā ķīmijas laboratorijā, mazās, tumšās pudelītēs atrodas jau trīs jauni Hannas radīti parfīmi. Ienācējiem viņa tos pilina uz plaukstas locītavas un gaida atbildi – kā patīk.