Ieva Anna Avotiņa šobrīd visvairāk laika pavada mākslas galerijā "Romas dārzs", jo ir tās vadītāja. Taču viņas īstā aizraušanās, aicinājums un mīlestība ir dziedāšana, ko Ieva mācījusies gan Liepājas Mākslas, mūzikas un dizaina vidusskolā (LMMDV), gan Barselonas džeza, modernās un flamenko mūzikas skolā "Taller de Musics". Pašlaik Ieva studijās paņēmusi pauzi.


Vai pauze nepieciešama tāpēc, lai pārdomātu – turpināt vai ne? Vai arī ir cits iemesls?
Es pavisam noteikti gribētu savas studijas pabeigt, lai iegūtu kvalifikāciju un pasniegtu ne tikai privāti, bet varbūt arī kādā skolā. Arī Liepājā, LMMDV, manuprāt, ir vajadzīgs vokālais pedagogs, kurš ir šeit, uz vietas.


Kad pati mācījos, pieredzēju, kā mainās pedagogi un bija tikai viena pasniedzēja, viena brīnišķīga sieviete Jolanta Gulbe-Paškēviča, kura man ļoti daudz iemācīja.


Ja nebūtu viņas, visticamāk, nebūtu iemācījusies pārvaldīt savu balsi pilnvērtīgi.

Viņa bija tā, kura man deva spēcīgu grūdienu, lai es tiktu uz priekšu, arī iestātos skolā Spānijā.


Kāpēc paņēmu pauzi? Es pavisam noteikti būtu tagad studējusi, pabeigtu visu daudz ātrāk, un mana dzīve, iespējams, būtu iegrozījusies pavisam citādi, bet es, tāpat kā daudzi, šobrīd to nevaru atļauties finansiāli. Barselonā ir palikuši divi gadi līdz bakalauram, tā ir pusīte no kopējā studiju laika.


Ko tu mācījies Liepājā?
Pabeidzu džeza nodaļu kā vokāliste.


Kāpēc tieši Spānija, Barselona?
Liepājā pie mums reizi mēnesī brauca pasniedzēji vadīt meistarklases, un atbrauca viens saksofonists no Spānijas, es ar viņu parunājos, jautāju arī, vai viņš var ieteikt kādu skolu. Vēlāk izskatīju visus variantus un izvēlējos privāto augstskolu "Taller de Musics", kur mani arī paņēma. Tajer tulkojumā no spāņu un katalāņu valodas nozīmē "darbnīca", un tur ir gan džezs, gan modernā mūzika, gan flamenko.


Spānija mani piesaistīja jau kopš 11 gadu vecuma, kad biju tur pirmoreiz. Cerēju kādreiz atgriezties, bet necerēju, ka studēšu tur.


Turpini džeza virzienā?
Iestājos džeza performances nodaļā, kurā ir atsevišķs atzars – džeza vokāls.


Esi liepājniece?
Liepājā sāku dzīvot tad, kad iestājos LMMDV, toreiz man bija 15 – 16 gadi. Nāku no Kapsēdes. Savulaik šī vieta tika saukta par Kāpsēdi, jo ļoti sen, ļoti ļoti ļoti sen tur ir bijusi jūra. Tur joprojām ir tādi augsti kalni, kādreizējās kāpas. Spicais kalns, piemēram. Bet krievu laikos burtam "a" pazuda garumzīme.


Ļoti daudz laika bērnībā pavadīju arī Vaiņodē, jo mamma nāk no turienes. Joprojām tur dzīvo mana tante.


Ieva dzied savā žetonvakarā. Foto no personīgā arhīva.


Esat muzikāla ģimene?
Šobrīd tā nopietni ar mūziku esmu saistīta tikai es, bet mana māsa Rūta ir ļoti zinoša diriģēšanas jomā – viņa mācījās gan šeit, Liepājā, toreiz tā tika saukta par Melngaiļskolu, gan arī Mūzikas Akadēmijā. Taču viņa ir arī liela māksliniece, un darbojas dažādās jomās. Brālis, kurš ir gadu jaunāks par mani, mācījās bungas spēlēt, bet šobrīd viņam ir pavisam citas intereses. Jaunākais brālis spēlē ģitāru un prot spēlēt arī trombonu, bet arī viņam šobrīd ir citas intereses.


Tev ir divi vārdi – Ieva Anna, un ir arī skatuves vārds?
Mums ģimenē visiem ir divi vārdi – vienu deva mamma, otru – tētis. Skatuves vārds radās pavisam nesen, un saucu es sevi Iamtheoceanoflove, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē "Es esmu mīlestības okeāns".


Man šķiet, ka manī pašā dominē tāda platoniska mīlestība pret jebko un pret jebkuru, pret cilvēkiem, dzīvniekiem un dabu kopumā.

Tas ir tas, ko varu dot, un tajā pašā laikā tas, ko vēlos saņemt arī no citiem. Gan uz skatuves, gan ikdienā.


Kopš kura brīža uzstājies kā soliste?
Aktīvi kā soliste pavisam nesen – ap 2018., 2019. gadu, bet paralēli esmu turpinājusi dziedāt bekvokālu dažādos projektos.


Bet vispār esmu uz skatuves jau kopš četru piecu gadu vecuma, kad dziedāju Igetas Gaiķes grupā "Tev un man". Jau toreiz mums tika dota iespēja ceļot pa pasauli, uzstāties bērnu namos, pansionātos, vēstniecībās. Piedalījāmies dažādos festivālos. Bijām Briselē, Vācijā, Spānijā, Somijā, Lietuvā. Kādas piecas sešas reizes braucām un uzstājāmies uz kruīza kuģa "Tallink". Mums bija iespēja kāpt uz skatuves kopā gan ar "Iļģiem", gan "Līviem", piedalīties "Bilžu" festivālos.


Igetas Gaiķes iedvesmota, pieteicos bērnu mūzikas skolā. Mana māsa toreiz jau spēlēja vijoli, un brīdināja, lai tikai es nepiesakos uz vijoli, bet es par spīti pieteicos, un četrus gadus spēlēju vijoli. Bet tad sapratu, ka tas laikam nebūs tas, ko gribu, jo vijole prasa ļoti daudz pacietības, kuras man toreiz nemaz nebija. Tāpēc iestājos kora klasē pie Andra Kontauta. Mācījos diriģēšanu, dziedāju korī, līdz vienā brīdī sapratu, ka vairs nespēju dziedāt korī un ir laiks būt solistei. Lai gan tajā laikā par džezu nezināju vispār neko un man tas likās garlaicīgs, aizbraucu uz džeza nometni Saulkrastos, iepazinos tur ar dažādiem cilvēkiem, un, atbraukusi mājās, iestājos džeza nodaļā, kas tikko bija izveidota, jo tas man deva iespēju būt solistei.


Ar ko tu tagad kopā uzstājies? Vai ir kāda mūziķu apvienība?
Uzstājos dažādos sastāvos. Sākumā bija tāda grupa "Magone", kuru vadīja bundzinieks Andris Buiķis un kurai bija diezgan apjomīgs sastāvs.


Tie bija cilvēki, kuri man palīdzēja ieskrieties kā solistei.

Mēs startējām konkursā "Competition Ventspils Groove", un ieguvām pirmo vietu. Pirmais koncerts mums bija pirmajā Karostas festivālā.


Vēlāk sastāvs pajuka, jo katram bija savas intereses, karjera, un kopš tā laika uzstājos ar dažādiem sastāviem – duo, trio, šad tad uzspēlēju kopā ar pieciem, sešiem cilvēkiem. Atkarīgs no tā, kuri ir uz vietas. Man arī ļoti svarīgi ir, ka varu uz kolēģiem paļauties, ka viņi ir atbildīgi, viņiem var uzticēties.


Šovasar tevi vairākkārt varēja dzirdēt arī Liepājā.
Atkal dziedāju Karostas festivālā, arī Vecajā ostmalā uz "Red Monkey" skatuves, tad bija mazs projektiņš "Kopienas dārzā", un kopā ar savu brīnišķīgo pasniedzēju Rustamu Bagirovu, kurš man ļoti daudz ko ir iemācījis, uzstājos pludmales kafejnīcā "Red Sun Buffet". Arī viņam man ir jāpateicas par gūtajām zināšanām un pieredzi, kas ļāva iestāties skolā Barselonā. Konkurence tur ir ļoti liela.


Ar grupu "Magone". Foto no personīgā arhīva.


Vai tev kā jaunai dziedātājai ir arī savi iedvesmas avoti?
Pavisam noteikti ir. Es gan nezinu, vai gribētu dziedāt uz lielajām skatuvēm, pelnīt ļoti daudz naudas un būt pilnībā atkarīga no kādas producentu vai ierakstu kompānijas. Tāpēc arī izvēlējos džezu, jo tajā var justies daudz brīvāk, un man patīk neielikt sevi rāmjos. Esmu vokāliste ar džeza pamatiem, bet nesaucu sevi par džeza dziedātāju. Gribētu pozicionēt sevi kā atvērtu dažādiem žanriem.


Ļoti daudz klausos r&b jeb rhythm&blues, 20.gadsimta 80. – 90. gadu, arī mūsdienu māksliniekus. No viņiem un arī no suol, neosoul spirituālās, šamaniskās mūzikas gūstu iedvesmu. Pārsvarā klausos melnādainos solistus, jo no viņiem mūzika plūst brīvi.  Dziedātāji, kuri manām ausīm ir patīkami, ir soulmūzikas žanra karaliene Ērika Badū, džeza klasikas pārstāve Sāra Vona, dziedātāja Džonija Mičela, kuras priekšnesumā ir kaut kas no džeza, bet arī kantri.


No mūsdienu dziedātājām – Areta Franklina, un man ļoti patīk arī Vilova Smita, aktiera Vila Smita meita.

Man ir ļoti svarīgi, kādu informāciju dziedātājs savos skaņdarbos sniedz auditorijai.


Kā tu izvēlies savu repertuāru? Koncertā, ko dzirdēju "Red Sun Buffet", mani pārsteidza, cik tas ir daudzpusīgs. Arī sarežģīts.
Repertuāru veidoju pārsvarā no tā, ko klausos. Un, kā jau teicu, klausos ļoti dažādu mūziku. Man patīk arī klasiskā mūzika, patīk flamenko, patīk latino – brazīliešu, Kubas mūzika.


Izpildu dziesmu kaverversijas, bet es arī komponēju, un manas oriģinālkompozīcijas ir atskaņotas – varbūt ne tik lielai auditorijai. Šogad gan vēl nav izdevies atskaņot nevienu manu jauno kompozīciju, jo visi mūziķi bijuši ļoti aizņemti, lai mācītos jaunas dziesmas. Taču es ceru, ka drīzumā tas notiks, jo skaņdarbi ir un arī top. Vislielākās grūtības sagādā teksti – tie nenāk viegli, bet kā mans draugs saka – teksts nāk ar pieredzi, ir vienkārši jāraksta, jo tas ir kā treniņš.


Tas pats ir ar muzikālo tehniku – izvēloties sarežģītas kompozīcijas, ir vajadzīga laba tehnika, un tā ir jāapgūst visu laiku. Arī šobrīd, kad nestudēju klātienē, es turpinu muzicēt, turpinu mājās vingrināties, turpinu klausīties, atkārtot, imitēt utt.


Patlaban tu esi atradusi darbu mākslas galerijā. Kā tu te jūties? Ko šis darbs tev dod?
Tas man ir liels liels izaicinājums un vide, kurā joprojām cenšos adaptēties. Saistībā ar glezniecību, tēlniecību, izstādēm, māksliniekiem kā tādiem strādāju pirmo reizi.


LMMDV, kur mācījies, zem viena jumta ir abi virzieni – mūzika un māksla.
Jā, un es nebūšu tas cilvēks, kaš iebildīs, ka šīs abas skolas ir apvienotas. Kā jau ocean of love, esmu par to, lai cilvēki mācītos savā starpā sadzīvot, sadarboties, varbūt pat kaut ko kopā radīt, neraugoties uz to, ka māksla ir viena joma un mūzika – cita.


Varbūt tāpēc es arī esmu šeit – lai iemācītos to pati un arī citiem parādītu, ka tas ir iespējams.

Man ļoti patīk šeit strādāt, man ir brīnišķīgi darba devēji, īsā laikā esmu jau iepazinusi ļoti daudz mākslinieku. Esmu iemācījusies tikt galā ar "papīru" problēmām – labi, ka man ir mamma, juriste jau trīsdesmit gadus, kurai varu lūgt padomu.


Cik tev gadu?
Divdesmit trīs.