1932. gada 1. jūlijā Latvijā reģistrētā Latviešu-zviedru biedrība savā sēdē Rīgā nolēma sarīkot zviedru karaļa Gustava Ādolfa nāves dienas 300 gadu atcerei veltītu zviedru laiku pieminekļu iztādi. Par šo nodomu informēja latviešu preses izdevumi, piemēram, Emīlijas Benjamiņas "Jaunākās Ziņas" un vairāki citi laikraksti un akadēmiski Universitātes mācību spēki.

Izstādes katalogs.

Par šo izstādi organizatoriem izdevās ieinteresēt Latvijas Republikas Ārlietu ministriju un pat Valsts prezidenta Alberta Kvieša kanceleju Rīgas pilī. Viņa ekselenci prezidentu oficiāli nominēja par šīs starptautiskās izstādes patronu.

1932. gada 6. novembrī ar vēsturiskās uniformās ģērbtu zviedru grenadieru parādi Rīgas pilī izstādi atklāja.

Tajā izvietoto artefaktu apjoms bija iespaidīgs. Pāršķirstot ekspozīcijas katalogu, jānovērtē cītība un loģiskums, jo tas kārtots pārskatāmā secībā: portreti, zīmējumi, dažādu vēsturisko celtņu fotogrāfijas vai to fragmenti, kartes un plāni, arhivāliju dokumenti, ieroči, bruņas un monētu un medaļu kolekcija.

Zviedru karalis Gustavs Ādolfs. Foto no izstādes kataloga.

Daudzi eksponāti izstādē Rīgā publiski tika demonstrēti pirmo reizi. Piemēram, no Zviedrijas karaliskās ieroču glabātuves zobens un divas pistoles ar riteņa aizslēgu, 31 karte un militārie plāni no Zviedrijas kara arhīva Stokholmā.

Apjomīgajā izstādes katalogā ievietoti dokumenti un foto attēli arī par Kurzemi. Lai gan tieši nesaistīti ar Gustava Ādolfa valdīšanas laiku un ar valdnieka uzturēšanos konkrētās Latvijas vietās, katalogā ievietoti: dzīvojamā ēka 17. gadsimta Rucavā, svētliepa Usmas pagastā un Kurzemes zemnieku kāzu brauciens 1625. gadā.

Izstādes tematikas veidotājiem no Latviešu-zviedru biedrības interesanti licies 17. gadsimta un arī vēlāku laiku pastāvējušie Kurzemes zemnieku brīvciemi un to vēstures pēdas mūsdienās (1932.g.). Piemēram, kuršu ķoniņu Ziemeļciema Šmēdiņu ģints 1664. gada ģerbonis Turlavas baznīcā, kalēju brīvciema Šmitu ģints 1664. gada ģerbonis un brīvzemnieka Fīlipa Ķēniņa 1652.gada ģerbonis. Šīs izstādes katalogā atrodas arī kuršu ķoniņa Andrēja Penikes brīvciema 1664. gada ģerbonis ar piezīmi, ka tas atjaunots pēc 1491. gada parauga.

Deviņpadsmitā gadsimtā ķoniņu pēcteči šo ķoniņu "brīvības stabu" bija atjaunojuši un ierāmējumā novietojuši kuršu jātnieka otējumu (gleznojumu) korneta tērpā. Līdz 1940. gadam šis "brīvības stabs" atradies Turlavas pagasta lielceļa malā. Ar Kuršu ķoniņu dzimtu dzīvesstāstiem latviešu un viesu tūristu grupas visērtāk iepazīstināt, esot Lipaiķu baznīcā, kur logos nelielas krāsaina stikla vitrāžas ar te jau minēto Kuršu ķoniņu dzimtu ģerboņiem. Piemēram, atmiņu pieraksts par Tontegodēm –

tie precējās tikai ar Tontegodēm, tie bija tik lepni, ka, braucot ciemos, vienmēr izlikušies jau mājās paēduši,

bet, kad pārbrauca no godiem, žēlojās par izsalkumu. Tāpat atmiņu stāsts par ķoniņu godiem un tā saukto pliķēšanas tradīciju – kad lielajā goda istabā alus dzerts bija pārlieki, tad kādu kausu izšļāca uz galda un, plaukstām pliķējot alus palti, ritmā dziedāja līdz rīta gaiļiem.  

Kuldīgas pastkarte. Kurzemes kuršu ķoniņu pēcteči pie sava simbola – "brīvības staba", 1911. gads. Pastkarte iespiesta Ventspilī, izd. R. Landrevits. 

Bet vēl par Zviedru-latviešu izstādi pirms deviņdesmit gadiem. Tajā piedalījās arī muzejiski krājumi no Cēsīm, Trikātas, Jelgavas un Kuldīgas. Liepājas toreizējās Mākslas un amatniecības skolas pedagogs Jānis Sudmalis Rīgas pils izstādei bija nodevis dažas pilsētas bāreņu patversmes, tagad Bāriņu iela 12, numizmātikas kolekcijas monētas un divas litogrāfijas – "Zviedru nocietinājumi Liepājā, celti 1702. gadā". Droši vien tās ir tās pašas litogrāfijas, kuru attlēli iespiestā veidā pirmo reizi publicēti 1911. gada Liepājas vācu kalendārā un tagad neskaitāmi pārpublicēti. Būtu vērtīgi un izzinoši atrast šo litogrāfiju tālāko likteni.