Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu atzīmē 164 Madaras, 3 Genovevas un 12 Genovefas.

Šodien vārda dienā sveicam Liepājas teātra aktrisi Madaru Melni-Tomsoni.

Vai jūs esat liepājniece?
Esmu dzimusi un augusi Rīgā, par liepājnieci sevi saucu pēdējos divus gadus, kopš sāku strādāt Liepājas teātrī.

Jums dzimšanas diena (6.augusts) un vārda diena ir ar trīs dienu starpību. Apvienojat vai svinat atsevišķi?
Kā kuru gadu. Bērnībā, protams, tā bija liela bēda. Es atceros, ka prasīju mammai, kad man ir vārda diena un viņa atbildēja, ka pēc trīs dienām. Nevarēju noticēt, kā tā var būt? Citi svinēja savus svētkus divas reizes gadā, bet man viss sanāca tik tuvu, ka likās ir tikai vieni svētki. Draugi arī nevarēja atnākt ciemos, jo vasaras laikā visi bija laukos. Tagad attiecīgi šis ir foršs laiks. Šogad plānoju svētkus apvienot. Varētu aizbraukt ar draugiem un ģimeni uzspēlēt peintbolu.

Kāda ir bijusi mīļākā, atmiņā paliekošākā dāvana?
Dāvana bija 18 gadu svinības. Mēs svinējām kopā trīs meitenes, kurām bija dzimšanas diena vienā datumā. Tā bija tiešām maģiska nakts: draugi ieradās ar instrumentiem un muzicēja, bija brīnišķīga atmosfēra. Saglabājušās tiešām jaukas atmiņas par to dzimšanas dienu.

Par ko bērnībā vēlējāties kļūt?
Es vēlējos precēties! Bet ja nopietni, tad nebija tādas sapņu profesijas.Es atceros, ka sākumskolā skolotāja lika sameklēt divas tautasdziesmas. No tām, ko es atradu viena bija par precēšanos un otra par skološanu. Un tā arī man skolotāja teica: "Madara precēsies un būs skolotāja!" Precējusies es esmu, bet par skolotāju gan man īsti nekad nav gribējies kļūt.

Kā izvēlējāties kļūt par aktrisi?
To kopā veidojuši dažādi apstākļi. Mamma ir mācījusies par vokālisti un līdz ar to lika mums ar māsu skoloties mūzikas skolā, tādejādi radošā darbība visu laiku bija manā dzīvē. Pabeidzu mūzikas skolu, vidusskolu, iestājos žurnālistos un sapratu, ka tas nav priekš manis. Tieši tā gadījās, ka Liepājā tajā gadā uzņēma aktierus un es braucu mēģināt. Man bija tāds mērķis – ja mani nepaņems, sapnis ir miris un nav ko! Ja paņem, tad jāspēlējas ar to, ko dzīve ir devusi un jāiet tālāk pa šo ceļu.

Kāda bija pirmā nopietnā loma?
Pirmā, ko spēlēju Klaipēdas Universitātē, bija no  Anšlava Eglīša romāna "Līgavu mednieki". Katram aktierim iedalīja lomu un es tēloju 50 vai 60 gadus vecu sievieti, precīzi neatceros, bet ar ļoti interesantu vārdu - Eberhardīne. Man tas vārds tik ļoti patika, ka tagad Twitterī tas ir niks! Viņa bija tāda sažuvusi, nelaimīgi precējusies sieviete, kuru mocīja dažādas kaites un kurai galva kratījās. Bija interesanti saprast un spēlēt tādu raksturu. Protams, ka biju bēdīga, ka neiedeva jaunu meiteni spēlēt, bet viss vēl ir priekšā!

Kāda ir jūsu sapņu loma?
Mazliet bail pat teikt, bet laikam jau jāsaka… Es gribētu būt Nora Henrika Ibsena "Leļļu namā". Šī loma man ir ļoti iekritusi sirdī, es būtu ļoti priecīga to spēlēt!

Kā pavadāt šo vasaru?
Vasaras sākums bija interesants – mums ar vīru uzteica dzīvokli. Arī izīrēt neko tajā brīdī nevarēja, bet, par laimi, tagad šī situācija ir atrisinājusies. Vīram sākās atvaļinājums, tad mēs braucām pie viņa vecākiem uz laukiem Salacgrīvā. Tur es ravēju, lasīju mellenes, zemenes, vārīju ievārījumus, biju arī uz festivālu "Positivus".

Kādās izrādēs jūs šosezon varēs redzēt Liepājas teātrī?
Izrādē "Lukrēcija Bordžija", "Pavasara atmoda" un muzikālā leģendā "Minhauzena precības".