Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati liecina, ka šodien Liepājā vārda dienu svin 54 Simonas un 6 Apolonijas. Dzimšanas dienā sveicam Mārtiņu Drungilu.

Nu jau pagājuši nepilni divi gadi kopš Mārtiņš dzīvo Lielbritānijā. “Pirmais gads pagāja nelielā Anglijas pilsētiņā Dārbijā. Interesanti, ka šajā pilsētā bija un, domājams, ka vēl joprojām ir, ļoti daudz latviešu, arī liepājnieku.

Pirmais iespaids par šo salu bija diezgan pozitīvs – pieklājīgi, smaidīgi cilvēki, skaisti dabas skati, brīnišķīgi parki un daudz pieejamu pasaulīgu labumu. Vienīgi pirmais šoks bija par valodu. Lai arī kaut kādas valodas priekšzināšanas, protams, man jau bija, tomēr izdzirdot pirmo reizi šo „dzīvo” valodu, likās tā, kā gluži cita, iepriekš nedzirdēta,” stāsta jubilārs. Mārtiņš stāsta, ka Dārbija ātri vien apnikusi, kaut kas pilsētai pietrūcis. “Līdzīgi kā ar Ventspili – pilsēta ar rītdienu, bet bez šodienas un bez dvēseles,” skaidro Mārtiņš. Nu jau pagājuši trīs mēneši, kopš Mārtiņš ar ģimeni dzīvo Bristolē.

“Pilsēta, ko mēs ar sievu Dagniju iemīlējām jau, šķiet, pirmajā reizē. Kaut kas tik ļoti atgādināja Liepāju. Nezinu, vai tas ir dzestrais jūras vējš, vai brīvība, kas šeit valda, vai kaut kas cits, netverams. Šai pilsētai piemīt dvēsele, gluži tāpat kā mūsu mīļotajai Liepājai,” teic jubilārs. Mārtiņš iesaka ‘’ieguglēt’’ Bristoles grafiti. Tā vien šķietot, ka lielākā daļa pasaules slavenāko ielas mākslas darbu bāzējas Bristolē, kur pat atvēlēta atsevišķa iela, kur izpausties šiem citur nemīlētajiem un neatzītajiem talantiem.

Mārtiņš Drungils: “Ja man vajadzētu sevi definēt pēc profesijas, es teiktu, ka esmu klientu apkalpošanas speciālists. Kā nekā pavadīti vairāk kā astoņi gadi šajā jomā, un nu jau esmu atkal atpakaļ šajā profesijā, tikai citā valstī. Lai gan seši gadi tika pavadīti apgrozoties Liepājas Universitātes studentu un, reizēm arī, pasniedzēju vidū, tā arī netiku pie oficiāla profesijas papīra.” Sevi liepājnieks labprāt redzētu cirka mākslinieka profesijā. “Laikam Solvita (Solvita Estere Sudmale no Liepājas cirka “Beztemata”) ir neatgriezeniski saindējusi ar šo noslēpumaino, aizraujošo un bezgala jautro cirka pasauli. Un liels paldies viņai par to!” intervijā portālam atklāj Mārtiņš.

“Ziniet, savādi ir ar to svešumu. Dažkārt tas ļauj paskatīties uz ierastām lietām it kā citām acīm. Tas ļauj izvērtēt savas attiecības ar dzimteni, valsti, draugiem, tuviniekiem. Dārbijā bija tā laime iepazīt fantastisko Bergu ģimeni un tās galvu Alvilu, kurš lika aizdomāties par īstenajām vērtībām dzīvē – par ģimeni. Cik patiesībā tā ir nozīmīga ne tikai šaurākos, savas ģimenes ietvaros, bet arī valstiskā līmenī. Ko tā spēj sniegt, lai pārvarētu grūtības, atbalstītu grūtā brīdī. Cik patiesībā cilvēks kļūst vājš un ietekmējams būdams viens pats un cik tauta var būt ievainojama un vadāma, būdama saplosīta un sašķelta. Bet tas jau ir cits stāsts,” pārdomās dalās liepājnieks.

Mārtiņš Drungils: “Pašlaik strādāju ‘’Subway’’ par maiņas vadītāju – sviestmaizīšu mākslinieku (angliski - sandwich artist).” “Redz, kā dzīvē iegrozījies – visu mūžu esmu sapņojis kļūt par mākslinieku, nu vismaz esmu kļuvis par oficiālu sviestmaižu mākslinieku – ir pat papīrs, kas to apstiprina!” sirsnīgi smejas liepājnieks. Jubilārs stāsta, ka firma taisot garšīgākās sviestmaizes pasaulē un vēl izdodas sevi uzturēt labā fiziskā formā, jo uz darbu jābrauc ar velosipēdu apmēram 40 minūtes vienā virzienā, kalnā augšā – lejā.

Mārtiņš stāsta, ka nav atmetis cerības turpināt studijas, esot šādas tādas ievirzes un plāni par kuriem negribētos skaļi runāt tīrās māņticības dēļ. “Un tad jau šeit pavadītajam laikam būtu arī sava pievienotā vērtība.”

Spilgtākā epizode saistās ar to, kā Mārtiņš pamatīgi pārbiedēja  tēvu ar savu šķietamo pazušanu. “Tā nu sagadījās, ka mēs ar tēti palikām divi vien mājās. Kamēr tētis skatījās TV, nodomāju sevi veltīt radošām darbībām – izveidot no malkas pagales rādāmkoku. Nez cik tālu savās radošajās darbībās gan netiku, jo, kā nu gadījies, kā ne, salūza galvenais darba instruments – labais virtuves nazis. Ko nu? Tētis droši vien spers zemes gaisā, kad ieraudzīs, ko esmu izdarījis. Drošākais likās paslēpt nedarba lietiskos pierādījumus gružu kastē un pašam paslēpties drēbju skapī. Eh, vēl šobaltdien atceros, cik tur bija tik silti un mīksti! Līdz vienam mirklim, kad tēvs atrāva vaļā skapja durvis un pamodināja mani no saldā miega. Izrādījās, ka nabadziņš bija pārbijies ne pa jokam, kad nevarēja atrast, kur palicis mazais dēlēns. Bija pat paguvis pārmeklēt saimniecības ēkas un apskraidīt tuvējos kaimiņus, kamēr gulēju saldā miegā turpat guļamistabas skapī. Nez kā viņš jutās, kad mani atrada – priecīgs, ka esmu atradies, vai dusmīgs par manām palaidnībām un paslēpēm …” atmiņās dalās Mārtiņš.

“Dzīve ir pārsteigumu pilna, nekad nevari zināt, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Vēl pirms gadiem diviem biju pārliecināts, ka palikšu Latvijā un ne uz kādu emigrāciju neparakstīšos. Viss mainījās principā divu mēnešu laikā. Te nu es esmu,” aizdomājas Mārtiņš. Viņš uzskata, ka cilvēkam ir vieglāk dzīvot, ja viņš ir elastīgs savos uzskatos un pārliecībā.

Mārtiņš Drungils: “Visērtāk un vislabāk jūtos savā ģimenes mikropasaulē. Kopā ar savu sievu, kas ir arī mans labākais draugs un savu brīnišķīgo, pārsteigumu pilno meitiņu. Tā ir vieta, kur es varu būt es pats un kur mani vislabāk saprot.”

Otra vietā, kur jubilārs jūtoties labi –  Liepājas cirks. “Tik daudz jautru un neaizmirstamu brīžu kopā ir piedzīvots. Un tas deva iespēju kārtīgi izspēlēties, izspēlēt sevi tādu, kāds ikdienā neatļautos būt. Iveta Gaiķe to pat piedēvēja drāmas terapijai. Tā visa šeit tik ļoti pietrūkst!” uzsver Mārtiņš. Vislielākā, visdārgākā dāvana dzimšanas dienā noteikti viņam ir meitiņa Elza Karlīna. “Nespēju iedomāties brīnišķīgāku dāvanu par šo,” piebilst viņš. Liepājnieks atklāj, ka dāvanu saņemšana vienmēr viņu mulsinot.

“Pilnīgi pietiktu, ja mani mīļie un tuvie vienkārši atnāktu, lai kopā jautri pavadītu laiku. Bet tas jau latvietim nav pieņemami – aiziet ciemos uz dzimšanas dienu ar tukšām rokām. Tādi nu mēs esam! Man gan šķiet, ka cilvēkus dara laimīgus mazās lietas dzīvē. Laimi saredz tikai pēc tam, atskatoties atpakaļ. Jo nevar viens cilvēks būt laimīgs visu laiku, jo kā gan viņš sapratīs, ka ir laimīgs,” savus uzskatus pauž Mārtiņš. Kā tiks pavadīta dzimšanas diena? Jubilārs nav izlēmis, bet zina, ka svinēs Elzas Karlīnas dzimšanas dienu.

“Ceru, ka atbrauks ciemos visi, kas varēs atbraukt. Vēl esmu pilnīgi drošs, ka būs kūka. Ļoti garda kūka, ko ceps mana mīļā sieviņa,” stāsta liepājnieks. Mārtiņš Drungils: “Dzimšanas dienā es novēlu katram to pavadīt pēc savām iecerēm un vēlmēm - kam vienatnē pie bāra letes, kam draugu pulkā, kam dāvanu kalnos. Pats svarīgākais, manuprāt, to pavadīt ar gandarījumu. Ar gandarījumu par šo īpašo dienu, par laiku, kas ir aiz muguras un par laiku, kas vēl priekšā.” Mārtiņš atzīst, kad pēc gada prombūtnes, atbraucot ciemos uz Liepāju, sapratis, ka vairāk velkot uz Liepāju, nevis Latviju. “Šobrīd ir tā sajūta, ka tad, kad būšu atbrīvojies no sava kredītjūga – braukšu atpakaļ.

Bet apsolīt jau negribas, ne sev, ne citiem. Dzīve pierāda, ka daudz kas var mainīties šajā vēsturiski niecīgajā laika posmā,” secina Mārtiņš. “Domāju, ka Liepāja ir uz pareizā ceļa. Cilvēki darbojas un par to ir prieks. Veido rokdarbus, taisa „ričukus”, spēlē cirku, veido fantastiskas teātra izrādes un esmu pilnīgi drošs, ka dara vēl daudz ko citu foršu un interesantu, ko es vēl  nezinu – tas tā runājot par pašiem pilsētniekiem.

Ja par pilsētas vadību – tad gribētos redzēt lielāku atbalstu mazajiem kultūras projektiem, ne tikai lielajiem “grandiem”. Lai Liepājas cirks beidzot tiek pie pastāvīgām telpām, lai izveido veselībai drošu skeitparku, atbalsta jaunos mūziķus. Lasot ziņu portālus, šķiet, ka šis tas ir mainījies uz labo pusi, kopš neesmu Liepājā. Bet ir vēl kur tiekties!”