No jaunāko laiku lokiem novērtējot Liepājas kultūras procesus, varu secināt, ka tajos visnozīmīgākā loma bijusi emocionāli stiprām, erudītām un strādīgām sievietēm.

Arī Silva Golde, kā pēctecībā jaunākā, bija viena no viņām. Silvas redzējums, viņas ikdienas darbs un prasme plānot savu darba dienu ikdienā veidoja Liepājas kultūras tradīciju noturību un virzību gandrīz desmit gadus.

Atceros, kā kultūras lietu komisijā tika izspriesti gan kārtējie, gan tālāk nākotnē plānotie darbi. Silvai bija rets talants – ļoti pacietīgi, ar cilvēcīgu takta apziņu uzklausīt viskaprīzākos mākslinieku publiskos pārspriedumus.

Turklāt ar acīmredzamu labsajūtu, jo viņa prata iejusties gan vēsturnieku, gan arhitektu, gan literātu un aktieru sabiedrībā un piešķirt tām kādu graudu praktiskās lietišķības.

Atceros, Silva bija ataicinājusi valodniekus, vēsturniekus un žurnālistus, lai atrastu viņasprāt vēsturiski objektīvāko un latviski labskanīgāko uzrakstu akmens plāksnēm pie Liepājas holokausta upuru memoriāla Šķēdē. Silva vispār attiecībā uz vēsturi jutās kā Latvijas patriote. Pateicoties viņas personīgajam atbalstam, ir atjaunota piemiņas vieta 1944.gadā nacistu nobendētajiem astoņiem kureliešu virsniekiem.

Īpašs stāsts ir atbalsts vēsturnieka Riharda Rubīna „trako” ideju kolekcijai. Piemēram, atceres zīmes izveidošana pasaulslavenajam filozofam Emanuelam Kantam Dārza ielā.

Tāpat Silvas Goldes laiks Liepājā saistās ar Liepājas himnas tēlu galeriju Kūrmājas prospektā, amatnieku centru, jauniešu māju, bibliotēku, Olimpisko centru un koncertestrādes „Pūt, vējiņi!” atjaunošanas sākuma projektu.

Bet, ai Silva, cik daudz no Jūsu iesāktā vēl gaida turpinājumu! Taču ir viena tēma, kas turpinās arī Jūsu zvaigžņu ceļos Aiziešanas dienā, un tās ir Jūsu lolotais „Lielais dzintars”.

Domāju, ka šis Jūsu darba, neatlaidības un ticības piemineklis Liepājai būs arī cienīga Jūsu piemiņas zīme.

Lai Jums Silva, viegla smilts zem Latvijas velēnas!