Šodien vārda dienu svin Anda Beinora, kura aktīvi darbojusies nevalstiskajās organizācijās, bet šobrīd galveno uzmanību velta dēla audzināšanai.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Oficiāli vēl nekad neesmu bijusi liepājniece, taču Liepājā pavadīti krietni desmit gadi. Pirmie trīs toreizējā Liepājas Medicīnas skolā (nu jau RSU Liepājas filiālē), mācoties par medicīnas māsu, kas apgūts sekmīgi un ko kādu laiku arī strādāju, vēlāk - studējot Liepājas Pedagoģijas akadēmijā (tagad LiepU), kuru gan nepabeidzu.

Viss tas laiks ir bijis kā pakāpeniska sevis pamodināšana, pirmos trīs gadus negribīgi, bet vēlāk aizvien intensīvāk. Augstskolas laikā pirmais grūdiens bija darbošanās Latvijas Kristīgajā Studentu brālībā, kas ir bijis vērtīgi gan man kā personībai, gan kā sabiedrības daļiņai. Kādā brīdī vēlējos darīt teju visu, iesaistījos Jaunatnes centra un jauniešu Nevalstisko organizāciju rīkotajos pasākumos un semināros, pa vidu tam visam aizbraucu arī "Erasmus" programmā uz Vāciju. Galu galā studijas stipri cieta, un es tās pametu. Sāku strādāt un domu par studijām tā arī noliku tālā kaktā. Darbošanās NVO man deva iespēju atkal aizbraukt uz Vāciju, šoreiz Eiropas brīvprātīgajā darbā. Tas pagaidām ir bijis viens no skaistākajiem gadiem manā dzīvē. Pēc atgriešanās dzīvoju Rīgā un strādāju par aukli, bet tad pieteicās Kārlis. Vēlāk darbu turpināju, bet galu galā atgriezos šai pusē.

Kāda ir jūsu ikdienas nodarbošanās?
Patlaban ikdienā galvenais ir mani mammas pienākumi savam tikko divgadniekam Kārlim. Dažus mēnešus esam laucinieki, dzīvojam manas mammas saimniecībā un palīdzam mājas darbos.

Kas jums šobrīd ir aktuāls?
Šobrīd esmu devusies arī darba meklējumos, esmu nolēmusi meklēt darbu medicīnā, atbilstoši savai izglītībai.

Kā ikdienā iepriecināt sevi un citus?
Mana prieka sastāvdaļa ir stipra, melna un salda rīta kafija, bērna mīlestība un labi padarīta darba sajūta. Priecājos arī par spēju baudīt vienatni, šīs spējas man agrāk trūka, par to paldies Vācijas laikam. Priecājos par visu to interesanto, kas ir bijis, par vērtīgiem cilvēkiem, par to, ka tas ir palīdzējis novērtēt sevi pašu un to, kas man ir dots.

Tie citi šobrīd ir mana ģimene, ko varu iepriecināt ar to, ka labi padaru uzņemtos darbus. Dēlu iepriecinu ar došanos laukā, kas viņam ļoti, ļoti patīk. Šad tad, protams, arī ar kādu gardumiņu.

Kā jūs vislabprātāk atpūšaties?
Šeit vislabākā atpūta ir pastaigas mežā, vislabāk vienatnē un ar termokrūzi kafijas rokās. Šogad biju arī aizrautīga sēņotāja. Liels notikums ir arī došanās ar bērnu uz pilsētu – kādās darīšanās, satikt draugus un arī tāpat parādīt Kārlim Liepāju.

Kas pēdējā laikā ir patīkami pārsteidzis? Kas licis aizdomāties?
Varbūt tas nav kas īpašs un galu galā arī ne priecīgs, taču patīkami pārsteidza Neatliekamās Palīdzības dienests, kurš pie manas omes ieradās tiešām savlaicīgi, uzslava NMPD par pieaugošo operativitāti un atsaucību!

Aizdomāties liek pati dzīve – darbi, ko daru, cilvēki apkārt. Lauku darbi var būt lielisks domu kārtošanas veids, saruna domās. Piemēram, tas, ka nav seguma teicienam "laukos nav, ko darīt". Un kā vēl ir!  Un laukos ir daudz tādu bagātību, kādu nav pilsētā. Jau tagad zinu, ka savam bērnam mēģināšu palīdzēt iemīlēt laukus.

Ja būtu tāda iespēja, ko gribētos tūlīt mainīt Liepājā vai Latvijā vispār?
Liepāja būtu pelnījusi kļūt par videi draudzīgāko pilsētu Latvijā. Galu galā, mums te ir jūra! Un ezers! Mums ļoti vajadzīgi tādi uzņēmumi, kas dod ne tikai darbavietas, bet arī iegulda nesakārtoto pilsētas vietu sakopšanā un māca savus darbiniekus domāt ilgtermiņā, kas nozīmē ne tikai vides sakārtošanu kā tādu, bet arī ģimeņu stiprināšanu un dzīves pabērnu atbalstīšanu.

Latvijai – visu to pašu un vēl to, lai meklējam to, kas mums labs un skaists, jo tas, kas tāds nav, jau tāpat mums tiek pārlieku tiražēts.

Kura Liepājas vieta noteikti ir jāparāda pilsētas viesiem?
Es savus viesus labprāt vedu uz Karostu. Tā ir unikāla Liepājas vieta, kur sastopas daudz piedzīvoto laikmetu. Tā ir pilsētas dala ar spēcīgu vēstures, bet arī nākotnes elpu. Ar piebildi, ka vēsturiskās vērtības netiek nomāktas ar Speciālās ekonomiskās zonas "svētību".

Kur vislabāk var saskatīt latvisko? Kāds vispār ir latvietis?
Latvieti redzu sevī pašā, īpaši kopš tā gada Vācijā. Jā, man tur tiešām patika, taču es sapratu arī to, ka savējais ir savējais, un man tas savējais kļuva vēl svarīgāks kā iepriekš, kad biju Latvijā. Tad, kad neesi Latvijā, tu pa īstam saproti, ka esi tai piederīgs. Tā bija ar mani.

Bet tāda latvieša vidējā, manuprāt, nav. Tāpat kā vācieša, turka vai vēl jo vairāk, amerikāņa. Katrs viens ir īpašs tāds eksemplārs, un es uzskatu, ka statistika ir tikai to interesēs, kuri "valda pār pasauli".

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Svētki nav tikai jāatzīmē, tie ir arī jāsvin. Kaut vai tikai ar rīta kafijas krūzi un puķi aiz loga!