Šim gadam beidzoties, savu pirmo darbības gadu noslēdz arī salons "Ludviķis". Kā aizvadīto vērtē un ko sagaida no 2018. gada galerijas saimnieks Aivars Kleins?

"Ne mirkli nevar atslābt! Lokāla konkurence un globāla konkurence. Visās lietās," sarunas sākumā pajoko "Ludviķa" saimnieks.

Aizvadītais gads "Ludviķim" savā ziņā bijis eksperimentāls, "taustīšanās" gads, kā saka Kleins.

"Gads ietver sevī arī to cikliskumu – vasaras tūrisma sezona, Ziemassvētki, kad dažreiz vienā mēnesī jāatpelna visi ražošanas izdevumi. Diemžēl tā nav."

Ne tikai ziemas dēļ, arī sabiedrības noskaņojuma un pārsātinātības dēļ. Nemitīgie tirdziņi un gadatirgi daudzas lietas ir devalvējuši un degradējuši, secina Kleins.

"Ar muguras smadzenēm jūtu, ka arī mūs noliek suvenīrveikalu līmenī..."

Iespējams, tāpēc, ka "Ludviķis" vienlaikus ir gan galerija, gan veikals, tāpēc arī nosaukumā vārds "salons", kas ietver abas šīs puses.

"Esmu reālpolitiķis, ne fatālists, uzturēt tikai elitāru galeriju nevaru atļauties, tāpat jau nākas piemaksāt..."

Mārketinga teorija salona saimniekam ir zināma, bet – "Kur ir tas ģēnijs, kas to varētu ieviest dzīvē?!"

"Arī mums ir cilvēki, kuriem ir kaut kādi līdzekļi, kurus viņi varētu atļauties tērēt, taču viņiem nav prestiži apmeklēt šādas vietas. Pa šiem vairākiem desmitiem gadu ir zudis kāds izglītības posms. Tāpat kā koncertu apmeklētājiem mazliet ir jāzina par mūziku, autoru, drusciņ ir jāsaprot arī māksla."

Tāpēc "Ludviķis" palēnām mēģina, bet atvērt galeriju, lai pēc brīža "aizklapētos ciet", negribot. Tāpēc ir salons. Tāpēc notiek taustīšanās – ko vēlas pircējs. Tomēr līdz zināmai robežai, jo pārvērst salonu par "smuko lietu bodīti" Kleini negrasās. "Ludviķis" ir salons ar interjera priekšmetu piedāvājumu – te ir koks, māls, tekstils. Turklāt ne tikai latviešu, bet arī igauņu un lietuviešu mākslinieku izpildījumā.

Kas ir mainījies kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus, kad atvērāt galeriju "Klints"?
"Mainījies ir tas, ka cilvēki tagad jautā: "Kāpēc tik dārgi?" Tāpēc, ka viss ir dārgs! Tāpēc, ka zem mākslas darba cenas ir paslēptas visas izmaksas, ieskaitot nodokļus. Restorānā ieejot, arī par trīs eiro neko vairāk par ūdeni ar citronu nedabūsi. Tas ir jāsaprot."

Taču, viena lieta ir, ka cilvēki nesaprot vērtību, nesaprot, kā lieta top, bet ir arī otra – viņa ienākumi, atzīst Kleins.

Tie, kas salonā ienākuši, priecājas, ka viss ir ļoti skaisti, un neviens neko sliktu nav teicis, bet – "ir jābūt kaut kādai apritei".

"Mums ir jābūt lokālpatriotiem. Anglijā, piemēram, ir goda lieta patērēt savu meistaru darbus. Mums pietrūkst šīs pilsoniskās iniciatīvas, tradīcijas. Cilvēki ir, bet kur? Viņi ir lielveikalos! Un tur bieži vien īslaicīgām lietām iztērē lielu naudu."

Vai tevis atjaunotajā "Ludviķa" pagrabā, kur šobrīd joprojām skatāmi "Pagraba artefakti", izdevies radīt apriti?
"Redzot kā, it sevišķi jaunie, taisa šīs konceptuālās izstādes, redzot, ko muzejs un atsevišķi indivīdi dara, domāju, ka būtu interesanti "Pagraba artefaktus" uztaisīt, arī apstākļi tā sagadījās, bet ir atkal jāsecina – tas nedarbojas."

Taču, saka Kleins, es uz to visu skatos, kā uz radošu procesu, kā uz mākslu, nevis kā biznesu.

"Vispirms jau tu domā par garīgo pienesumu, par to vēstījumu, ko tu cilvēkiem nes, pēc tam tikai par materiālo pusi. Un arī par to domā tamdēļ, lai tu varētu uzturēt radošo, rosināt atkal jaunas idejas, tā nav naudas kāšana. Man prieku rada tieši šī komunikācija un tas, ka varu ko paveikt ilgtermiņā, varu saglabāt kaut ko vēsturisku."

"Ludviķa" saimnieks zina: kultūra ir jādotē. To darījis arī viņš pats, strādājot "melno" darbu – restaurējot durvis un daudzko citu.

"Pagrabs palēnām tiek iedzīvināts, un izstāžu telpa tā būs. Nākamā, gada sākumā, būs mana izstāde. Un tad jau redzēs. Ja mākslinieki arī novērtēs to kā izstāžu telpu, domāsim. Bet nav tā, ka izvērsīsim ofensīvu vai plīsimies virsū. Nav nekur jāsteidzas."

Arī tā esot atšķirība no "Klints" laikiem.

"No deviņdesmito gadu vidus līdz "trekno gadu" trakumam bija tas trakais laiks, kad mākslinieki baidījās kaut ko nokavēt. Izstādes Rīgā mainījās ik pa divām nedēļām, mākslinieki maksāja ļoti lielas īres maksas, jo domāju – uztaisīšu izstādi, mani pamanīs, un viss notiks. Bet tad palēnām saprata, ka nekas nenotiek."

Bez salona jums ir vēl viena aizraušanās – vai 2018.gadā arī būs mākslas plenērs?
"Jā. Pateicoties Kultūras pārvaldei, kas plenēru iekļāvusi budžetā. Bet vairāk nekā divdesmit gadi bija vajadzīgi, lai pierādītu, ka tas ir vajadzīgs. Tagad lielākās bažas ir par to, lai neieslīdam rutīnā."

"Ludviķa" saimnieks saka: "es turos pie klasiskās, akadēmiskās glezniecības, un man nav ne mazāko kompleksu". Viņu priecē, ka arī galerijā "Romas dārzs" ir klasiska glezniecība.

"Es domāju, ka īpašniekam arī emocionāli šī māksla ir saistoša, tātad tā viņu bagātina."

Kleins to sauc par "pilsonisku, lokālpatriotisku iniciatīvu".

"Lokālpatriotismu veicina arī plenērs. Es zinu, ka arī vecajā Eiropā tas tiek novērtēts, bet mēs to varam atļauties, jo pie mums tas nav dārgi – mūsu mākslinieki joprojām ir ideālisti - entuziasti. It sevišķi vecie plenēristi."

"Ludviķa" saimnieks ir pārliecināts, ka ir jāmācās vispirms novērtēt pašiem savus māksliniekus, tad tos novērtēs arī citi.

"Latviešu māksliniekiem nav jādodas iekarot Eiropu. Pasaule un Eiropa ir pilna ar māksliniekiem! Un tur katras nācijas, sabiedrības pienākums un labais tonis ir patērēt savus māksliniekus. Galerija, kas ņems citu valstu māksliniekus, lokālajā līmenī būs sašmucējusies! Tur prestiži ir ņemt savus māksliniekus. Tā ir vecā Eiropa, pilsoniskā iniciatīva. Viņi zina – zobārsts atnāks pie manis, un es aiziešu pie viņa zobus saārstēt.

Protams, arī tur proletariāts neiet mākslas galerijā, tāpat kā restorānā neiet. Tas ir aktīvais vidusslānis – vai juristi, vai ārsti, vai uzņēmēji, vai augstas klases mūziķi. Tā veidojas pilsoniskā sabiedrība. Un tas ir tas, ko es gribēju radīt šeit, Liepājā, pēc tiem divdesmit, trīsdesmit gadiem, kad sakām – mēs esam Eiropā."