Šodien leģendārajam liepājniekam – talantīgajam komponistam Imantam Kalniņam ir 80 gadu jubileja, teikts Liepājas domes feisbuka kontā.

Kalniņa daiļrade ir plašā amplitūdā, sākot no akadēmiskās mūzikas līdz rokmūzikai. Sacerējis septiņas simfonijas, vairākas operas, trīs oratorijas, piecas kantātes, aptuveni 60 koru dziesmas, filmu un teātra mūziku. Latvijas kultūras kanonā ierakstīta viņa "Ceturtā simfonija" (1973). Kalniņš ir arī Liepājas oficiālās himnas "Pilsētā, kurā piedzimst vējš" mūzikas autors.

2021.gadā saņēmis Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.

Imants Kalniņš dzimis 1941.gada 26.maijā Rīgā VEF strādnieka un tālruņa centrāles darbinieces ģimenē. Viņa vecākais brālis ir rakstnieks Viktors Kalniņš (1939), plašāk pazīstams ar pseidonīmu Viks. Kara laikā viņa ģimene dzīvoja Dikļos, Dundagā un Vitrupē, pēc tam atgriezās Rīgā. Mācījās Rīgas 24. pamatskolā, līdztekus apguva klavierspēli. 1956. gadā iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas klasē, tad pārgāja uz teorijas nodaļu. 1960.–1964.gadā studēja Latvijas Valsts konservatorijas Kompozīcijas un teorijas fakultātē, kompozīciju viņam mācīja profesors Ādolfs Skulte, bija arī Rīgas pantomīmas pianists. Studiju laikā sacerēja teātra mūziku, čella koncertu, klaviersonāti un Pirmo simfoniju.

No 1964.gada Imants Kalniņš strādāja par Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas pasniedzēju un aizrāvās ar “The Beatles” mūziku. 1966. gadā viņu uzņēma LPSR Komponistu savienībā un viņš sacerēja "Oktobra oratoriju".

1967.gadā rakstīja mūziku kinofilmai "Elpojiet dziļi", dziesmas no tās guva lielu popularitāti, kaut arī pašas filmas rādīšanu padomju varas iestādes neatļāva. Pēc tam viņš strādāja Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī (1967–1974) un 1969.gadā nodibināja Liepājas rokenrola ansambli 2xBBM ("Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi"), kura uzstāšanās pēc koncerta Ogrē 1970. gada rudenī tika aizliegta. Šajā laika viņš uzrakstīja rokoperu "Ei, jūs tur" un vairākas rokmūzikas dziesmas.

1973.gada tapa viņa oratorija "Dzejnieks un nāra" un 4. simfonija, ko iespaidojušas viņa attiecības ar amerikāņu dzejnieci un rakstnieci Kelliju Čeriju.

1974. gadā Kalniņš aizgāja no darba Liepājas teātrī, pārcēlās atpakaļ uz Rīgu, bet 1975.gadā uz Vecpiebalgas "Vecpaulēnu" lauku mājām, kur cita starpā sacerēja operas "Spēlēju, dancoju" un "Ifigēnija Aulīdā", oratoriju "Rīta cēliens". Netālu no viņa mītnes vietas tika organizēti brīvdabas koncerti ar viņa mūziku, kas kļuva pazīstami kā "Imantdienas" (atjaunotas 1995. gadā).

1970.gadu beigās Imants Kalniņš atgriezās Rīgā un pabeidza 5. simfoniju (1979.gadā). Pēc Perestroikas sākuma 1985.gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu un atļāva izveidot vokāli instrumentālo grupu "Turaidas Roze". 1986.gada decembrī viņš kļuva par Latvijas PSR Mūzikas biedrības valdes priekšsēdētāju.