Egons Peršēvics: "Tā nav nekāda Hansa Kristiana Andersena mazā nāriņa, tā ir pieaugusi sieviete, un stāsts, kā vienmēr, ir par mīlestību. Tas ir nevis mazas meitenes sapnis par mīlestību, bet gan pieaugušas, pieredzējušas sievietes sapnis par mīlestību un, protams, jūru." Aculiecinieka foto.


Ceturtdien, 20. augustā, jūrā pie Ziemeļu mola, pilsētas pusē, tika "noenkurota" gandrīz četrus metrus garā "Karostas nāra". Skulptūru radījis tēlnieks Egons Peršēvics.


Skulptūras veidošana aizsākās šovasar Karostas festivāla laikā, bet noslēdzās mākslinieka darbnīcā Alejas ielā, kur skulptoram talkā nāca arī gleznotājas Agate Apkalne un Ivonna Kalita.


Nāras skulptūras tēla rašanos iedvesmojis stāsts par kādu padomju laiku zemūdens kapteini un viņa bojāeju 1967. gada lielās vētras laikā. Kopš tā laika ap augusta beigām viļņos pie Ziemeļu mola reizēm varot ieraudzīt nāru, kura it kā kādu gaida.


Portālam lsm.lv tēlnieks stāsta:


"Tur ir visas tās jūras krāsas – kas asociējas ar jūru. Gan zilie toņi, zaļie toņi, bišķiņ rozā, bišķiņ dzeltenais. Tur ir tas viss, kas jūrā ir. Jo stāsts jau ir par jūru un mīlestību.


[..] Es dzīvoju jūras krastā, principā pārvācos dzīvot jūras krastā – neesmu dzimis liepājnieks, bet gribētu būt kā pilnasinīgs liepājnieks. Liepājai ir sava sajūta, tā ir pilsēta pie jūras, un jūra diktē visu, kas te notiek. [..] Jūra ir kaut kas vairāk nekā vienkārši resurss. Ja mēs viņu degradējam līdz vietai, no kurienes vienkārši paņemt vai kurā iegāzt to, kas mums nav vajadzīgs, tad tas mums atspēlēsies. Tā ir mana pārliecība par jūru un cilvēka attiecībām ar jūru."


Egons Peršēvics iepriekš veidojis vairākas lielformāta skulptūras, kas uzrunā skatītājus dažādās Latvijas vietās. Tāds bija kara zirgs ("Cietokšņa spoks"), "Dižkareivis G***s G*******s", "Milda",  kas tagad skatāms Beberliņu ūdenskrātuvē.


"Karostas nāra" pie Ziemeļu mola tiks atklāta svētdien, 23. augustā, pulksten 15 fotoorientēšanās sacensību "Māksla izglābs Karostu" noslēgumā, kad notiks mākslinieka Vara Siliņa veidotais brīvdabas uzvedums "Teika par Karostas nāru".


"Karostas nāru" pie Ziemeļu mola plānots izstādīt līdz oktobra sākumam.

Stāsts par kapteini un nāru

1964. gadā zemūdene C-362 no Ziemeļu flotes tika pārcelta uz Sarkankarogotās Baltijas flotes 37. divīzijas 22. zemūdeņu brigādi Liepājā. Tās priekšnieks 2. ranga kapteinis Valentīns Aleksejevičs Sitnovs bija visnotaļ nopietns vīrs, no kura neviens negaidīja tādu pēkšņu aizraušanos ar makšķerēšanu. Nez kāpēc šī apsēstība ar butēm Valentīnam Aleksejevičam uznāca ap augusta otro pusi, kad plekstu sezona vēl nebija ne tuvu. Kapteinis tad ik vakaru, kā plēsts,  ar makšķerkātiem joza uz jūru, bet, gaismai austot, atgriezās kazarmās, lielākoties bez zivīm, toties tādā paskatā, ka, varētu domāt, viņš pats niris pēc loma – spožām acīm, jūraszālēm aplipis, un laimīgs, ka bail. Sakopies kapteinis gāja uz dienestu, bet vakarā viss atkal atkārtojies. Un tā līdz pat oktobra beigām, kad kā ar nazi – viss, līdz nākamajam augustam Aleksejevičam zivis kā nebijušas.


Arī 1967. gada 18. oktobra rītu Sitnovs sagaidīja vai varbūt nesagaidīja uz mola. Lielākais orkāns Latvijas vēsturē, kā atskrēja no jūras puses ar ātrumu 48 metri sekundē, tā nopostīja vai pusi republikas. Par bojāgājušajiem gan netika ziņots, taču Valentīns Aleksejevičs bija pazudis.


Bet kopš tā laika uz augusta beigām viļņos pie Ziemeļu mola reizēm varot ieraudzīt nāru, kas izskatoties tā, it kā kādu gaidītu. Varbūt tas ir pazudušais kapteinis, pēc kura tā ilgojas, kas zina...


(Liepu tēva teika Nr.53, "Kurzemes Vārds", 19.08.2020)