Galerijā "Romas dārzs" svētdien, 10. martā, savu piekto personālizstādi – "Latvijas un Eiropas ainavas" – atklāja profesionāls gleznotājs un zinātnieks Guntars Zaķis.

Galerijas izstāžu zālē skatāms pussimts mākslinieka audeklu.

Cik bieži rīkojat personālizstādes? Kāpēc līdz šim jūsu darbi nebija redzēti Liepājā?
Personālizstādes man pašam ir jauns žanrs. Ilgi dzīvoju no prieka, ka varu palīdzēt citiem kaut kam sagatavoties. Bet pamazām, īpaši mūsdienu civilizācijas iespaidā, nobrieda kliedziens parādīt to, cik skaista ir dabiskā realitāte, kura ir mums apkārt. Liekas, ka tās vietā esam dažādu politisku peripetiju vai gadžetu iespēju pārņemti, un vairs neredzam to skaisto, kas ir blakus. Šim skaistumam nevajag uzlabojumus, un reizēm tas liekas kā uzņēmēju lūgšanas valstij – lūdzu netraucējiet mums radīt...

Es pats vēl esmu tajā stadijā, kad esmu samulsis no šī jaunā perioda savā dzīvē, un tikai sāku savu darbu izstādes piedāvāt. Ne tikai Liepājai, bet arī savai dzimtajai pilsētai Rīgai. Bet ir tā, ka mūsdienu dominējošais mākslas stils pilnībā nesaskan ar manējo. Savādā veidā simts gadu laikā akadēmiskā un neakadēmiskā māksla ir samainījusies vietām, un tagad reālismam ir jācīnās par savu vietu dzīvē.

Vai es to vēlos darīt? Tikai tad, ja tam, ko daru, būs atsaucība no skatītāju puses.

Kāpēc šobrīd esat devis priekšroku akrilam, ja iepriekš esat bijis uzticīgs pastelim?
Par akrilu un pasteli. Studijā, kurā ar sievu mācām savus audzēkņus mēs sadalījāmies – viņa māca akvareli, eļļu, guašu, bet es – pasteli un akrilu. Iznāk, ka izvēle ir ļoti prozaiska. Iesākumā tas bija pastelis, jo bērniem tas ir vieglāks un lētāks. Tomēr dažādībai iesāku arī akrilu. Visu, ko iesāku darīt, es daru ar milzīgu degsmi. Tā visupirms aizrāvos ar pasteli, bet tagad ar akrilu. Tā nav neuzticība pastelim, vienkārši manas darbības jomas paplašināšana. Arī tagad turpinu gan radīt pasteļdarbus, gan citiem mācīt pasteļgleznošanas pamatus. Šīs tehnikas man palīdzēja izvēlēties arī tas fakts, ka, piemēram, pastelis ir mazāk populārs mūsdienās, un likās aizraujoši to padarīt mūsdienīgāku. Savukārt akrils ir īsta mūsdienu gleznošanas tehnika, un ar savu straujo temperamentu, dzīvumu un košumu man likās saskaņojama ar manu raksturu.

Cik lielu vietu līdzās pārējām nodarbēm jūsu dzīvē ieņem gleznošana? Vai arī laiks paiet, mācot citus, jūsu un sievas kopīgajā mākslas studijā?
Māksla ir mans dzīvesveids. Tamdēļ tam nav brīvstundu. Tehniski – reizēm darbā ar mācekļiem paiet desmit stundas, un dienas beigās jūtos fiziski noguris. Jo visa diena ir nonstopā, bez apstāšanās iespējām. Un tad liekas, ka vajadzētu apsēsties pie TV, lai atpūstos. Esmu sapratis, ka man bezdarbība ir visgrūtākā nodarbošanās. Tā mani nomoka un iztukšo. Šādos brīžos ceļos augšā, eju uz studiju un ķeros pie kārtējā darba. Pēc labi pastrādātām dažām stundām pie jaunā darba jūtos kā spārnos! Pat, ja darbā pavadītas bez pārtraukuma 14 stundas.

Ar sievu visu laiku pavadām kopā – gan studijā mācot citus, gan brīvajā laikā. Tas man nekad nav licies par daudz vai nepareizi. Taisni otrādi. Tas mūs ir satuvinājis, cik iespējams cieši. Es par to esmu laimīgs.

Vai joprojām publicējaties, rakstāt vēl kādu grāmatu?
Vai rakstu? Pagaidām ne. Tomēr, ja esat pamanījusi, saviem darbiem izstādē pievienoju nelielus literārus tekstiņus. Esmu kādreiz domājis, vai no tā visa nevar izveidot kādu grāmatu. Bet ir elektronikas laikmets un, iespējams, ka grāmatu izdošanas vietā būtu jāpadomā par kādu elektroniska formāta darbu. Bet nezinu, kas tas būs un vai būs. Ja kāds uzaicinātu... Man vajadzīga pārliecība, ka tam ir jēga.

Jā, bet mani laiku pa laikam aicina Latvijas Radio 1, kur man nākas runāt par dažādām Latvijas tradicionālās kultūras lietām. Raidījumu vada Iveta Medene, un to varat klausīties katra mēneša pēdējā svētdienā pulksten 16.26 (ja nemaldos).

Vai dabas skaistums, ko esat atainojis darbos, kas skatāmi izstādē Liepājā, ir vienīgais temats jūsu darbos? Kāpēc tā?
Pašreizējā dzīves posmā daba ir dominējošā manos darbos. Studijas dalībniekiem mācu arī citus žanrus – dzīvniekus, portretus, klusās dabas pat animāciju utt.

Laikam jau iepriekš paskaidroju, kamdēļ daba dominē. Arī tamdēļ, ka daudz ceļojam. Kopā ar bērniem savā mašīnā esam apceļojuši, ja nemaldos, 34 Eiropas valstis, Latviju ieskaitot, bet es esmu bijis vēl četrās. Ir izložņāti kalnu kalni, redzēts tik daudz dabas. To būs grūti kam citam izkonkurēt.

Esat beidzis divas augstskolas – Latvijas Mākslas akadēmiju un Latvijas Universitāti. Kam bijāt pievērsies, studējot doktorantūrā Latvijas Universitātē?
Divas augstskolas būtu skaļi teikts. Manam zinātniskajam ceļam nācās pamazām saaugt arī ar Latvijas Universitāti. Mani uzaicināja strādāt tur par lektoru, kad man bija tikai 22 gadi. Vēl joprojām nesaprotu, kamdēļ tam piekritu. Bet pēc pirmā šausmu gada, manī kaut kas pārlūza un es sajutu, kā lekciju darbs organizējams un kā man justies tajā. Atklāju, ka šis darbs man ļoti patīk. Un es ar to aizrāvos. Tamdēļ arī doktorantūra turpinājās ne Mākslas akadēmijā, bet Universitātē.

Doktorantūras laikā līdz matu galiem biju ieracies mākslas, reliģijas, kultūras vēstures studijās. Mani interesēja, kas ir tas, kas katrā laikmetā mākslinieku padarīja par mākslinieku un kamdēļ tieši tāda stila mākslinieku, kāds viņš ir. Tas bija tik aizraujoši! Turklāt analizēju arī dabas iespaidu uz cilvēku, kura viņu ieskauj vai kura ir viņam pieejama. Tas arī deva neparastus un man ļoti interesantus rezultātus. Bet tas jau ir cits stāsts.

Kā gadījies, ka fiziķa un zinātņu doktora* ģimenē ir izaudzis mākslinieks?
Jā, man abi vecāki ir fizikas zinātņu doktori. Kā gadījās, ka es tāds neesmu? Nezinu, kamdēļ tas ir tā, bet es ļoti aizraujos ar visu, kam ķeros klāt. Turklāt man visu laiku fascinēja tas, ar ko man tuvākā sabiedrība nenodarbojās. Tamdēļ arī nenodarbojos ar to, ar ko nodarbojas vecāki. Tas ir padarīts darbs, man jādara kas cits.

Ar mākslu tiku iepazīstināts visu savu bērnību – piespiedu kārtā pabeidzu bērnu mūzikas skolas klavieru klasi. Tiku vests uz visām iespējamajām teātra izrādēm, ieskaitot operu un opereti. Ļoti daudz lasīju. Vēlāk studiju laikā sistemātiski izstudēju literatūras un kino vēsturi. Vizuālā māksla? Man laikam tajā patīk tas, ka varu strādāt viens. Mūzikā mani bērnībā traucēja tas, ka to, ko apgūstu un kur kļūdos, dzirdēja visi mani kaimiņi. Vizuālajā mākslā esmu viens un nevienam ar to netraucēju.

Šokējoši pedagoģijai, bet man pirmo impulsu doties uz Mākslas akadēmiju deva mūsu klases lielākais huligāns, kuram stājgrafika bija vienīgais hobijs un kurš man pateica, ka akadēmijā ir tādi kursi. Es uz turieni aizskrēju jau nākamajā nedēļā, bet viņš tā arī tur nekad nenonāca. Tā nu viņš manu dzīvi negaidīti izmainīja.

Jā, bet vēlāk, lasot lekcijas kultūras vēsturē, varēju vieglāk ieraudzīt kopsakarības starp mākslu un zinātni – cik ļoti stilu vēsture, kuru viegli redzam mākslā, izpaužas arī zinātnē vai reliģijā. Varu būt pateicīgs liktenim, ka varu operēt gan ar zinātnes, gan mākslas metodēm un jaukt tās vietām.  Tas ir tik fascinējoši! Man tas likās aizraujoši jau skolas gados, kad lasot par Leonardo da Vinči dzīvi, pamanīju, ka gleznojot viņš strādā kā zinātnieks: sintezē krāsas, studē ģeometriju un anatomiju, bet zinātnē strādā kā mākslinieks – fantazē, sapņo utt.

Metožu pārnešana citā sfērā var dot pārsteidzošus rezultātus. Reizēm gan tikai pašam pamanāmus.

*Guntara Zaķa tēvs Juris Zaķis bija fizikas zinātņu doktors, Latvijas Valsts Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors, Latvijas Universitātes rektors.