11.janvārī Liepājas muzejā savu dzimtajā pilsētā pirmo fotogrāfiju personālizstādi ar nosaukumu "11" atklāja pazīstamais fotogrāfs Valts Kleins.

Izstādē skatāmas trīsreiz 11 gan krāsainas, gan melnbaltas vienāda formāta fotogrāfijas, kas pēdējo desmit gadu laikā tapušas, fotografējot ar viedtālruni "iPhone".

Fotomākslinieks pats tās dēvē par aifonogrāfijām.

Kā izstādes atklāšanā uzsvēra muzeja direktore Dace Kārkla, "11" ir ļoti zīmīgs skaitlis Valta Kleina dzīvē – Kleini savulaik dzīvojuši Liepājā, Pasta ielā 11, bet, kad Valtam, kurš bija sācis mācīties 1. vidusskolā (tagad ģimnāzija), palika 11 gadi, vecāki izlēma doties prom no Liepājas un pārcelties uz dzīvi Rīgu.

Muzeja direktore atzina, ka ir pateicīga par doto iespēju Kleina darbus pirmo reizi Liepājā izstādīt tieši muzeja izstāžu zālē. Savukārt izstādes autors savā uzrunā atklāja savas attiecības gan ar Liepāju, gan ar "iPhone", pastāstīja, kā tapa izstāde, bet sacīto noslēdza ar senu tibetiešu līdzību:

"Ļoti liels prieks redzēt jūs visus šeit, un ļoti priecājos, ka te ir tik daudz jaunu cilvēku. Domāju, ka esmu tik vecs jau, kā tas vaļa žokļa kauls, kas tur lejā [pie muzeja ieejas] guļ, un jaunieši mani nepazīst un neatzīst. Šodien ir 11.janvāris, un šī ir starptautiski atzīta Paldies diena, tāpēc gribu teikt paldies direktorei par uzaicinājumu, paldies visiem muzeja darbiniekiem, visiem, kas palīdzēja iekārtot šo izstādi, paldies arī manai dzīvesbiedrei Rasai, kas palīdzēja ar šo "dabas altāri", kas ir kā izstāde izstādē. Daudz nekādu gudrību no manis negaidiet, jo Liepājā esmu pabeidzis tikai trīs pamatskolas klases – tepat, blakus, 1.vidusskolā, bet pats svarīgākais varbūt ir tas, ka ļoti priecājos būt šeit, es ļoti priecājos izlīdzināt un dot kaut kādu pateicību savai pilsētai – es tiešām to uzskatu par savu pilsētu, savu mīļoto pilsētu. Un varbūt tas, ka tik ilgi esmu nācis uz savu pirmo personālizstādi Liepājā, ir tas, ko vispār saka par liepājniekiem, par kurzemniekiem – ja viņam kaut ko pajautā, viņš atbild tikai nākamajā dienā. Ne jau tāpēc, ka viņš lēni domā, bet tāpēc, ka nopietni apsver atbildi un nes pilnu atbildību par to, ko viņš saka.

Varbūt pirms septiņiem gadiem vai desmit gadiem, kad sāku šo fotografēšanu ar viedtālruni, to darīju ļoti slepeni, jo tas skaitījās netikumiski, tas vienkārši bija nepieklājīgi – paskatieties uz nopietniem cilvēkiem, pat Irinai [Tīrei] ir tik smags aparāts, kādu es panest nevarētu, bet viņa joprojām nes. Tas bija neiedomājami, tā bija bezkaunība, ka ar telefonu varētu fotografēt. Šodien tā jau ir atzīta lieta.

Neko labāku savā mūžā neesmu piedzīvojis. Tas [iPhone] ir tik spontāns, tik ātrs, vienmēr ir klāt, kopā ar tevi, un fotogrāfijas šajā gadījumā ir vairāk stāsts ne par mani pašu. Daudzkārt esmu teicis, ka fotogrāfija mani neinteresē, mani interesē fotogrāfija kā veids, ar kuru varu izzināt pasauli, pasauli sevī un sevi pasaulē. Tie ir tādi brīži – sajūtu brīži, notikumu brīži, kuros pēkšņi ir, pēkšņi kaut kas notiek, un ar telefonu tu vari pieskicēt, piefiksēt. Tas ir tāpat, kā mākslinieks ar zīmuli zīmē uz salvetes. Kā Salvadors Dalī, kas zīmēja uz salvetēm, un tā nomaksāja savus krogus čekus. Tas ir tik vienkārši un tik ātri, un, manuprāt, jaunās tehnoloģijas iet uz priekšu un tām ir jāseko. Ne jau tāpēc, ka tā ir modes lieta, – fotogrāfija kļūst demokrātiski pieejama, visiem saprotams veids, kā sevi radoši izpaust. Ja jums ir fotoaparāts, jums sestdienas rītā ir jāpaēd brokastis, jāpaņem fotoaparāts un jāiet meklēt mākslu. Tas neder, nekādu mākslu jūs neatradīsiet, māksla ir katru dienu uz katra soļa jums apkārt, un tas instruments, kurš jums silts ir rokā, mudina jūs meklēt, skatīties uz pasauli citādāk. Tas ir tas, kas ir noticis ar mani. Tā radās šī izstāde. Es to saucu par kamerstilu. Šo fotogrāfiju nevar skatīties divi, tad viņiem ir jāsasitas ar galvām kopā, tā domāta, lai skatītos katrs viens pats, viens pats piedzīvotu. Patiesībā tā ir kā tāda maza meditācijas telpa, kā kapela, kur katrs var paskatīties, pafantazēt, kaut ko sev saskatīt. Nemeklējiet manu stāstu. Mans stāsts tur ir, bet viņš jums nav jāzin. Skatieties, redziet, ko jūs ieraugāt paši no sevis un ko jūs neatzīstat, ka tas esat jūs. Varbūt kādreiz pievērsiet vairāk uzmanību tam, kas jums nepatīk, jo kosmoss kaut kā mēģina ar jums runāt, komunicēt, [aicina] darīt dzīvi skaistāku, interesantāku. Galu galā dzīve ir pasakaina, brīnumaina, mums ir tik daudz ikdienišķu problēmu – ekonomisku, nacionālu un tā tālāk un tā tālāk. Tam visam ir jāpiegriež uzmanība, bet tas nedrīkst kļūt par galveno, galvenais tomēr, ka esam garīgas būtnes, un tas mūs atšķir no visa. Tas mūs dara par brīnumainiem. Lai to pierādītu, pastāstīšu kādu Tibetas gudrību, ko reiz dzirdēju. Pasaules okeānā kaut kur peld zelta gredzens, un pasaules okeāna pašās dzīlēs guļ bruņurupucis, kas uzpeld ieelpot gaisu reizi simts gados, un, ja gadās tā, ka, uzpeldot ieelpot svaigu gaisu reizi simts gados, viņš trāpa tajā zelta riņķītī, tad piedzimst cilvēks. Iedomājieties, kāda unikāla iespēja mums ir dota kā cilvēkiem, kā kosmoss uz mums skatās, cik mēs maz esam visā tajā, un cik ārkārtīgi nozīmīgi. Būt par daļu no tā – manuprāt, tas ir fascinējoši."

Valts Kleins atbildēja arī uz irliepaja.lv jautājumiem.

Kāpēc pirmā personālizstāde dzimtajā pilsētā tikai tagad? Kur bijāt agrāk?
Nezinu, kur biju agrāk. Nekad neesmu uzskatījis, ka izstāde ir tas svarīgākais, svarīgākais ir fotografēt. Fotogrāfam vispār nav jārīko izstādes..

Kāpēc tad sarīkojāt?
Bija tā – pavasarī vienā vīna veikaliņā pirmo reizi izliku savus aifona darbus, izstāde beidzās, tad biju Liepājā, satiku muzeja direktori un ieminējos, ka ir tāda kolekcija. Pagāja pusgads un viņa man zvana: "Darām!" Papildināju kolekciju vēl ar septiņiem darbiem, un te tā ir.

Vai  šis formāts ir tas, kas šobrīd jūs interesē fotogrāfijā?
Mākslas fotogrāfija ir tas, kas mani interesē un ar ko, domāju, vēl ilgstoši nodarbošos. Tieši šis veids – spontānā fotografēšana ar telefonu... Es neeju mākslas "medībās", neorganizēju modeļus skaistā jūras krastā pie skaistas vakara gaismas, vados no intuīcijas, vados no emocijām, vados no iedvesmas, un ne vienmēr to var īstenot.

Kas attiecas uz profesionālu darbu, tur katru dienu lietoju profesionālu tehniku studijas apstākļos. Tas ir darbs klientu vajadzībām, un tā ir pilnīgi cita fotogrāfija.

"Maizes darbs" arī ir fotogrāfija?
Jā, jā. Neko citu neprotu.

Neapnīk?
Profesionālais darbs un mākslas fotogrāfija viena otru līdzsvaro.

***

Mākslinieks 1984. gadā absolvējis Ļeņingradas Valsts Kultūras institūta Kino un foto nodaļu. Pēc studiju beigšanas aktīvi piedalījies izstādēs Latvijā un ārpus tās – darbi eksponēti vairāk nekā četrdesmit grupu izstādēs Dānijā, Kanādā, Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Somijā, Vācijā, kā arī vienpadsmit personālizstādēs.

1997.gadā Valts Kleins nodibināja savu fotostudiju "Secret Garden Studio", un kopš tā laika galvenokārt strādājis komerciālajā fotogrāfijā. Dara to joprojām.

Izstāde Liepājas muzejā apskatāma līdz 25.februārim. Ieeja – bez maksas.