Svētdien, 21. novembrī, vērsies priekškars Maksa Friša lugas "Biogrāfija. Spēle" iestudējumam. Tas ir viens no trim Liepājas teātra uzvedumiem, kam pirmizrāde notiek tieši šajā mēnesī.


Portāls irliepaja.lv aicināja uz sarunu izrādes režisoru Valteru Sīli.


Šis laikam nav garās mājsēdes iestudējums?
Mēģinājumu posms nav bijis garš, bet teiksim tā, ar piedzīvojumiem. Dīkstāvē neesam bijuši, jo bija atļauts strādāt, bet ir jāsadzīvo ar tām sekām, ka gan Liepājas teātris, gan es bijām uztaisījuši izrādes, kuras bija jāatjauno, un tie gan man, gan aktieriem bija darbi "pa vidu". Tāpēc iestudējuma periods bija garš – sākām strādāt augustā, bet mēģinājumu skaita ziņā normāls.


Strādājat dažādos teātros Rīgā, Liepājā. Esat "brīvais" vai štata režisors?
Neesmu brīvs. Esmu Nacionālā teātra režisors. Tā ir mana pamatdarba vieta. Vēl mēdz būt "Dirty Deal Teatro", kur man gandrīz katru gadu ir kāds iestudējums. Un tad ir darbi vai nu ārpus Latvijas vai nu šeit, Liepājā.


Ko esat iestudējis ārpus Latvijas?
Pēdējais bija Tallinā, "Vaba Lava" teātrī. Mēs kopā ar Rasu Bugavičuti-Pēci radījām izrādi "Man bija brālēns" par viņas brālēnu, kurš ir lietuvietis.


Latvieši Igaunijā par lietuvieti.
Jā, un par Rasu pašu arī. Tas bija Mariusa Ivaškeviča kūrēts projekts, kurā šis stāsts ļoti iederējās. No Latvijas vēl bija aicināts režisors Elmārs Seņkovs.


Kā to visu iespējat?
Mēģinu, un sanāk. Ar mainīgiem panākumiem (smejas). Pandēmijā liela daļa darbu bija Nacionālajā teātrī – 2020. gada rudenī divas audiopastaigas, septembrī iznāca "Perfektā teikuma nāve" un "Riests", Lindas Rudens jauna luga. "Dirty Deal Teatro" tapa klausāmizrāde "Noklausies", kura joprojām ir pieejama noklausies.lv, kur to var spēlēt kā primitīvu datorspēli. Tas ir pa pusei radioteātris un datorspēle, kur tu iejūties VDK aģenta lomā, kas noklausās dažādas telefonsarunas.


Un jau pavasarī bija iecerēts strādāt Liepājā, bet sapratām, ka nav reāli, un pārcēlāmies uz augustu.


Iestudējumā skatītāji redzēs Liepājas teātra aktierus, bet ir arī tie, kurus uz skatuves neredz.
Scenogrāfs ir Uģis Bērziņš, ar kuru Liepājā jau veidojām "Liepāju, Latvijas galvaspilsētu", gaismu mākslinieks ir Toms Streilis. Un Makss Frišs, kas ir brīnišķīgs autors. Šajā reizē mums nav videomākslas, jo

stāsts ir tik aizraujošs, ka mēģinām to izstāstīt tikai ar aktieru darbu.

Un varam izstāstīt reālistiski, jo pats stāsts nav reālistisks – par cilvēku, kurš grib atgriezties laikā.


Šķiet, šāda ideja jau ir apspēlēta kino.
Jā, un Makss Frišs meklē veidu, kā to apspēlēt teātrī. Viņš atklāja, ka tas ir ļoti līdzīgi teātra mēģinājuma procesam, kurā mēs vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz mēģinām ainu. Dažreiz sanāk pirmajā reizē, un pēc tam sāk šķobīties un grozīties. Traks uzdevums aktieriem – viņiem jāatceras kādas ainas rindiņas, bet pēc tam jau tā pati aina ir ar mainītām rindiņām, dažreiz kāds cits tās saka. Tur ir šādas spēles. Arī tā laika kultūrā, mūzikā ir tas atkārtojums – tu atgriezies, un kas izmanās? Ko tu gribēji izmainīt, kas tev izdevās un kas neizdevās, un ko tu nekādi nespēj izmainīt savā dzīvē.


Iestudējuma darbība nenorisinās mūsdienās?
Nē. Varbūt ļoti smagi griežot lugu, varēja pārcelt uz mūsdienām, bet es īsti neradu tam motivāciju. Pirmā versija tika uzrakstīta 1968. gadā, un tā bija versija vairāk nekā 30 aktieriem. 1984. gadā Frišs uzrakstīja versiju pieciem aktieriem, kurā divi aktieri izspēlē lielāko daļu no tām 30 lomām. To visu izdarīt uzdevums ir Edgaram Ozoliņam un Madarai Kalnai.


Un galvenajā lomā?
Galvenajās lomās ir Rolands Beķeris un Anete Berķe, bet visu spēli vada Gatis Maliks.


Man, tāpat kā daudziem skatītājiem, ļoti patika jūsu iepriekšējais iestudējums "Liepāja, Latvijas galvaspilsēta", lai gan, izlasot plakātisko nosaukumu, mazliet šaubījos, vai nebūs otra "Mūsu pilsētiņa", par ko neesmu sajūsmā. Ar ko jums šis iestudējums palicis atmiņā?
Skarbs stāsts, bet arī man pašam ļoti nozīmīgs darbs. Un mans un Rasas pirmais kopīgais darbs. Kopš tā laika esam uztaisījuši vēl divus darbus – "Puika, kas redzēja tumsā" Nacionālajā teātrī un jau pieminētais iestudējums Tallinā. Bet darbs pie "Liepāja, Latvijas galvaspilsēta" bija ļoti jauka satikšanās, es arī nebiju strādājis ar manas paaudzes aktieru grupu, kas ir šajā iestudējumā.


Tas bija viens no īpašiem mēģinājumu procesiem, kas paliks atmiņā kā ļoti skaists laiks.


Ar šīm tēmām biju jau strādājis gana daudz, "Dirty Deal Teatro" jau biju uztaisījis "Andrievu Niedru", kas ir par to pašu laiku, un politiskās intrigas biju iepazinis un daļu jau izspēlējis. Bet Liepājas teātra piedāvājums izskatījās ļoti interesants, tāds, ko negribējās atteikt.


Parasti tu uzmācies ar šādām idejām, un te pēkšņi tev piedāvā to darīt.

Kaut kādu daļu biju jau izdarījis, kad sapratām, ka tas, kāda bija tā laika dzīve, man vēl ir ļoti neskaidra "bilde". Tad bija jādodas iekšā pētījumos, un tāpat jau no avīžu lapām tie stāsti nāca – lasot periodikā.lv tā laika avīzes, Liepājas notikumus. Ir dramatiskas situācijas, kuras nav piesaistītas noteiktai vēsturiskai situācijai, bet mēs meklējām tos brīžus tā laika liepājnieku dzīvē, kuros vēsture tiek pieredzēta privātā formā. Tik un tā jau sanāk spoguļošanās. Tajā laikā bēgļu krīze Liepājā bija nopietna problēma, un tas sasaucas ar to, kā mēs mēģinām tikt galā ar to mūsdienu Eiropā. Mēs pēdējo izrādi nospēlējām 2020. gada rudenī, neilgi pirms tam, kad teātri atkal tika slēgti, un šajā brīdī epizode, kas bija saistīta ar tīfa epidēmiju un mēģinājumiem to ierobežot, ieguva pavisam citu nozīmi nekā pirmizrādē.


Bet, jā, darbs pie "Liepāja, Latvijas galvaspilsēta" bija skaista sadarbība. Tāpēc gribējās atgriezties.


Pirms daudziem gadiem jums Liepājā ir bijis vēl viens iestudējums.
Jā, tā bija izrāde "Cenzors". Kurš gads tas bija? Laikam 2010. Mēs ar Armandu Kaušeli, Laumu Balodi un Sigitu Jevgļevsku taisījām šo izrādi. Un spēlējām viesnīcas "Promenāde" zālē. Vienu brīdi tur rādīja mazākas formas darbus.


Atceros, man radās iespaids, ka esat gribējis šokēt.
Jā, man liekas, ka es ļoti gribēju! (smejas). Tāpēc arī meklēju ļoti spēcīgu materiālu, ar spēcīgiem triepieniem, spēcīgu impulsu tekstā. Man kā režisoram nebija pašam jādomā, kā šokēt, ko vēl tur ielikt, jo teksts jau bija pietiekami šokējošs.


Ja jāteic, par ko bija stāsts, tad jāatzīst, īsti vairs neatceros.
Tāda ir tā teātra mākslas daba. Ļoti gaistoša. Ir tikai tik, cik cilvēkiem paliek atmiņā. Un, ja nepaliek, nu tad nepaliek. Ir bijis tas izrādes vakars un tas, ko es tajā vakarā izdarīju, ko iedevu.


Bet, ar vēsturi strādājot, ir bijis, ka tu saproti – jā, nāk nākamā paaudze, un viņi stāsta to pašu. Un tu saproti, ka viņi jau nav redzējuši tavu izrādi. Bet es arī nebiju redzējis izrādes, kas par šo vēstures tēmu, visticamāk, ir bijušas iepriekš taisītas. Man bija tāda jaunatklājēja sajūta. Un tēmas atkārtojas. Bet tu nevari atkārtot, tev ir jādodas tālāk, jāmeklē nākamā zona.


Teātrī vienmēr mācās. Tieši no iepriekšējās paaudzes. Vismaz es. Kamēr tu studē, tu daudz skaties, redzi, kas tev patīk, redzi, kas nepatīk, un tad tu meklē, kas ir tā zona, kur ir tukšais laukums, kur netiek darīts.


Pārspēt Džilindžeru vai Viesturu Kairišu tajā zonā, kurā viņi dara, nevar. Ir jāatrod savs laukums.

Bet katram režisoram var būt sava pieeja, pat, ja temats ir tas pats.
Tas ir mūs glābiņš. Var patikt, kā otrs cilvēks skatās, bet es nekad nevarēšu to atkārtot, jo man ir cita "interešu zona".


Vai dažreiz tomēr nav tā, ka režisors kaut kur, piemēram, Londonā, redzētu iestudējumu "uzliek" uz skatuves, teiksim, Liepājā?
Arī tā var būt. Kopēšana arī ir mācīšanās savā ziņā. Pirms tu atrodi savu veidu. Tāpat tas būs atšķirīgi. Varbūt tā ir tāda mīlestība, cilvēks tā iemīlējies kāda cita darbā, un domā, ka tādai izrādei noteikti jābūt Latvijā. Man liekas, tas ne vienmēr ir egoistiski, dažreiz ir tā, ka tu gribi dalīties ar savu sajūtu, kas tev patīk teātrī. Zagt vienkārši ir jāmāk. Ja tevi nepieķer, pavisam labi, ja pieķer, bet, ja esi labi uztaisījis, – arī nekas.


Piedos.
Jā, piedos (smejas).


Runājot par "Spēli" – vai pats izvēlējāties šo materiālu?
Diezgan daudzi mani iestudējumi ir tādi kā "Liepāja, Latvijas galvaspilsēta" – kas sākas no idejas, un top oriģināla dramaturģija kopā ar izrādi. Citreiz ir romāns, kas jāpārvērš teātra formā. Šoreiz bija jautājums par lugām. Sākumā bija viena oriģināla ideja, kas taptu kopā ar Jāni Balodi, bet kovidlaika dēļ nevarējām saskaņot savas iespējas.


Makss Frišs ir tāds dramaturgs, kura darbos ir ļoti daudz spēles ar formu, un tajā pašā laikā tie ir satverami un emocionāli iedarbīgi.


Tas nav – o, spēlējamies ar laiku, un man tagad tas intelektuāli tikai jāsaprot.

Nē, tas ir stāsts par cilvēku, kurš domā, ka viņš ir nepareizi nodzīvojis savas dzīves pēdējos septiņus gadus un tie ir jāizmaina. Viņam šķiet, ka ir sabojājis savu dzīvi, un viņš ir gatavs izmainīt pilnīgi visu, lai nebūtu tā, kā bija.


"Vakara intervijās" dažreiz bija šis jautājums – Gints Grūbe vecākiem cilvēkiem jautāja: vai jūs gribētu kaut ko izmainīt savā dzīvē? Un viņi tā padomāja – nē. Nē. Un dažreiz šie cilvēki bija dzīvojuši diezgan smagi un traki.


Vai sev esat uzdevis šo jautājumu?
Jā. Un tajā brīdī, kad tu tiešām uzdod sev šo jautājumu, tu domā – kāpēc es toreiz rīkojos tik muļķīgi, tik apkaunojoši, kāpēc nodarīju sāpes tam cilvēkam, kāpēc es biju tāds? Visi šie jautājumi rodas, bet – vai tu gribi tur atgriezties, izlabot to un sadzīvot ar sekām, kas liek tev zaudēt visu, kas pašlaik ir tavā dzīvē? Un tas paliek ļoti sarežģīts jautājums. Un tad varbūt mēs esam gatavi,


vismaz es esmu gatavs sadzīvot ar dažiem apkaunojošiem brīžiem un dažiem cilvēkiem, kas par mani domā kaut ko sliktu, jo man ir šī dzīve.

Pat ja ir dažas šīs ļoti muļķīgās kļūdas pieļautas. Vai ir situācijas, kurās cilvēks atdotu visu, lai mainītu savu dzīvi? Es varu teikt, kas esmu laimīgs cilvēks, ja varu teikt "nē". Jo ir cilvēki, kuri noteikti teiktu "jā", ja viņiem uzdotu šo jautājumu.


Mums katram dažādos mērogos šīs domas ir. Un tas, ko Makss Frišs dara, viņš uztaisa dramatisku izrādi, bet patiesībā mums ir saruna, domu apmaiņa. Jo patiesībā Kirmans, cilvēks, ko spēlē Rolands, ir pats Makss Frišs. Ļoti acīmredzami. Viņš gan nav dramaturgs, viņš strādā cilvēku un dzīvnieku izturēšanās pētniecības institūtā, sieviete, ar kuru viņš ir kopā, ir filozofijas doktore, un, ja paskatās biogrāfijā, tur nav daudz jāmeklē, par kurām attiecībām viņš runā un par kuru situāciju savā dzīvē. Frišs mēģina būt objektīvs šajā dzīves situācijā, kurā viņš līdz galam nevar tāds būt.


Jūs veidojat iestudējumus gan lielajai zālei, gan mazajai. Kurš formāts pašam tuvāks?
Pagājušajā gadā mēs uztaisījām izrādi uz futbola laukuma. Drīzāk jautājums ir par to, ko kur var atļauties. Mums Nacionālajā teātrī ir vairākas mazās zāles izrādes, kuras, lai šajā kovidlaikā varētu ar distanci parādīt cilvēkiem, uzlikām uz lielās skatuves. Un daudzas izrādes par pārsteigumu, piemēram, tāda kā "Pieaugušie", var būt lielajā zālē, kaut arī tur ir tikai sarunas, dialogi pie galda. Visi visu redz, visiem ir interesanti. Galvenais, ko tu gribi izstāstīt. Savā ziņā arī šis Maksa Friša darbs, kas ir 30 aktieriem, bet to var izstāstīt pieci cilvēki un uz lielās skatuves.


Protams, man patīk taisīt arī tādas izrādes kā "Perfektā teikuma nāve", kur uz skatuves ir 20 aktieri. Tas arī ir interesanti un tehniski sarežģīti, un ir, ko domāt, ko spēlēt un izvērst. Bet var būt arī divu cilvēku saruna uz skatuves, un to ir tikpat interesanti skatīties. Un dažbrīd mēs baidāmies no tā, kas agrāk bija absolūta norma – ka tas ir lielajā zālē.


Mums liekas, ka vēl dejām vajag būt, vēl tam, tam, tam. Salūtam vajag būt. Un videoprojekcijām noteikti.

Lai mēs jūtamies droši, ka varam šo rādīt.


Tajā pašā laikā Mārai Ķimelei ir šis Viripajeva darbs ("Saviļņojums" – S.P.), tā ir saruna par dzīvi lielajā zālē. Tas ir tas, ko mēs gribam teātrī – lai tā ir telpa mūsu laikam, dzirdēt, ko saka uz skatuves, spoguļoties, vai es tam piekrītu, vai es jūtu līdz vai nejūtu.


Vai teātris Valteru Sīli interesē arī kā skatītāju?
Jā. Es biju priecīgs redzēt šeit "Dēmonu" un arī "Saviļņojumu". Redzēju arī "Mališ". Ķēru, ko varēju, kamēr te biju.


Skatāties izrādi kā profesionālis?
Kaut kādā mērā. Drusku. Bet arī nē. Es tāpat gribu piedzīvojumus. Bet, jā es gribu saprast, kas uz mani "strādā", kas man patīk tajā teātrī, ko es gribu. Ja rodas jautājums par kādu epizodi, es domāju, kā to atrisināt. Bet lielākoties nē. Lai varētu strādāt ilglaicīgi šajā profesijā, man liekas, ir jāpatīk arī citu darbiem. Ir jāpatīk skatīties izrādes. Man liekas, nav cita varianta.