Daudziem "Covid-19" pandēmijas laikā savi darba pienākumi jāveic attālināti, strādājot no mājām, taču, kas notiek, ja tavs darbs ir muzicēšana, bet visapkārt – klusumu mīloši kaimiņi?


 Vai tiešām leģendārajam Liepājas mūziķim Ainaram Virgam ne tikai ar ielu koncertiem, bet arī ar dzīvīgajiem mēģinājumiem savā dzīvoklī būs jāpiebremzē?


"Par pandēmiju uzzināju no kāda sava Rīgas drauga, ārsta, atgriežoties mājās no darba. Tad arī uzzināju par ierobežojumiem," martā pirmo reizi izsludināto ārkārtas situāciju atceras Ainars Virga. Lai gan mūziķis uzskata, ka "Covid-19" vīruss ir kaut kas neesošs vai uzpūsts, tomēr jau pirmajā pandēmijas dienā nopietni pievērsies turpmāko koncertu pārplānošanai tā, lai visi ierobežojumi tiktu ievēroti.


"Johaidī, man taču jātaisa koncerts momentāli! Uzreiz sapratu, ka šim koncertam būs jānotiek tiešraidē, feisbukā."


Virga atzīst, ka toreiz viņam nav bijis laika domāt, jo līdz koncertam bija palikušas divas diennaktis, un pa šīm divām diennaktīm vajadzēja pārkārtot visu tā, lai gaidīto koncertu nevajadzētu atcelt.


"Uzreiz dabūju filmēšanas grupu ar četrām kamerām, uzreiz sarunāju režisoru uz vietas, kas dzīvajā režisētu tiešraides koncertu un zāli "Wiktorijā". Labi, ka ar visiem koncertā iesaistītajiem mūziķiem viss bija jau samēģināts pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas – viņiem atlika tikai ierasties ieplānotajā dienā, lai nospēlētu koncertu".


Ainars Virga akcentē, ka gan viņa komanda, gan skatītāji bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši, un tikai tādēļ, ka visi varēja veiksmīgi pārslēgties uz "onlaine" vidi, koncerts izdevās. Līdzīgi bijis Liepājas kultūras pārvaldes rīkotā koncertu cikla "Pilsētas serenādes" uzstāšanās reizē: "Mums nebija jāgatavojas, vienkārši iznācām un spēlējām".


Šajā muzicēšanas reizē pilnīgi visu varēja vērot tiešraidē, sākot ar dažu minūšu sagatavošanas procesu pirms koncerta. Vienīgi mūziķim šķiet – jo vairāk tu atklājies skatītājiem un parādi sevi kā cilvēku, jo vairāk redzams, cik degradējušies, maziski un ļauni ir mediji.


"Obligāti tika atlasīta vissliktākā bilde. Bilde no uzstāšanās, kurā redzams, ka man bikšu priekša vaļā.

Tas ir drausmīgākais, ko cilvēks var izdarīt aiz sava maziskuma! Tu esi tik mazs, ka vari noķert cilvēku, kurš netīšām nav aizpogājis bikses līdz galam, un vēl ielikt to vienīgo bildi kāda konkrēta notikuma atspoguļošanai. Tas vienkārši ir tik bērnišķīgi, naivi, un ar tik riebīgu domu tiek darīts."


Taču viens no svarīgākajiem secinājumiem mūziķim ir tāds, ka cilvēki nav izslāpuši pēc mūzikas. Virga pandēmijas laikā vairākkārt dažādās Latvijas pilsētās rīkojis klātienes koncertus mazam skatītāju lokam (ne vairāk par 24 cilvēkiem zālē). Bet...


"Cilvēkiem tikai vajag, lai papukstētu, ka tagad nekas nenotiek – bet, lūdzu, mans koncerts! Ekskluzīvs! Es viens pats spēlēju tikai 24 cilvēkiem. Cilvēki ar mani var runāt, es atbildu uz jautājumiem, mēs pļāpājam, sēžam kopā pie galda. Tas ir rets gadījums, ka tu ar savu mīļoto mākslinieku vari sēdēt vienā kompānijā un tajā pašā laikā arī baudīt mākslu. Bet tur tā lieta, ka pat 24 cilvēki nevar salasīties! Tas nozīmē, ka viņiem tas nav vajadzīgs."


Tāpēc mūziķis nolēmis vairāk muzicēt mājās, tāpat, kā to darījis arī pirms pandēmijas: "Mājās es trenējos jau sen. Mājās – pilnā skaļumā."


Kaut arī kaimiņi mēdz būt dažādi, tomēr mūziķis apgalvo, ka tieši viņam neviens nekad nav aizrādījis, ka dzīvā mūzika traucējot.


"Pašā pirmajā dienā, kad es sāku trenēties, dzirdu, ka pie durvīm bungā. Es domāju, nu tagad būs s… Bet džeks saka – varu ienākt pie tevis bišķi paklausīties, kā tu trenējies?  Es saku, jā, ej sēdies, klausies. Tā viņš sēdēja un klausījās. Es jautāju viņam, tev divi bērni mājās, vai es netraucēju, ja pēc vienpadsmitiem vakarā spēlēju? Viņš teica, ka, ne, nebūt ne! Tad es vispār nelikos skumt!"


Mūziķim bieži ir bijusi doma izvilkt no dzīvokļa 50 m garu kabeli, paņemt mikrofonu un iziet sava pagalma viducī paspēlēt, bet pēc neveiksmīgas pieredzes, sveicot savu mammu dzimšanas dienā, mūziķis atturas to darīt.


"Toreiz skatos, policija piebrauc – tev ir atļauja? Saku – nav. Tad tev nav variantu – savāc kabeli, mikrofonu un ģitāru un ej mājās spēlēt.

Es taču nevienam neko ļaunu nedarītu, es arī nepārkāptu likumus. Ir man vēlme vienam pašam spēlēt. Vienkārši ārā pamuzicēt. Man pie mājas ir tāds kā laukums, kur es varu stāvēt, bet garāmgājēji klausītos un skatītos, ko es daru. Un es domāju, ka tas būtu arī patīkami. Kādā jēgā vajag kaut kādu atļauju, lai vienkārši spēlētu? Es gribu iepriecināt cilvēkus! Nu, labi, ja cilvēki negrib, lai kāds citiem dara labu, es taču neiešu speciāli cīnīties. Tas ir smieklīgi!"


Strādājot par dežurantu uz viena no kuģiem, Virga vienreiz sācis tur spēlēt. Rezultātā ostmalas promenāde bijusi pilna ar klausītājiem.


"Baigi superīgi bija, cilvēki bija pārsteigti. Lija lietus, bet visi stāvēja un skatījās. Tas nebija pasākums, vienkārši pēkšņi ienāca prātā ideja, lai cilvēkiem būtu prieks.


Ir viens labs kolektīvs "Dagamba". Viss viņiem ir profesionāli. Vienreiz uzstājās pirms mums. Toreiz viss viņiem bija vajadzīgs pats labākais, arī honorārs daudz lielāks nekā "Līviem". Bet koncerts beidzās kaut kā jocīgi. Iznāk bundzinieks, un saka skatītājiem – tagad dziediet mums līdzi, un sāk spēlēt Bēthovena Eiropas himnu ("Oda priekam" – A.F.). Tas izskatījās tik smieklīgi, jo mums cilvēki jau no pirmās dziesmas sāk dziedāt līdzi, bez prasīšanas, bet tur nekā".


Kā spēlējot lielā koncertā, tā treniņā mājās, visu jādara ļoti labi un kvalitatīvi, uzskata mūziķis.


"Ja tu darbu darīsi ar nepareizu attieksmi un nedarīsi kvalitatīvi un ar prieku, tad tam darbam nebūs augļu. Tas ir tik vienkārši, ka vienkāršāk nevar būt.


Jāspēlē tā, lai aizrautu cilvēkus, tad arī visi būs apmierināti, tajā skaitā kaimiņi.

Protams, ir mūzika, ko ne visi labprāt klausās.


"Līvi" ir dzīvi, un uzskatu, ka mēs pat šādos apstākļos varam nospēlēt kvalitatīvu koncertu."


Neviens nezina, kas būs tālāk un kad varēs baudīt Ainara Virgas koncertus klātienē. Taču šī mūziķa kaimiņiem ir liela priekšrocība, jo dzīvā mūzika šobrīd ir retums, nevis traucēklis.