Teātra dienas priekšvakarā Liepājas teātrī savu grāmatu "Abpus rāmjiem: Sarunas par mākslu un dzīvi" atvēra mākslas zinātņu doktore, teātra kritiķe Edīte Tišheizere.

Tu strādā Valmieras teātrī, esi „Teātra Vēstneša” galvenā redaktore, Kurzemes Humanitārā institūta pētniece. Varbūt dari vēl ko. Kas no tā visa ieņem galveno vietu tavā dzīvē?
Jā, esmu arī Valmieras Viestura vidusskolas teātra klases un Valmieras ģimnāzijas skolotāja...

Bet, ja par to, kas visvairāk piesaista manas domas, tad –nerunājot par bērniem, tas, protams, ir „Teātra Vēstnesis”. Esam maza, četru cilvēku grupa – Normunds Naumanis, Ieva Struka, Maija Svarinska un es, – kas esam domubiedri, lai arī nedomājam vienādi. Laiku pa laikam pat ļoti strīdamies. Varam pat lamāties. Bet tā ir lamāšanās, cienot vienam otru. Un par lielajām, galvenajām lietām domājam vienādi.

Žurnālu taisām līdzīgi kā „Rīgas Laiks” – lai ir interesanti mums pašiem.

Pagājušā gada maijā, kad notika atjaunotā žurnāla pirmā numura prezentācija, Žanete Jaunzeme-Grende uzdeva jautājumu: „Vai jūs rakstīsiet tā, lai saprastu arī cilvēki no ielas?”, un es atbildēju: „Nē, mēs necentīsimies rakstīt cilvēkiem no ielas. Ja mēs rakstīsim tā, lai saprastu visi, tas nebūs interesanti nevienam. Tāpēc rakstīsim tā, lai būtu interesanti mums pašiem, un tad atradīsies vēl kāds, kam arī tas būs vajadzīgs.”

Otrs jautājums, ko ministre uzdeva, bija: „Vai man ir jāmaksā [par žurnāla numuru]?” Tas mani tā nokaitināja... Tāpat kā visi šie pašvaldību cilvēki, kam teātris dod brīvbiļetes.

Un pēc tam šīs vietas stāv tukšas...
Tieši tā. Un es pajautāju – vai tiešām jūs nevarat atļauties samaksāt divus latus par žurnāla numuru?! Tad man arī tos latus svinīgi iedeva. Kopš tā laika esam sev deklarējuši, ka mēs nedāvinām [žurnālu]. Saņemam katrs vienu eksemplāru, un nedāvinām nevienam. Ja dāvinām, tad paši esam pirkuši.

Žurnālam ir veiksmīgs vāka dizains – mani tas uzreiz piesaistīja.
Jā, un tas ir tas, kas mani silda, jo es saprotu, ka dzīvojam vizuālajā laikmetā. Ir pat bijis tā, ka jaunieši, kas mācās ārzemēs, raksta – vai es nevaru kaut ko jums uzrakstīt, ieraudzīju jūsu žurnālu, un man tas ļoti iepatikās.

Tikko iznācis jaunais žurnāla numurs – ar Juri Žagaru uz vāka, tātad droši vien jau domā par nākamo „Teātra Vēstneša” numuru?
Apmēram zinām, kas būs, visam gadam – lai saņemtu Kultūrkapitāla fonda finansējumu, un žurnāls iznāk tikai pateicoties tam, mums bija jāiesniedz projekts, kurā ir visu numuru tēmas un saturs. Protams, dzīve kaut ko maina. Nākamajam numuram, piemēram, bijām domājuši, ka galvenā tēma būs „Sieviete teātrī”, taču notiek tas, kas notiek, un šā gada otrā numura galvenā tēma būs „Politika un teātris”.

Protams, teātris politiku ietekmēt nevar, bet varbūt teātris var panākt, lai, aizejot uz teātri, cilvēks mazdrusciņ vairāk iemācās ielīst otra ādā, just līdzi tam, ko viņš redz. Un, ja tu jūti līdz otram, varbūt tu nešausi...

Jā, naivi, ideālistiski, bet varbūt tā ir vienīgā cerībā.

It sevišķi, ja atceramies tavu grāmatu un Kroderu, kurš uzskatīja, ka nāciju glābt var tikai atgriešanās pie kultūras un izglītības...
Grāmatā ir šis jautājums: kāda velna pēc vajadzīga šī nozare, kura nepelna un kur tu nekad nevarēsi nopelnīt? Un kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuriem eksistence mākslā, kultūrā ir tik svarīga? Varbūt tāpēc, ka tā mēs kaut ko drusku varam, kaut ko mainām...

Tava tikko klajā laistā grāmata sastāv it kā no divām daļām – agrāk publicētās intervijas un iepriekš nepublicētas sarunas ar Juri Bartkeviču?
Jā, lielā mērā šis izdevums bija iemesls, lai mēs ar Bartkeviču satiktos un mēģinātu saprast, kas ir bijis mūsu kopējais laiks [Liepājas teātrī] – kādu nedēļu katru dienu nācām kā uz darbu.

Otra daļa... Tas nebija izdomāts stāsts par noplīsušo datoru, un, kad man atveda ārējo cieto disku ar to, kas tur bija iekšā, dabiski, aiz intereses paskatījos un paliku mēma – ar ko tikai neesmu sarunājusies, kādas interesantas domas...

Pamazām grāmata izveidojās: Kroders, Bartkevičs, Deičs... Kad pēkšņi sapratu, ka lielā mērā sarunas ir par to, kāpēc tev kultūra ir tik ļoti svarīga, kāpēc neredzi sevi ārpus kultūras, tad šīm sarunām pievienojās profesors Mencis, ar kuru mēs arī, kā izrādās, esam runājuši par kultūru, un Boriss Bērziņš.

Bet galvenais man bija, lai runātu šīs fantastiskās personības – tu jau zini, jautājums var būt visdumjākais, svarīgākais, lai tas cilvēku rosinātu atbildēt interesanti, pēc būtības, dziļi.

Grāmata ir cieši saistīta ar Liepāju.
Es diezgan lielā mērā jūtos saistīta ar Liepāju caur to, ka par viņu tik daudz esmu rakstījusi – recenzijas, intervijas. Bet manā identitātē ģeogrāfiskās komponentes nav. Latvija ir tik maziņa, nu, kā mēs vēl varam justies kā kurzemnieki, vidzemnieki... Mēs esam latvieši, nu, paliksim pie tā! Kopsim savu kopīgo kultūru, nevis katru mazo kambarīti.

Diez vai liepājnieki tev piekritīs.
Jā, tas ir gan Liepājas pluss, gan mīnuss – no vienas puses pašcieņa, no otras – arī pašpietiekamība. Līdzko ir slēgta sistēma, tā vairs neattīstās.

No vienas puses man ir prieks, ka te nepārtraukti brauc viesrežisori, sākot ar Bogomolovu un beidzot ar Džilindžeru, no otras – kā te vajag savu režisoru, nevis vienu, bet divus trīs, kas domātu par katru no šiem aktieriem!

Aizejot uz Valmieru, tas mani satrieca – režisoru padomē Deičs saka: nē, šo aktieri es neņemšu, viņš to jau prot, viņš to izdarīs, šī loma viņam neko nedos. Man vajag viņu, jo viņš šito vēl neprot! Par katru aktieri tiek domāts, ar katru aktieri strādā, un rīt viņam jau ir jāspēj vairāk, nekā šodien.

Bet Liepājā nav neviena, kas to latiņu viņiem celtu augstāk. Protams, Herberts [Laukšteins] dara ļoti lielu darbu, bet ir vajadzīgs režisors, kas ar aktieriem strādā ikdienā.

Ja režisors nāk no malas, viņš redzi – šis var to, šis – to, un viņš liek to darīt. Ir aktieri, kas paši spēj sev likt šo latiņu augstāk, bet, skatoties uz citu, tu redzi – rotē uz vietas. Taču šodien tā nevar – jebkurā jomā, lai stāvētu uz vietas, ir ļoti aši jāskrien. Kur nu vēl, lai tiktu uz priekšu...

Jau ilgu laiku esi Valmierā.
Sestais gads.

Visu šo laiku biji blakus Kroderam?
Nekādā gadījumā negribu uzurpēt Kroderu! Kroders ir Evitas Sniedzes... Es biju viens no daudzajiem cilvēkiem, kas ar Kroderu sarunājās. Ar to starpību, ka es daudzko pierakstīju.

Kroders, protams, bija viena no tām personībām, kas ir ārkārtīgi fascinējoša, bet, ja es kādu režisoru teātrī mīlu, tad tas ir [Felikss] Deičs...

Kas notiek ar Krodera bibliotēku, kuru viņš atstāja Valmieras teātrim?
Katrā grāmatā ir zīmogs „Oļģerta Krodera dāvinājums Valmieras teātrim”. Bibliotēka lielā mērā turpina augt – ir bijuši vairāki gadījumi, kad nomirst vecie aktieri, daudzi no kuriem ir vientuļi, vai radinieki saka: paskatieties, ko jūs no tā gribat ņemt, jo mēs visu izliksim pie miskastēm. Tās ir grāmatas, ko padomju laikā varēja dabūt, un kas patiesībā lielākoties ir labas grāmatas. Un tad es saku – vediet visu uz teātri...

Tā man atved vēl vienu bibliotēku. Ne jau 10 000 grāmatas, kā Kroderam, bet nu ir.

Citreiz pienāk Rudāks vai vēl kāds un saka – klausies, man ir tādas un tādas specifiskas grāmatas par teātri, es atnesīšu. Un es saku – jā, lai ir te, kur ir daudz grāmatu par teātri, lai ir vairāki eksemplāri. Un, ja tā nav Krodera bibliotēka, lai var paņemt un aizmirst mājās – lai tev ir šis Bulgakovs, šis „Dundurs”. Lai tev ir...

Arī Kroders, kaut gan bija diezgan skops un taupīgs attiecībā uz savām grāmatām, viņam galvenais bija, lai tās lasītu.

Tu esi Valmieras teātra literārās daļas vadītāja. Ko tas nozīmē?
Diezgan daudz noņemos ar tulkojumiem, kas man pašai diezgan labi patīk. Milzīgs gandarījums bija, kad ar Indru Rogu kopā tulkojām Bulgakova „Zojkina kvarķira”, – skaidri zinājām, ka neko nevar pārtulkot „pa tiešo”, bet var atrast veidu, kā izteikt to garu. Pēc tam dzirdi no skatuves, un – tas skan latviski! Strīdējāmies, bet ar cieņu un uzticību vienai pret otru.

Ir arī darbs, kas saistīts ar autortiesībām – sarakstīties, diedelēt. Sākumā mani tas baidīja, bet tad sapratu – arī viņiem vajag, arī otrā pusē ir cilvēki, un ar cilvēku tu vienmēr vari sarunāties. Kā teica kādreizējais Liepājas teātra aktieris Aldis Galanders – vairāk par „nē” tev nepateiks...

Rakstu relīzes par jauniestudējumiem, tāpēc iznāk sēdēt mēģinājumos, un, ja man kaut kas ārkārtīgi patīk, tad tas ir sēdēt blakus režisoram un skatīties, kā tas top, ieraudzīt to ideālo izrādi. Katrā mēģinājumā tu ieraugi to briljantiņu, ko ne vienmēr var redzēt arī gatavajā kaklarotā. Mēģinājumos tu ieraugi ideālo izrādi, un pēc tam ir grūti būt objektīvai, jo tu taču zini, kam bija jābūt, kas varētu būt.

Klasisks gadījums laikam ir „Stikla kalns” Liepājas teātrī. Mēģinājumos es redzēju to ideālo izrādi, un man joprojām tas liekas kaut kas ārkārtīgi vērtīgs. Pēc tam bija dusmas, ka neizdevās, neaizgāja, lai gan režisors bija ielicis izrādē tik daudzko vērtīgu. Tā bija arī ar Rijnieka „Veltījumu koncertu „Vienīgi jums””. Ne īstajā laikā, ne īstajā vietā, mēs vēl nebijām līdz tam izauguši. Vairāk nekā pēc desmit gadiem tas viss parādījās „Garajā dzīvē”, bet ideja radās šeit, Liepājā.

Liepājas teātris vispār ir tāda maģiska vieta, te rodas tik daudzas labas idejas. Ne vienmēr īstajā brīdī, bet tas taifūna vilnis ir aizsācies. Visu salauzis, atstājis drazas, bet pēc tam kaut kur tas parādās kā auglīgs lietus.

Var teikt, ka šā teātra vēsturi es tomēr zinu, un te vienmēr, kopš pašiem pirmsākumiem... Nu, iedomājies – kaut kādi amatieri izdomā, ka iestudēs „Tēvoci Vaņu”, kas pat Krievijā vēl nav aprobēts!

Te vienmēr ir bijusi uzdrīkstēšanās, latiņa ir tik augsta [rāda virs galvas], ka tu vari to neaizsniegt, bet vienalga uzlēksi augstāk, nekā, ja tā būtu likta zemu. Un, ja ir izgāšanās, tad tā, ka zemāk vairs nevar.

Bet tu neesi remdens, neesi pa vidu. Un tas ir tas, kas man Liepājas teātrī joprojām patīk.