Līdz 28. augustam galerijā "Romas dārzs" skatāma neierasti krāsaina un spilgta grafikas darbu izstāde "Pēcgarša". Tajā savus darbus rāda Grafikas kameras esošie un topošie biedri.


Atklājot izstādi, tās kuratore un vienlaikus viena no izstādes dalībniecēm Lāsma Pujāte sacīja:


"Tajā brīdī, kad galerijas vadītāja mani uzrunāja, biju pievērsusies darbam ar nosaukumu "Pēcgarša". Tas bija laiks, kad tieši par to domāju, par tādiem sīkumiem, kas ir ap mani. Tā radās ideja uzrunāt vairākus māksliniekus padomāt par to, kas tad mūs gaida pēc šī visa".


Runājot par izstādes kopiespaidu, kuratores secinājums ir, ka "tas ir tāds ļoti meditatīvs, kosmisks, varbūt pat neskaidrs, kas uzdod daudz jautājumu": "Sevišķi šīs bultas, šī melni sarkanā krāsa, kas dominē daudzos darbos, ir drusciņ tāda satraukumu vēstoša."


Pēc izstādes atklāšanas portāls irliepaja.lv sarunājās ar Lāsmu Pujāti.


Vai visi divpadsmit izstādes dalībnieki ir zvērināti grafiķi?
Visi nav Grafikas kameras biedri, bet varbūt – topošie. Kamera viņus uzaicināja, jo jau ilgstoši sadarbojamies. Piemēram, tāds ir Pauls Liepa, kurš pārstāv laikmetīgo grafiku un kura mamma Maija Dragūne ir kameras biedre. Ieva Saulīte vairāk ir zināma kā tēlniece, bet pēdējā laikā viņa arī diezgan daudz zīmē. Tas nav grafikas veids klasiskā nozīmē, bet Grafikas kamera vēlas ieinteresēt jaunus cilvēkus, un grafika nav tikai iespiedgrafika. Grafika ir arī zīmējums, dažādas eksperimentālas lietas. Tādā veidā mēs papildinām savu pulku, arī paši kaut ko mācāmies.


Izstāde "Pēcgarša". Megijas Vilkas foto.


Balstīties tikai uz Grafikas kameras biedriem būtu grūti, jo mūsu pulkā ir maz jauno. Bez Paula Liepas un Ineses Saulītes izstādē piedalās arī jaunās mākslinieces Justīne Lūce un Kristīne Belte, kura, starp citu, izrādījusi interesi iestāties kamerā. Pārējie ir kameras biedri, no kuriem vecākais ir mūsu meistars Imants Krepics, kurš šogad nosvinēja jau 81. dzimšanas dienu. Jā, grafiķu saime arī noveco, tādēļ ir ļoti labi, ka mēs papildināmies, un man šķiet, ka šajā izstādē mums izdevās savienot gan dažādās paaudzes, gan grafikas veidus, stilus un rokrakstus.


Vai jūsu pulkā ir arī kāds liepājnieks?
Izstādē piedalās Ilze Lībiete, kura četrus gadus Liepājā ir gan strādājusi, gan dzīvojusi. Uzaicinājām arī vienu jaunu liepājnieci, bet viņa šobrīd ir ārzemēs.


Izstāde izdevusies krāsaina, spilgta.
Jā, domāju, ka šeit skatītājs var redzēt, ka grafika var būt ļoti dažāda – gan krāsaina, gan klasiskāka. Pēdējos gados grafika paliek aizvien krāsaināka, jo ienāk jaunas tehnoloģijas, jaunas krāsas, papīrs, kvalitāte, un mēs to izmantojam, jo tas visu padara interesantāku. Jāteic, ka es pati gan palieku arvien melnbaltāka – krāsainā litogrāfija prasa lielākus resursus gan darba, gan laika ziņā.


Nesen fotomākslinieks Varis Sants izteicās, ka melnbaltajās bildēs ir dvēsele, krāsainajās – ne. Kā ir ar grafiku?
Man šķiet, es saprotu, ko viņš domā. Tīri tehniskā ziņā. Melnbalti nolikt attiecību ir daudz grūtāk, krāsa ir vēl viens izteiksmes līdzeklis, kas palīdz vai nu savākt, vai ienes vēl kaut ko, kas paskaidro. Bet tas tomēr ir dabiski, ka parādās vismaz viena vai divas krāsas.


Vai visi grafiķi ir tikai grafiķi?
Daži ir arī pedagogi vai izstāžu kuratori, ir tēlniece. Bet tā, ka pilnīgi kaut ko citu... Pārsvarā visi ir rūdīti grafiķi, kas pēdējo gadu laikā izstāžu darbībā, manuprāt, ir piedalījušies ļoti aktīvi.


Kāpēc izvēlējāties grafiku? Vai tas nav daudz sarežģītāk nekā, piemēram, gleznot?
Gleznotāji droši vien teiks, ka tur arī ir sava sarežģītība. Iedvesma jāmeklē... Man patīk strādāt ar rokām, darboties, patīk, ka ideja iziet cauri grūtībām, bet darbos reti kurš tās pamana. Arī dzīvē, kad skatāmies uz cilvēkiem, uz jebkuru profesiju, to ikdienas grūtumu mēs it kā neredzam. Man patīk grafikā, ka man nevajag pateikt, ziniet, es tur esmu slīpējusi, kodinājusi un vēl nez ko tur darījusi, un tikai tā es ieguvu tīru, gaisīgu darbu. To zinu es, un tas ir tāds grafiķa noslēpums. Tie ir tie "garšīgie sviedri". Man ģimenē ir teikuši: ja ir ielikts darbs, kaut vai tas ir tikai punkts, tikai domāšana, to jūt. Tad tas darbs kaut ko pauž. Protams, ja ir tikai tā, garām ejot, tad šo darbu arī nepamana.


Kādas tehnikas izstādē pārstāvētas?
Ir diezgan daudz litogrāfijas, jo tieši Grafikas kamera bija tā, kas ilgstoši apsaimniekoja Mākslinieku savienības litogrāfijas darbnīcu, un lielākā daļa no mums joprojām ceļam un godājam šo tehniku, lai to nepazaudētu, jo Latvijā ir ļoti labas litogrāfijas tradīcijas. Es pati caur un cauri esmu litogrāfe, tā ir mana tehnika. Pati arī drukāju un mācu citus to darīt. Šai tehnikai ir tas, ka ir šis rokraksts, pludinājums, nav tā pretestība. Tā ir gludspiede, līdzīgi kā sietspiede.


Izstādē vēl ir pārstāvēta kologrāfija, zīmējums, linogriezums, atspiedumi, sietspiede.


Izstādes ietvaros arī plānota sietspiedes darbnīca un eksperimentālā monotipija – aicināsim cilvēkus kaut ko apdrukāt, zīmēt. Tieši Ieva Nagliņa izceļas ar dažādiem eksperimentiem – kā apvienot mākslu ar dīdžejiem, dažādām performancēm. Arī šādā veidā grafika var kļūt interesantāka jaunajai paaudzei. Šobrīd mēs tā pēkšņi apstājāmies, bet jauno grafiķu ritmā jūt, ka neviens vairs tik ilgi negrib darīt kaut ko, un arī darbam nav vairs vajadzība būt ilgstošam. Par to daudz runā, ka māksla paliek tāda nesaglabājama. Arī izstādē – tu te esi, tevi piefiksē, un tad izstāde tiek savākta un tā darba it kā vairs nav. Vismaz tādā izskatā. Tāpat kā izrāde – tā bija, visi par to runā, un tad tās vairs nav. Varbūt kāds uzfilmē, bet nav vairs tas.


Izstādē iekļaut arī video, kurā mākslinieki runā. Vai visi 12?
Visi divpadsmit. Sākotnēji bija doma, ka tās būs intervijas. Bet beigu beigās mākslinieki stāstīja par to, kas viņiem ir šis laiks, ko viņi dara, kas viņi ir. Tā ir iespēja satikties ar mākslinieku aci pret aci, sajust viņu personiskāk, kā cilvēku, kuram ir domas, idejas, pārdzīvojumi, kurš tver šo laiku. Un reizē tas ir arī tāds vēsturisks videomateriāls mums pašiem, kurā redzams, kādi mēs izskatījāmies, kāds bija mūsu tā brīža redzējums, sajūtas.


Vai bija grūti sapulcināt 12 māksliniekus uz izstādi?
Nav viegli. Šogad visi uzrunātie atsaucās, bet, kad jau bija jāsāk nest darbus, tad saprata, ka šajos apstākļos nemaz tik labi nestrādājas. Tāpēc ir arī agrāk veidoti darbi. Taču mani tie apmierināja. Un 12, manuprāt, ir labs skaitlis. Man jau agrāk bija ideja veidot linogriezumu izstādi, kas saistīta ar 12 mēnešu horoskopiem.


Mūs brīnišķīgi atbalstīja Kultūras pārvalde, iekļaujot arī darbu drošu pārvešanu, jo individuāli to darīt būtu ļoti grūti.


Megijas Vilkas foto.