Lai gan Liepājas teātra aktierim Mārtiņam Kalitam divu mēnešu garumā priekšā vēl filmēšanās Krievijā un Ukrainā, darbs Ņikitas Mihalkova topošajā filmā “Saules dūriens” tuvojas nobeigumam.

Tiekamies viesnīcas “Fontaine Royal” bārā. Tas nav nejauši – Mārtiņu nereti var sastapt gan te, gan Fonteina nakts klubā.

Šoreiz pie bāra galdiņa satieku abus – gan Mārtiņu, kurš bruņojies ar kafijas tasi un cigarešu paciņu, gan Ivonnu, kura jau atvadās, lai atdotu savu vietu man.

Apsolījis interviju, Mārtiņš ir pati pieklājība, laipns, bet atturīgs. Par nākotni runā nelabprāt. Un pat bez brīdinājuma skaidrs, ka par privāto dzīvi sarunā nebūs ne zilbes. Taču arī runājot par filmu, nepamet sajūta, ka mūs šķir plāna stikla siena. Iespējams, tā ir apzināta pašaizsardzība, kas nepieciešama jaunam talantam, pēkšņi tiekot pie lomas, par kuru Krievijas medijos iepriekš baumots, ka tā bijusi paredzēta nevienam citam kā... Bredam Pitam.

Skatoties uz jauno aktieri, neredzu ne Pitu, ne Banderasu, ar kuru  Mārtiņš salīdzināts skatuviskā temperamenta un izskata dēļ. Redzu Poručiku. Tikai bez cara flotes virsnieka baltā mundiera.

Mihalkovs filmas reklāmas rullītī par Mārtiņu saka: "jauns, ļoti perspektīvs aktieris", un prognozē, ka Kalitas un viņa partneres Viktorijas Solovjovas duets filmā "ar savu svaigumu" varētu būt "saviļņojošs" (sk.šeit ).

Vai šis tiešām ir tavs pirmais darbs kino?
Nedaudz esmu filmējies “masās”, studentu darbos, bet tik lielā projektā pirmoreiz.

Vai darbs kino tev sagādā lielākas grūtības nekā teātrī?
Būtībā nekas jau nav citādāk, mainās vienīgi telpa. Aktierim iekšēji, dvēseliski jāstrādā gan uz skatuves, gan filmā, un manuprāt šis darbs abos gadījumos ir tāds pats, tikai no skatuves emocijas jāaizsūta arī līdz galerijas pēdējai rindai, un tas prasa arī kaut kādu ārējo formu.

Bet kā ar tuvplāniem, vai tur nav citi likumi?
Tas, ka ir tuvplāns, nenozīmē, ka emocijas jāslēpj. Tās tikai nav jāpastiprina ar balsi, ar ķermeni.

Uz Maskavu pirmoreiz aizlidoji jau pērnajā jūlijā, lai gan filmēšana sākās tikai augustā.
Jūlijs pagāja, strādājot pie valodas – lai gan krievu valodu zināju, tomēr ne pietiekami, lai runātu kadrā. Tas ietilpa filmas sagatavošanas darbos.

Vai tava balss būs dzirdama arī filmā?
Nezinu, nekas vēl nav izlemts. Pirms tam jau filma vēl būs jāsamontē.

Par ko tad īsti stāsta filma “Saules dūriens”?
Filmas scenārijs veidots pēc divu Buņina darbu – stāsta “Saules dūriens” un emigrācijā rakstītās dienasgrāmatas “Nolādētās dienas” – motīviem. Šie darbi ir pieejami, tos var izlasīt, un filmas scenārijs neatšķiras.

Protams, filma ir dzīvs organisms, kas aug un veidojas, un tikai režisors zina, kāds būs rezultāts, un varbūt pat viņš visu nevar paredzēt.

Tavs varonis filmā – Poručiks – ir krievs, turklāt no cita gadsimta. Kā tev izdevās iejusties citas mentalitātes un laika cilvēkā?
Palīdzēja tas laiks jūlijā, kad ne tikai mācījos valodu, bet arī pastiprināti studēju literatūru un sadraudzējos ar filmēšanas grupu – tas palīdzēja saprast, kā šie cilvēki domā, un iejusties filmas tēlā. Palīdz arī grims un kostīmi, daudz arī strādājām, lai apgūtu tā laika augstāko aprindu etiķeti, manieres, rakstītos un nerakstītos likumus.

Par to laiku un cilvēkiem esmu uzzinājis daudzkā tāda, ko iepriekš nezināju, esmu sapratis vairāk un dziļāk, bet visu līdz galam saprast varbūt nevarētu neviens, jo priekšstats XX.gadsimta sākumu mums taču ir tikai no filmām un grāmatām, kas savukārt ir tikai kāda cita viedoklis par to visu.

Taču, kas attiecas uz cilvēciskajām, iekšējām lietām, tās jau nemainās.

Kā tu raksturotu savu varoni – Poručiku? Kāds viņš ir? Vai tev viņš ir simpātisks?
Jā, man viņš patīk. Poručiks ir jauns cilvēks, atvērts un enerģisks.

Man šķiet aktieri vienmēr ir sava varoņa pusē, vienmēr aizstāv viņu. Manuprāt tas ir ļoti cilvēciski...

Vai līdzīgs tev?
Vizuāli ļoti...

Kas sagādāja lielākās grūtības?
Vienīgais, kā var izvairīties no grūtībām uzņemšanas laukumā, ir sagatavoties darbam. Visu laiku ar sevi ir jāstrādā. Pirms katras dienas, katras ainas vairākas reizes jāiziet cauri konkrētajai situācijai, iekšējai vai kustību shēmai, kas nu kuro reizi nepieciešams. Tas palīdz.

Vai filmēšanai jau nebija jābeidzas?
Lielā puse ir nofilmēta. Vismaz man tā šķiet. Palikuši kādi divi mēneši. Tieši kurā datumā tiks nofilmēts pēdējais kadrs, nevaru pateikt.

Līdz šim filmējām 1907.gada notikumus, tagad būs 1920.gads.

Kad filma būs gatava un redzama kinoteātros?
To arī nevaru pateikt. Kā jau teicu, bez filmēšanas vēl ir montāžas darbs. Ieskaņošana.

Atgādini, kā tu tiki pie lomas? Vai tas bija apzināts mērķis, uz ko gāji?
Protams, tas bija apzināts solis, un mans mērķis bija iet tālāk, darot to, kas man patīk un kas ir mana profesija.

Kā tiku pie lomas, gan esmu stāstījis jau vairākkārt. Cik saprotu, netīšām. Caur savu aģenti Gordanu Miļevčiču, ar kuru biju noslēdzis līgumu. Viņa manu portfolio iedeva Mihalkova aktieru kastinga direktoram, un tā es tur nokļuvu.

Un uzreiz galvenā loma pie režisora ar pasaules vārdu?
Tieši tā.

Kā to uztvēri?
Tas nav parasts gadījums. Protams, biju pārsteigts. Domāju, ka par šo veiksmi man jāpateicas augstākiem spēkiem.

Vai ar Mihalkovu, par kuru saka arī – valdonīgs un skarbs – labi saproties?
Ja esi gatavs strādāt, ar viņu ir ļoti patīkami. Ļoti profesionāls, ļoti konkrēts darbs.

Nestrīdaties?
Mihalkovs nekad nav pret to, ka aktieris izsaka savu viedokli, vienmēr uzklausa, arī diskutē.

Bet manuprāt viņs ir režisors, kuram aktieris var uzticēties pilnībā, jo Mihalkovam filma ir galvā, viņš to redz, visu kontrolē. Tas ir jūtams arī filmēšanas laukumā.

Arī komanda ir ļoti cilvēciska.

Vai Mihalkovs atceras, ka savulaik ir filmējies Liepājā?
Īpaši neesam par to runājuši, bet, jā, Liepāju viņš atminas.

Kāda izskatās viena filmēšanas diena?
Maskavā, paviljonā filmēšana sākas desmitos no rīta un beidzas vienpadsmitos, divpadsmitos vakarā. Reizēm bija arī “nakts maiņas”, ja bija jāfilmē nakts kadri, piemēram, Šveicē, uz kuģīša, vai Gorohovecā, netālu no Ņižņijnovgorodas.

Varbūt jau ir piedāvājums nākošajai filmai?
Pašlaik strādāju pie šī projekta. Citu piedāvājumu pagaidām nav.

Vai esi paguvis šosezona kaut ko izdarīt arī teātrī?
Jā, ik pa laikam iznāk kaut ko nospēlēt, bet protams, daudz mazāk. Teātris man ļoti nācis pretī, lai es varētu filmēties, par ko liels paldies. Tāpat paldies maniem kolēģiem, kuriem iznāk strādāt arī manā vietā.

Jauna loma droši vien paredzama tikai nākamsezon?
Jā, zinu, ka ir iedalīta.

Kādas izjūtas vai pārdomas ir, pēc ilgāka laika atgriežoties mājās?
Patīkamais ir tas, ka atgriežoties ik reizi pārliecinos, cik spēcīga tomēr ir mūsu teātra trupa, cik augstā līmenī, profesionāli strādā.

Ar savu teātri es ļoti lepojos.


MĀRTIŅŠ KALITA
Absolvējis Klaipēdas Universitātes Liepājas aktieru kursu

Liepājas teātrī kopš 2010. gada

Nozīmīgākās lomas Aleksejs Dmitrijevičs Stibeļovs (“Sods un noziegums” jeb “Katrīna Ivanovna”), Aleksis (“Advents Silmačos”), Bils (“Šikās kāzas”), Bernardo (“Vestsaidas stāsts”), Edgars (“Ugunī”).

Video no Mārtiņa Kalitas portfolio sk.šeit.