Orests Silabriedis "Kultūras Dienā" atzinīgi novērtējis Liepājas simfoniskā orķestra iniciatīvas pasūtināt latviešu komponistiem jaundarbus – vispirms tie bija 12 koncerti, tagad – simfonijas.

Muzikologs arī augstu novērtējis sestdien, 27. janvārī, koncertzālē "Lielais dzintars" līdzās citiem skaņdarbiem izskanējušo Andra Dzenīša simfoniju "Mīlestība ir stiprāka" (atskaņoja Liepājas simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā).

Šī bija piektā tā sauktā Liepājas simfonija, ko pasūtinājis Liepājas simfoniskais orķestris.

Silabriedis atgādina, ka laikā no 2010. gada līdz 2017. gadam Liepājas simfoniskais orķestris ir pasūtinājis un atskaņojis divpadsmit Liepājas koncertus. No tiem piecus nule izdevis ASV skaņu ierakstu nams "Odradek", un šo piecu koncertu autori ir Rihards Dubra, Ēriks Ešenvalds, Juris Karlsons, Kārlis Lācis un Vilnis Šmīdbergs.

Savukārt piecu Liepājas simfoniju autori ir Imants Kalniņš (Septītā simfonija), Rihards Dubra (Otrā simfonija), Andris Vecumnieks (Sinfonia C), Jānis Lūsēns (Romantiskā simfonija) un Andris Dzenītis.

Orests Silabriedis: "[..] Visas piecas Liepājas simfonijas ir solīdi darbi gan ar klasiskas skaidrības (Kalniņš), gan negaidītas drāmas un biezu krāsu (Dubra), gan liriskas, drošas dailes (Lūsēns) klātbūtni, tomēr par īsti nozīmīgām saukšu divas – Andra Vecumnieka pārlaicīgo, viegli austo, dziļi trāpošo darbu un Andra Dzenīša nule dzirdēto simfoniju".
 
Par 27. janvāra koncertu Silabriedis raksta: "Andra Dzenīša simfonija skanēja koncerta pirmajā daļā. Publikas nebija sevišķi daudz, tomēr pieklājīgs apjoms, turklāt vairākums klausītāju, domājams, zināja, uz ko nāk. Izņēmums bija viens vīrs, kuru, pēc paša teiktā, šurp atsaukušas afišā redzamās, viņaprāt, dziedātājas (patiesībā pianistes Agneses Egliņas) acis un kurš Andra Dzenīša simfonijas laikā, paskaļi atzinis, ka nupat viņam drusku jāieelpo svaigs gaiss, pieklājīgi izgāja no zāles".

Tālāk recenzijā teikts: "Andris Dzenītis anotācijā diezgan sīki norādījis, kādi afekti un kādā secībā viņa jaundarbā eksponēti: laiks, bailes, pārliecība, sirdsapziņa, ļaunums, iekšup, patvērums, sāpes, mīlestība. Pēc šo rindu autora domām, verbālā informācija ir lieka, jo klausīšanās laikā novirza uzmanību un liek pa brīdim aizdomāties, vai nu skan, piemēram, baiļu vai sirdsapziņas posms. Laimīgā kārtā klausīties ir tik aizraujoši, ka šādām pārdomām nav daudz vietas. Simfonija ilgst pusstundu, un tajā iekļautās informācijas apjoms ir liels, taču pusstunda aizrit nemanot, un beigās liekas, ka īstenībā pagājis krietni garāks laiksprīdis.

Darbs uzbūvēts prasmīgi, par to nebrīnāmies, jo Andris Dzenītis ir augstākās klases profesionālis. Kad simfonija sasniedz grandiozu kāpinājumu, vienubrīd ir sajūta, ka komponists pārāk uzstājīgi mēģina klausītājam kaut ko iegalvot, taču šo mirklīgi kinematogrāfisko sajūtu pilnīgi dzēš tas, kas seko šim izvirdumam, – emocionāli klusināta epizode, dzelmaina kā mežezers, tur dominē stīgu kvinteta un arfas, vēlāk flautas saspēle (Iekšup). Tas arī ir simfonijas zelta griezums, un te klausītājs sastingst aiz laimes.

Partitūrā redzams, ka mīlestības laiks ir tad, kad mūzika izskanējusi, jūtamas tikai vieglas gran cassa jeb lielo bungu vibrācijas. Nevainojams fināls.

Nevar runāt par raksturīgām intonācijām, taču simfonijas uzbūve ir tik perfekta, ka mēs baudām šo visu kā tādu Bauhaus stila namu ar daudzslāņainu, taču viegli uztveramu plānojumu, ģeometriski perfektām proporcijām un tīkamiem noapaļojumiem.

Esmu uzklausījis sava laikabiedra vēstījumu, ne viscaur būšu līdzīgās domās, taču saruna paliks atmiņā un jo īpaši tā stīgu kvinteta epizode, no kuras izdīgst viens pats sāpīgs, bet ne bezcerīgs vijoles solo (Ilze Zariņa – brava!).

Smalki izrakstītā, nebūt ne viegli spēlējamā Andra Dzenīša simfonija ir nozīmīga gan paša autora daiļrades kontekstā, gan Latvijas mūzikā vispār. Gaidīsim arī citus atskaņojumus – šim darbam nevajadzētu iegulties "vienreizējo" opusu plauktā. Un, kad būs citas interpretācijas, salīdzināsim ar pirmversiju, kas kopš sestdienas ir etalons. Guntis Kuzma un orķestra mūziķi paveikuši milzīgu darbu, par to viņiem liela uzslava".

Recenzijā atzinīgi vārdi veltīti arī diriģentam Guntim Kuzmam un pianistes Agneses Egliņas sniegumam, kas "skaisti noapaļo visu koncerta būvi. Skulpturāls, neaizmirstams sniegums".