Galerijā "Romas dārzs" sestdien, 5. jūnijā, durvis vērusi divu autoru – Kristiana Brektes un Modra Svilāna – izstāde "Baltic sia". Portāls irliepaja.lv, kopā ar izstādes autoriem klīstot pa galerijas telpām, iztaujāja māksliniekus par izstādi, šo laiku, mākslu un... vakcināciju.


Kāpēc divus rīdziniekus interesē jūra un tās ekoloģiskais stāvoklis?
M.S.: Viss sākās ar to, ka pirms diviem gadiem aizbraucām ceļojumā uz Vjetnamu. Piesārņojuma līmenis viņiem tur ir vājprātīgs!


K.B.: Bijām ar mopēdiem izbraukuši mazā ekskursijā, un piestājām arī nelielā pludmalē, riktīgi smukā, nu īsta "paradīzes pludmale", bet visur tie mēsli – šķiltavas, ausu kociņi, "Gucci" somiņas! Un tāds paprāvs makrofleksa veidojums, kas efektīgi viļņojās ūdenī. Tāpēc arī izstādē ir divi mūsu veidoti makrofleksa objekti un to fotogrāfijas ar Baltijas jūru fonā.


M.S.: Tas materiāls pats par sevi ir nelaime, it kā gaistošs, bet tajā pašā laikā mēsls, kas disonē ar jūru.


Vjetnamā vienā brīvā pēcpusdienā sākām vilkt no tām kaudzēm laukā no jūras izskalotos priekšmetus un taisīt kompozīcijas. Toreiz pasmējāmies par to, bet, kad pēc pusgada Astra (Astra Dzērve, galerijas vadītāja – irliepaja.lv) uzrunāja mūs, aicinot veidot izstādi, spriedām, ko tad mēs Liepājā varētu rādīt, un sapratām, ka tas varētu būt aktuāls temats.


K.B.: Tas kaut kā saslēdzās ar to, ko bijām dzirdējuši ziņās, ka Liepājā izskalots milzīgs parafīna klucis, tad bija sviesta muca, par ko interesējās muzeji, un tas viss aizrāva. Gribējām dabūt to parafīna kluci, braucām meklēt, bet, protams, neatradām. Atradām tos mazos gabalus, kas ir izstādes romantiskākajā, "saulrieta" istabā.


M.S.: Interesanti, ka par to parafīnu klīst dažādi stāsti – viens ir, ka tas nāk no Kaļiņingradas, bet, kad pie Kuncīša (mākslinieks Reinis Kuncītis – irliepaja.lv) bijām, viņš teica, ka Liepājā kādreiz bijusi sērkociņu fabrika, un tur bijušas tādas parafīna vannas.


K.B.: Arī izskalotais parafīns ir dažāds – viens ir riktīgi balts, taukains, paņemot var just struktūru, bet par citu nepateiksi, ka tas ir parafīns.


Izstādē esat atraduši vietu arī Liepājas mākslas vidusskolas audzēkņu darbiem.
M.S.: Vienu dienu izbraucām pie jūras, kur salasījām viskautko, ko nu vienā dienā varēja salasīt, un tad divas dienas norisinājās meistarklase, kur ar viņiem kopā taisījām darbiņus.


K.B.: Tur, kur tie Zilie karogi, neko neatradām, braucām uz Karostu, kur kādās trīs četrās vietās atradām. Un tapa šie šedevri. Modris atrada arī "Marku Rotko" (rāda vienu no izstādes darbiem). Gandrīz jau bija izmetis, jo laikam bija jāiet tālu līdz mašīnai, bet tomēr bija saņēmies, un tas tomēr ir nonācis līdz izstādei. Tajā ir arī kausētais parafīns un roņa žoklis.


Efektīgi ir arī izstādes kinētiskie darbi.
K.B.: Tie darbojas, pateicoties kustību sensoram – reaģējot uz kustību, tie ieslēdzas un darbojas katrs atšķirīgā intervālā. Piemēram, šis parafīna klucis ir kā tāda sirds, kurā aiz pārlieku lielās romantikas vajadzētu izkust caurumam. Fēns, kas ieslēdzas, reaģējot uz kustību, lēnām to kausē. Tāda salauztā sirds.


M.S.: Man kā metālistam un kinētiķim ļoti patīk kinētiskā māksla, un arī jūra ir tāds kinētisks dabas veidojums, kas vienā dienā izskalo ārā, bet nākamajā visu paņem atpakaļ. Tāpēc, manuprāt, kinētika ļoti piestāv šai izstādei.


K.B.: Tā tās kompozīcijas veidojās. Pareizi būtu teikt, ka tās ir asemblāžas. Esam iespaidojušies no Villeruša, tas, kā viņš strādā, manuprāt, ir viens no labākajiem asemblāžas piemēriem Latvijā.


Asemblāžas veido no dažādām salasītām lietām, kā tas redzams šajā izstādē?

M.S.: Kristians ir īsts vācējs un krājējs. Sevi īsti pie tādiem nepieskaitu, bet man ļoti patīk braukt viņam līdzi un skatīties. Ja es Ikšķiles tirdziņā priekš sevis atrodu vienu noderīgu mantu, tad viņam ir pilna mašīna.


K.B.: Ir tā, ka priekšmeti sāk ar mani runāt: "Kristian, nopērc mani! Nopērc mani!", un tad es zinu, ka kaut kad tas man noderēs un es to ielikšu kādā mākslas darbā. Pēc tāda paša principa atlasījām no jūras izskalotajiem mēsliem tos, kas mūs uzrunāja gan kā forma, gan kā materiāls, krāsa. Vai to kvantitātes dēļ, kā šķiltavas, piemēram. Vai šis Poseidona "apavu veikals".


Cik daudz laika nepieciešams, lai ideja pārvērstos izstādē?
K.B.: Divi gadi, varbūt pat trīs, ja jāgaida rindā uz izstāžu telpu.


Un iekārtošana?
K.B.: Vismaz nedēļu. Ir diezgan grūti salikt visas tehniskas lietas. Tā bija arī ar iepriekšējo, Ļeva Termena izgudrotajam elektriskajam mūzikas instrumentam termenvoksam veltīto izstādi – "ALL’arm", kas mums ar Modri pagājušajā vasarā bija "Rīgas Mākslas telpā", pat nepaguvām izbaudīt atklāšanu.


Termens izgudroja arī kustību sensorus apsardzes sistēmām, elektroniskajām durvīm utt., un arī šajā izstādē izmantojām šīs sensoru lietiņas.


Jābrīdina izstādes apmeklētāji, ka, tuvojoties eksponētajiem darbiem, tie var sākt skanēt un kustēties!
K.B.: Jā, var sabīties, bet baidīties nav no kā! Bīstamās lietas, arī "viltus dzintars" no fosfora bumbām te nav. Lai gan mani tieši interesētu to redzēt.


Kāds iespaids radās par mūsu piekrasti, vācot izejmateriālu izstādei?
K.B.: Mums vēl ir ļoti tīra, superīga daba, salīdzinot ar to, ko pieredzējām tajā pašā Vjetnamā, bet tomēr vajadzētu visu laiku tam sekot līdzi, un ne tikai domājot par plastmasas pudelēm, kurš tās šķiro, kurš nešķiro, bet arī, teiksim, par medikamentiem, kaut kādām kontracepcijas tabletēm, kas nonāk ūdenī un zivis pēc tam kļūst gausas un nevairojas. Tieši tās ir tās lielākās problēmas, par kurām tik atklāti nerunā.


Kāpēc veidojat izstādi divatā? Turklāt ne pirmo reizi.
M.S.: Kaut kā jautrāk ir!


K.B.: Tas gan.


M.S.: Godīgi sakot, es varu uztaisīt viskautko, bet man trūkst spējas ieraudzīt, kā tas reālajā vidē varētu pilnvērtīgi izskatīties, bet atnāk Kristians, un viņam viss sanāk. Tāpēc man mūsu sadarbība liekas loģiska. Nezinu, vai es viņu papildinu, bet viņš mani ļoti papildina.


K.B.: Mūsu sadarbība sākās 2016. gadā ar kokli (centrālais eksponāts izstādē "Arsenāls") izstāžu zālē "Arsenāls", jo tobrīd sapratu, ka izstāžu zālēs vai galerijās ļoti svarīga ir arī skaņa. Tad arī palika interesanta tā mūsu "+K+M+B" apvienība (Kristians, Modris, Māris Butlers – irliepaja.lv). Ir arī pāris audiovizuāli projekti.


Tātad ir bijuši, ir un būs kopīgi projekti?
M.S.: Jācer, ka būs. Jo vecāks paliec, jo galva pilnāka – ideju mazāk nekļūst. Tikai arvien vairāk.


Vai "Baltic sia" ir tikai projekts Liepājai vai arī rādīsiet vēl kaut kur?
M.S.: Man par kādiem 70% liekas, ka tas paliks Liepājā.


K.B.: Ja kāds mūs ar šo izstādi gribēs redzēt, kāpēc ne? Esam atvērti piedāvājumiem!


Viens no Liepājas māksliniekiem reiz pārliecināti teica, ka mākslai ir jābūt skaistai.
K.B.: Cik cilvēku, tik viedokļu. Ja mēs skatāmies uz Krānaha gleznoto Jēzu, man viņš kā personība patīk, bet nekas skaists tur nav. Var runāt, kamī tad katrs cilvēks atrod to skaistumu, redz formu.


Man liekas, ka galvenais mākslas darbā ir likt domāt. Un mēs ar Modri savā izstādē gaidām intelektuālus cilvēkus ar smadzenēm, kuri spēj domāt un kuriem ir iztēle.


M.S.: Man ir ļoti labs salīdzinājums, ko apspriedām ar sievu, vērojot cilvēkus parkā. Sieva nodarbojas ar vēsturisko tērpu šūšanu, un, skatoties uz meitenēm parkā, viņa teica: "Kurā brīdī tērpi, ko uzskata par smukiem, no kleitām un korsetēm pārtapa treniņbiksēs?!" Man liekas, ka mākslā ir tieši tas pats – kas tad ir tas smukais un kurā brīdī tas pārtop par kaut ko citu? Ja tu dzīvo 16.gadsimtā, protams, ka tā kleita ir smuka, bet ir mūsdienas. Arī mākslai ir jāmainās, tai ir tiesības mainīties. Tāpat kā smukuma jēdzienam.


K.B.: Un tas arī mainās. Nepārtraukti. Jebkurš cilvēks, kurš saistīts ar kultūru – kino, literatūru, mūziku, nevar stagnēt. Tas, manuprāt, ir briesmīgākais, ko kulturāls cilvēks var darīt. Stagnācijai – nē! (smejas)


Bet vai "neskaisto" mākslu arī pērk? Vai arī tas nav svarīgi?
K.B.: Tas atkal ir jautājums par komerciālu un nekomerciālu mākslu. Šeit mēs nevienu darbu neesam taisījuši, lai uzsistu gaisā. Absolūti nē. Bet – vai mūsdienās pērk tādu mākslu? Jā, pērk. Izstāžu galerijās, Parīzē, Eiropā, pāri okeānam. Pērk arī digitālo mākslu. Tā ir mūsdienu laika iezīme – mākslas darbs var būt arī telefonā.


Kā jūtaties Liepājā?
M.S.: Super!


K.B.: Man ļoti patīk. Man te ir bijis gan ar teātri, gan ar muzeju laba sadarbība. Tikko man bija tikšanās ar muzeja direktori, un viņa pieminēja, ka etnogrāfijas ekspozīciju muzeja pagrabā, ko iekārtoju, lieto, zūmo... Tas ir iepriecinoši. Vispār šis gals ir foršs – mēs arī Pāvilostā uztaisījām superīgu ekspozīciju.


Tas nozīmē, ka nav jāiztiek tikai no "tīrās mākslas".
K.B.: Tas, ko es daru, vai pasniedzu, vai taisu scenogrāfiju, vai Modris taisa darbiņus interjeram vai dizainu, tas ir tas, no kā mēs dzīvojam. Līdz ar to esam brīvi no "kā šito pārdot?". Lielākā kļūda māksliniekam ir domāt par to, kā viņš kaut ko uzsitīs gaisā. Tad tas mākslinieks ir sūds. Nedomā vispār par to, kā pārdot!


M.S.: Ja neiedod naudu izstādei, taisa taču tāpat!


Jo citādi nevar?
K.B.: Ja es nenodarbotos ar mākslu, es varbūt dedzinātu mašīnas. Tādā ziņā tad jau labāk, ka taisu mākslu.


M.S.: Nemaz nevaru iedomāties, ka būtu jādara kas cits. Ir taču tik forši taisīt darbiņus, izstādīti.


K.B.: Kad Astra mūs uzaicināja, pat ilgi nerunājām, piecas minūtes un...


M.S.: ...un – jā!


Vai jūs arī ierobežojumu atcelšanu vakcinētajiem izjūtat kā valdības spiedienu?
K.B.: Mani mazāk uztrauc tas spiediens vakcinēties, kā tas, ka veikalā drīkst uzturēties, bet aiziet uz muzeju vai noklausīties koncertu, ievērojot distanci, nedrīkst.  Tā ir daudz lielāka trauma.


Galerija "Romas dārzs", Liepājā, Zivju ielā 3, atvērta no otrdienas līdz sestdienai, pulksten 12 – 18, svētdienās pulksten 12 – 15. Ieejas maksa – 3 eiro, otrdienās – bez maksas.