Sestdien, 17. oktobrī, Liepājas teātrī pirmizrāde Ivana Viripajeva lugas "Saviļņojums" iestudējumam. Irliepaja.lv piedāvā sarunu ar iestudējuma režisori Māru Ķimeli.


Kā jūsu redzeslokā nokļuva Viripajevs un šis viņa darbs?
Ivans Viripajevs pašreiz ir Eiropā un pasaulē visslavenākais krievu dramaturgs. Viņa lugas ir ārkārtīgi iecienītas, viņu iestudē visur, arī Latvijā. "Saviļņojums" ir viņa jaunākā luga, un, tā kā interesējos par Viripijevu, nodomāju – pēdējā luga, neviens to nav taisījis, turklāt tā ir kompakta un tajā ir tāds "izdevīgs" aktieru sastāvs. Ir kārtīga, laba galvenā loma un vēl pieci interesanti aktierdarbi. Bet, protams, galvenais ir Viripajevs.


Viņš ir ļoti īpatnējs cilvēks, es viņu pieskaitītu budistiem, kaut gan no tekstiem var just arī sūfisma ietekmi un vēl šo to.

Viņš ir interesants – vairāk filozofs, nekā dramaturgs, un viņa lugas patiesībā nav dramaturģija šī vārda akadēmiskajā nozīmē. Bet tur ir arī tā sarežģītība, jo viņš ir tekstuāls dramaturgs, mēs šodienas teātrī vairāk esam pieraduši pie darbības teātra, pie norisēm, notikumiem. Viņam ir blīvs, gudrs teksts...


...bet, šķiet, arī asprātīgs.
Jā, viņš ir ļoti asprātīgs, un citās viņa lugās ir daudz vairāk humora, pat jāteic – melnā humora. Šajā lugā ir daudz prātulu, gudru prātulu, un uz skatuves tās ir jāapdzīvo, aktieriem tās jāpadara par savām. Šajā ziņā tas bija ārkārtīgi liels uzdevums gan Inesei Kučinskai, gan Rolandam Beķerim, kuriem visvairāk ir tieši šie "prātojošie teksti", respektīvi, viņiem jānes šī jēdzieniskā slodze. Pārējiem vairāk ir notikumi un aktīvie, darbīgie teksti.


Bet vienlaikus tas bija arī ļoti interesanti,


centāmies apvienot teātri, kurš ir skatāms un baudāms ar šīm intelektuālajām atkāpēm.

Pārdomu loks autoram ir ļoti plašs. Viņš spriež par tautībām, dažādiem politiskajiem režīmiem, kā jūtas esesietis, kas ir sūtījis uz gāzes kamerām ebreju bērnus, un kā jūtas garīdznieks, kurš ir izmantojis zēnus savu seksuālo vajadzību apmierināšanai. Viņš arī izvirza šādus jautājumus, taču tie neiekļaujas lugas sižetā, bet tādos atsevišķos starptekstos. Varētu teikt, ka lugas ritējums ir ar komentāriem.


Komentētājs lielā mērā laikam ir Beķera atveidotais varonis, kurš visu laiku sparīgi pārvietojas pa skatuvi.
Tā ir.


Cik bija iespējams novērtēt mēģinājuma fragmentā presei, skatuve izskatās iespaidīgi.
Manuprāt, man ir ļoti laba komanda, divi augstas klases mākslinieki – Mārtiņš Vilkārsis un Ilze Vītoliņa, abi ir izcilākie savā nozarē, un ir liels prieks ar tādiem kopā strādāt, jo nekas nav jākontrolē, vari uzticēties par simt procentiem, ka viss būs perfekti un labākajā kvalitātē. Tas režisoram ir liels plus.


Ineses Kučinskas atveidotais tēls ir lugas galvenā varone. Kas tā ir par personu? Vai jums viņa patīk?
Jā, man viņa patīk. Darbība notiek Amerikā, Ņujorkā, galvenā varone ir ļoti slavena rakstniece. Viņa ir poļu izcelsmes, un pie viņas atbrauc žurnālists no Polijas. Viens austrumeiropietis no Polijas, kas atbraucis viņu intervēt. Tāda ir situācija.


Mūsdienām diezgan tipiska.
Jā! Mums ļoti pazīstama situācija. Es arī asi esmu izjutusi, kā ir, kad tu no bijušās Padomju savienības


iebrauc vecajā Eiropā, un uz tevi skatās kā uz tādu atpalikušu dīvaini.

Bet kas tik īpašs ir Ineses Kučinskas atveidotajā sievietē, ka Viripajevs viņu padarījis par galveno varoni?
Lai gan viņas romānus mēs, protams, neviens neesam lasījuši, mums a priori ir jānotic autoram, ka viņa ir ļoti laba un slavena, līdz ar to bagāta rakstniece, pretendente uz Nobela prēmiju. Radoša personība ar izaicinošām domām, izejoša ārpus konjunktūras, un, zināmā mērā, traucēklis pieklājīgā sabiedrībā.


Kā gāja iestudējuma procesā, kas izvērtās ļoti garš?
Bija ļoti traki, vienu mēnesi – aprīlī – mēs mēģinājām, ievērojot visus piesardzības pasākumus, maijā, kad izrāde jau bija gandrīz gatava un vajadzēja būt pirmizrādei, teātris bija slēgts. Pēc Liepājas man bija paredzēts iestudēt izrādi Tallinā, tāpēc, tiklīdz varēju, braucu uz turieni. 3. oktobrī, pēc pirmizrādes tūlīt devos atpakaļ uz Rīgu, uztaisīju "Covid-19" testu un braucu uz Liepāju, pēc pāris dienām vēlreiz uztaisīju testu un turpinājām darbu. Domāju, ja cilvēki ievēro visus noteikumus, tad nav jāaptur visas darbības.


Jo citādi visi kopā varam likties kapā un mirīt nost.

Kāds, jūsuprāt, ir šī iestudējuma rezumē, ja tā var sacīt?
Ka dzīve jādzīvo katram pašam ar savu galvu, ar savu izjūtu, ar godīgumu, nepakļaujoties konjunktūrai, acīmredzamam izdevīgumam, kuru parasti mēra naudā. Un tur slēpjas mūžīgais konflikts, jo par godīgumu ne vienmēr maksā un godprātība ne vienmēr ir izdevīga.


Izklausās, ka raksturojāt pati savu attieksmi pret dzīvi.
(Smejas) Es būtu priecīga, ja tā būtu. Es vismaz cenšos...