"Liekas, ka šī pašvaldība nav tik pretimnākoša teātrim kā iepriekšējā?" Arī šinī jomā... Vispār ir tāda sajūta, ka pašvaldība ir, bet vadītāja tai nav.

Protams otrs kritērijs - kurš var vairāk notrallināt. Teātris normāli nestrādā, bet algas jāpalielina. Kur tur loģika? Un šis sevi sauc par uzņēmēju. Ar tik krutu izrādi kā Precības varēja gan celt cenu, gan pa visu pasauli gastroļos braukt. Pat tulku nevajag. Bet nē, sēdēt mājās un nīdēt, ka visi sūdīgi un nedod naudu - tas ir kultūras menedžera cienīgi.

Intervija, kuras saturs, mērķis un jēga aprakstāma vienā teikumā: Herbertam ar Uldi saprasties izdevās labāk nekā ar Jāni. Šithepens.

Nu Herbert, cik var čīkstēt. Jāsaņem sevi rokās un jādomā par nākotni arī kā vadītājam, ne tikai māksliniekam. Turies. Vai arī padodies. Pilsētā ir arī sports, sociālie un citas kultūras iestādes, kurām jāpalīdz šajā laikā. Es iebilstu, ka visu naudu grūstu tikai teātrim. Laukšteins ir sācis domāt ļoti tuvredzīgi - tas nav uz labu.

Zaļā dzīve ir beigusies. Jāsāk strādāt. Ir vairāki piemēri, ka arī ar teātri var pelnīt. Mašīnas, prēmijas, lielās algas, uzpūstais štats jāaizmirst. Tagad jāsāk rukāt ar melnu muti. Un tos gaisa dārzus bijušajā bankas ēkā arī aizmirsti. Pašvaldībai nav naudas šādām izvirtībām. Un pat ja ir, tad ir daudz citas daudz sāpīgākas problēmas, kas pilsētai būtu jāatrisina. Saņemieties un sāciet strādāt.

Visiem Latvijas māksliniekiem vai tiem, kuri par tādiem sevi uzskata, nekad naudas nepietiks. Tomēr jāprot arī pašiem sevi uzturēt, it īpaši ja ņem vērā, ka katrs trešais mūsu valstī sevi par mākslinieku uzskata, un visi pēc naudas brēc