Teātra kritiķe Edīte Tišheizere, žurnālā "ir" analizējot Liepājas teātra iestudējumu "Platonovs un viņa sievietes", sauc to par "Dž. Dž. Džilindžera brutālo variantu" un "Čehovu ar amputētu jēgu".

"Pie visa vainīgi sievišķi, un viņi ir vienādi vienmēr un visur, tikai ģērbjas atšķirīgi. Lai to pierādītu, Džilindžers Liepājas iestudējumā pārceļ Antona Čehova lugas "Platonovs" darbību uz pagājušā gadsimta 50. gadu beigām un, sacīsim, Teksasu," raksta Tišheizere, piebilstot: "Čehovam no tā ne silts, ne auksts – "Platonovs" ir viņa pirmā luga, ko viņš teātriem nemaz nav rādījis, tā publicēta jau pēc autora nāves, un nosaukums piešķirts, izmantojot kāda varoņa vārdu. [..]

"Džilindžers ir ne tikai piegriezis "Platonovu" pēc savas šās sezonas šnites, proti, jau Daugavpils izrādē "Iemīlējās muļķis muļķītē" un Dailes "Bannija Manro nāvē" pieteiktās problēmas «ko darīt seksuāli aktīvam vīrietim, ja viņš ir noguris un ilgojas pēc augstākām vērtībām, bet sievietes viņu tik traki mīl». Bīstos, ka viņam izdevies arī izsist Čehova lugai zobus," tā kritiķe.

Un turpinājumā: "Tātad ir 50. gadu beigas, kad skaistulēm ir lapsenes vidukļi, apakšsvārki un zeķturi [..]. Vīrieši attiecīgi ir kovboji. Un viens no viņiem, Maikls Platonovs (Egons Dombrovskis), ir pats gudrākais un veiklākais, un valdzinošākais – no vārda "valgs" jeb laso. Ieradies uz Džoannas (Signe Dancīte), senas mīļākās, ballīti (praktiska Kristiāna Brektes scenogrāfija – panorāmas logs, aiz kura notiek dzīres, priekšplānā dzērienu galds un grils, ar kuru var mēģināt izsist tos stiklus), Maikls vispirms "apšauj" visus vīriešus, bet Džoannu ar neredzamu laso savaņģo un, maigi laužot pretestību, pievelk klāt. Tādas Amerikas lauku ļaužu izpriecas. Viņi, protams, dzer. Visas pin-up meitenes, ieskaitot sievu Nensiju (Samira Adgezalova), vienkāršu kā teli, uzmācas Platonovam, kaut arī viņš katrai pieklājīgi atsaka. Bet – "vājš es esmu" – to arī viņš atkārto. Kamēr neizturējis, uz Džoannas nepārprotamo mājienu atbild ar gurdi lietišķu «nu tad ejam?» Un viņi iet. Mājās pārradies, atrod jaunības mīlestības Sāras (Everita Pjata) vēstulīti, ka viņas vecis devies medībās, nopūšas un... atkal iet.

Otrais cēliens notiek pēc trim nedēļām klasē, jo Platonovs, kā zināms, ir skolotājs. Joprojām tajās pašās drēbēs, dabiski, saņurkātās un ar čuru strīpu priekšā, viņš te iekārtojies lupatu migā starp viskija pudelēm dažādās iztukšotības pakāpēs. Egons Dombrovskis spēlē trešo plosta nedēļu skatuviski patiesi līdz pēdējam mēles mežģim, atslābinātiem pļēgura kritieniem, un vienā brīdī sāk likties, ka sajūtama pat senu un nepārejošu paģiru, netīras miesas un savalkātu drēbju smaka.

Neraugoties uz to, visas viņa sievietes kārtīgā rindā ierodas, sabučo (!) un ir gatavas glābt. Viņš ikvienai apgalvo, ka nav glābšanas vērts, viņas tik glābj. Vai tad Maiklam P. nav taisnība, kad viņš aizrāda sievai, ka tai vajadzētu būt mušai, jo ar savām smadzenēm viņa starp tām būtu gudrākā? Tikpat labi viņš to varētu teikt arī pārējām.

Beigās Maikls, kovboju novada pedagogs, uzraksta uz tāfeles "1. septembris" un apsēžas pie skolotāja galdiņa, visas lēdijas – solos. Gaisma zālē, un publika laimīga var doties prom, izsmējusies no sirds par Čehovu, kas pataisīts par Reju Kūniju, auglīgo amerikāņu situāciju komēdiju rakstītāju.

Man gribas nošauties turpat zālē. Tāpēc ka Džilindžers pirms gadiem desmit spēkus un ticību zaudējušajā Liepājas teātrī iestudēja stilīgas, paradoksālas un gudras izrādes, kas ļāva izrauties no provinces sajūtas. Tāpēc ka Egons Dombrovskis, Džilindžeram uzticīgs līdz nāvei, spēj nospēlēt deģenerātus, killerus, vājprātīgos un dzērājus tā, lai pretēji jebkādai loģikai viņos būtu saskatāma dievišķā dzirksts un nodoms. Un tagad viņš spēlē nočurājušos miskastes guru ar svina acīm – un tikai! –, kuram joprojām klūp virsū aitas un, jādomā, sūdu mušas."