“UPB” viceprezidente Ilze Freimane kārtējo reizi parūpējusies, lai liepājniekiem būtu iespēja pašu mājās gūt ieskatu galvaspilsētas mākslas pasaules savdabīgās pārstāves, tēlnieces un gleznotājas Kristiānas Dimiteres daiļradē.

Mākslinieces darbu izstāde “Laimes sēklis” līdz 21. oktobrim aplūkojama “UPB” galerijā Dzintara ielā. Piedāvājam sarunu ar mākslinieci.

Pēc kādiem principiem izvēlējāties darbus izstādei Liepājā?
Izvēlējos dažādu periodu darbus – zīmējumus, skulptūras, kuri šobrīd bija brīvi. Daži zīmējumi ir pat no 2003. gada. Taču visi šie darbi man ir ļoti mīļi. Šo darbu vidū ir arī mana “Ēģiptes Marija”, ko uzskatu par savu pēdējās desmitgades veiksmīgāko glezniecības darbu. Faktiski gan tas ir mākslas objekts – vispirms uztaisīju šo it kā smilšu telefonu Marijai, pēc tam tikai tapa pati glezna. Veidoju to izstādei “Mūsdienu ikonas”. Es gan nepretendēju uz šādu statusu gleznai, jo tā galīgi neatbilst ikonogrāfijas kanoniem.

Kāpēc tāds nosaukums – “Laimes sēklis”?
Man likās, ka izstādei Liepājā šāds nosaukums ir piemērots - arī jūrā ir divi vai trīs sēkļi. Bet, tā kā darbi nebija speciāli veidoti izstādei Liepājā, nosaukumu es piemeklēju. Mana meita Berta iztulkoja Puškina dzejoli, kura jēga ir apmēram tāda: laimei nav nozīmes vai tās vispār nav, ir tikai miers un darbs. Sāku domāt, ko dzejnieks ar to gribējis teikt, un atcerējos viena mana drauga rakstīto par savu bērnību, kad viņa ģimene ilgu laiku bija izšķirta un pavadījusi bēgļu gaitās. Beidzot viņiem atkal bija radusies izdevība dzīvot visiem kopā divistabu dzīvoklī. Pagājusi viena diena, otra, un mans draugs juties tik ļoti laimīgs, ka licies – vēl nedēļu, un viņš to neizturēs. Tas bija kā augstākais punkts, kurā dzīve apstājusies, un pēc kura nekā cita vairs nevar būt. Manuprāt tas nozīmē, laimes, gandarījuma sajūtai var “sataustīt grunti”, tā ir diezgan sekla. Protams, ir ļoti svarīgi būt gandarītam, izbaudīt šo laimes sajūtu, bet man svarīgākais ir tas laika sprīdis, kamēr to sasniedzu.
Taču katrs no šiem darbiem, ko esmu atvedusi uz Liepāju, ir kāds mans laimes mirklis, tā es varētu attaisnot izstādes nosakumu.

Strādājat dažādās tehniskās un mākslas nozarēs.
Lai gan esmu tēlniece, zīmēju tāpēc, lai roka strādātu reizē ar galvu. Izstādē redzami guaša zīmējumi uz papīra, dažas eļļas gleznas un skulpūras. Tā kā man Liepājā izstāde nekad iepriekš nav bijusi, gribēju, lai mani redz arī kā tēlnieci.

Kā izvēlaties tēmas saviem darbiem?
Tās pasaka priekšā pati dzīve. Sēnes zīmēt, piemēram, iedvesmoja tieši sēņu laiks. Bija vesela sērija ar šādiem sēņu komiksu darbiem. Šeherezadas galviņa tapa, paralēli veidojot arī skulptūru, un domājot par Bagdādi, par to, ka diez vai man dzīvē kādreiz izdosies iedzert tēju šajā senajā pilsētā. Tāpat domāju par naftas kariem un to, ka daudzās ģimenēs pasaulē lieto vairākas automašīnas, kurām visām vajag benzīnu. Tas ir arī pēc vienas mana brāļa Kaspara dziesmas – “Šeherezada un Bagdāde”, kas mani iedvesmoja. Bezdelīgas, savukārt, ir asociatīvi tēli, kas man saistās gan ar mūķenēm, gan austrumnieku apģērbu.  
Patiesībā visa mana māksla ir ļoti asociatīva.