Klajā nācis aktiera, dramaturga un rakstnieka Ērika Vilsona romāns "Me&Mo", informē izdevniecības "Dienas Grāmata" mārketinga speciāliste Ieva Grabe

"Me&Mo" ir Ērika Vilsona pirmais romāns. Grāmatas māksliniece ir Katrīna Vasiļevska. Tā izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons (1956) dzimis Magadanā, dzīvojis Rīgā, Ikšķilē un – visilgāk – Liepājā. Beidzis Konservatorijas aktiermākslas nodaļu un ieguvis maģistra grādu Liepājas Universitātes rakstniecības studijās. Strādājis par aktieri Drāmas un Liepājas teātrī, viesojies arī Dailes un Jaunajā Rīgas teātrī, bijis šuvējs, kurjers, pasākumu vadītājs u. c., bet joprojām veido savas monoizrādes. Rakstījis lugas, dziesmu vārdus, dzejoļus, stāstus. Dramaturgu ģildes un Rakstnieku savienības biedrs.

Ināra Slucka: "Romānu izlasīju vienā elpas vilcienā. Tas aizrāva, ierāva, parāva... Radīja manī veselu emociju gūzmu. Apbrīnu, ka tā var uzrakstīt – asprātīgi, jūtīgi, dažviet ciniski, tieši, redzoši, bravūrīgi, klusināti. Un neizpratni, brīžiem pat dusmas par to, kā tiek aprakstīts viss, kas saistās ar teātri. Bet tajā nav nekā sadomāta, pagrābta no zila gaisa, viss tā arī ir… Pagāja laiks, un viss manī skalojās un pakāpeniski nomierinājās. Un pāri palika – romāns par zaudētajām ilūzijām. Par cilvēku, kuram bija jāatrod cits pamats, jāatrod citas vērtības, jāatrod attaisnojums."

Ivars Stoņins: "Ātri un izmanīgi Ēriks Vilsons saviem romāna tēliem ļauj ievilkt mūs savos neikdienišķajos trīs jūnija nedēļu dzīves notikumos. Ar kurzemniecisku ironiju uz mums skatās pats stāstītājs, kamēr priekšplāna varoņi pārtiek no saviem rēgiem, nožēlām un sapņiem. Romāns par laiku, ko tik viegli nepiepildīt, izniekot. Par draugiem, kuri jānotur, bet kurus jāprot arī palaist. Par mīlestību – bijušu, esošu, gaisušu. Par pēdām liedaga smiltīs, ko aizskalo krastā nākoši viļņi. Par krasta cilvēkiem – mums visiem."

Edīte Tišheizere: "Tā neapšaubāmi ir Liepāja un pilsētas teātris pagājušā gadsimta 90. gados un vēlāk. Kad neatkarība ir pavisam jauna un iekšējā brīvība palaikam saskrienas ar ārējo un var arī strandēt. Pat zinātājiem nav vērts meklēt prototipus Ērika Vilsona zīmētajiem raksturiem – tie mainās. Tad atmet ar roku un vairs nemeklē personiskas līdzības. Tas ir kolektīvais varonis ar mūsu pašu vaibstiem noteiktā dzīves nogrieznī."