Piektdien, 18. martā, pulksten 12 galerijā " Romas dārzs" uz tikšanos aicina viena no Latvijas vadošajām kostīmu māksliniecēm – Ilze Vītoliņa, kuras tērpu skiču izstāde "Teātris" galerijā skatāma jau labu laiku. 18. martā Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos arī režisores Lauras Grozas iestudējums "Teātris", kuram veidoti kostīmi, kuru skices skatāmas izstādē.


Portāls irliepaja.lv aicināja mākslinieci Ilzi Vītoliņu uz sarunu.


Vai joprojām darbojaties gan animācijā, gan teātrī?
Nekad tā nedalu, vienkārši strādāju, kur ir interesants piedāvājums. Tas var būt gan Leļļu teātrī, kur esmu diezgan daudz strādājusi, gan dramatiskajā teātrī, kur esmu taisījusi arī scenogrāfiju, esmu ilustrējusi grāmatu. Taču tā kā ļoti daudz piedāvājumu nāk no teātra, tad tur arī vairāk strādāju. Es labprāt vairāk varbūt zīmētu, bet – kas jādara, jādara.


Teātrī jūs esot veidojusi tērpus vairāk nekā 200 izrādēm?
Godīgi sakot es neskaitu, un ko tad īsti skaitīt – vai arī divdesmit leļļu teātra izrādes? Kopumā varētu būt pie 300 iestudējumiem.


Kā visu var paspēt? Vajadzīgs strikts dienas režīms?
Dažas izrādes ir tādas, kur ir tikai viens aktieris. Dažās – piemēram, operās – ir 200 un 500.


Bet "sāls" jau nav skaitā, idejas lielums nemainās no skaita –

tur, kur ir lieli iestudējumi, ir arī lielas darbnīcas, lieli spēki. Nedomāju, ka es strādātu vairāk vai mazāk, kā jebkurš normāls cilvēks, kurš strādā.


Jūsu saistība ar Liepājas teātri turpinās jau vairāk nekā 15 gadus, šķiet pirmais iestudējums bija "Dāma bez kamēlijām"?
Varētu būt. Tas bija sen, bet izrādi labi atceros. Strādājām kopā ar režisoru Dž.Dž.Džilindžeru.


Kā rīdziniecei sākās sadarbība ar Liepāju?
Neesmu rīdziniece. Esmu mācījusies un strādājusi, bet nekad neesmu dzīvojusi Rīgā.


Pirmoreiz Liepājā nokļuvu tāpat, kā tagad ar Lauru [Grozu] – režisori brauc strādāt, un komanda ceļo kopā. Liepāja jau nav tālu no Rīgas. Esam strādājuši arī Novosibirskā.


Vai starp tām 200 – 300 izrādēm, pie kurām esat strādājusi, ir tādas, kas uzreiz nāk atmiņā?
Varētu arī visas uzskaitīt. Bet mani visvairāk interesē nākamā izrāde, pie kuras es strādāšu, nevis kāda, kas ir bijusi, – tas viss jau ir noticis, padarīts.


Mani vienmēr interesē tas darbs, ko es darīšu uz priekšu.

Tas virza manu enerģiju. Starp citu, šis darbs arī būs Liepājā.


Atklāsiet, kas tas ir?
Nav noslēpums. Tagad būs viena izrāde, ko iestudēs Elmārs Seņkovs, bet es strādāšu pie nākamās, Mārtina Makdonas "Līnenas skaistumkaraliene", ko iestudē Dž.Dž.Džilindžers un kurai pirmizrāde ir jūnijā. Tā, ka drīz būšu atpakaļ.


Ar ko sākas kostīmu mākslinieka darbs pie izrādes?
Runājot par šo konkrēto iestudējumu, luga ir zināma, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis jau ir sagatavojis un nodevis scenogrāfiju, tātad es zinu, kāda būs scenogrāfija, kāds ir materiāls, kāda ir režisora iecere, un, izejot no tā, sākšu zīmēt, veidot savus tēlus.


Es mazliet pietaupīju savus resursus, jo vispirms gribēju pabeigt "Teātri" (saruna ar Ilzi Vītoliņu notika gandrīz pirms mēneša – S.P.). Diemžēl parasti nākas paralēli strādāt ne pie divām, bet pat pie vairākām izrādēm, taču "Līnenas skaistumkaralienei" es rezervēju laiku, jo materiāls ir ļoti interesants. Piemēram, šodien sazinājos ar aktieri Mārtiņu Kalitu, kurš iestudējumā atveidos galveno lomu, un intereses pēc parunājām, ko viņš par savu tēlu domā. Neatklāšu, bet viņam ir ļoti specifisks personāžs, un tagad es domāšu par to, jau rēķinoties ar to, kā mēs ar Mārtiņu esam vienojušies un sapratuši, kā šo tēlu veidot.


Vai tā parasti notiek – vispirms režisora iecere, scenogrāfija, tad kostīmi?
Situācijas ir ļoti dažādas. Nevaru teikt, ka vienā veidā ir labāk nekā citā. Ir izrādes, kur režisors jau sākumā ir iecerējis kaut ko tādu, ko es, lasot lugu, nevaru zināt, piemēram, ka darbība notiks citā laikā vai kaut kādā kontekstā. Kad režisors dalās ar šo informāciju, es ņemu to vērā. Var būt arī tā, ka šādas informācijas nav, un es pati varu izgudrot un piedāvāt. Arī tā ļoti bieži notiek. Ja režisors teiks, ka viņš kādu tēlu redz tikai zaļās biksēs, un nekā citādi, es ņemšu to vērā, un integrēšu savā iecerē. Ir arī tādas izrādes, kur mēs jau zinām iepriekš, ka par formu sāksim domāt tikai mēģinājumu laikā. Arī šis ir labs paņēmiens, kā strādāt. Nav neviens labāks vai sliktāks, un man visi šie veidi ir interesanti.


Man patīk, ja man ļauj pilnu vaļu, bet man arī nav iebildumu, ja kaut kas konkrēts jau ir zināms.

Protams, galvenais ieceres autors ir režisors, un noteikti ņemšu vērā, ja ir kaut kas īpašs. Visādā ziņā neredzu iemeslu, kāpēc man būtu ar viņu jāstrīdas.


Vai ar Lauru Grozu esat strādājusi jau iepriekš?
Mēs ar Lauru esam ļoti daudz izrādes taisījušas kopā. Panākumiem bagātas, lielas un krāšņas. Rīgā un arī Liepājā. Daudzas mūsu izrādes ieguvušas dažnedažādas nominācijas un balvas. Ar Lauru ir ļoti patīkami un interesanti sadarboties.


Un "Teātris"?
Izrāde bija iecerēta jau visai sen, un ceļš līdz tai ir diezgan garš. Pēc skicēm jau var redzēt, ka tērpi ir diezgan specifiski. Varētu pat teikt, ka tajos izmantoti ornitoloģijas elementi. Tas nāk no tā, ka mūsu izrāde ir par izrādi, un mēs vienojāmies, ka tā ir nevis dramatiskā izrāde, kas tiek iestudēta, bet, ka tas vairāk būs tāds kabarē žanrs. Tā kā


kabarē saprotamu iemeslu dēļ galvassegās, dekoros ļoti bieži tiek izmantotas strausu, pāvu un citu putnu spalvas,

jo tām ir daudz ļoti brīnišķīgu īpašību – vieglums, elastība, plastika – gribējām šo paņēmienu attīstīt daudz vairāk, tā, it kā lugas tēli lēnām paši pārtop par putniem, kļūst arvien spalvaināki, košāki.


Vai spalvas nav deficīts?
Nē, tās nāca gan no Rīgas Zooloģiskā dārza, gan tepat no vienas Liepājas saimniecības – pāvu, fazānu spalvas. Un neviens strauss vai fazāns nav cietis!


Vai krāšņus kostīmus veidot ir interesantāk?
Būtu neprātīgi būt ļoti izvēlīgam šajā darbā, jo Latvijas tirgus nav tik liels, lai koncentrētos uz kādu vienu žanru. Strādājot Amerikā vai Krievijā, es varētu izkopt vienu, piemēram, vēsturisko kostīmu speciālistes profilu. Sākt izvēlēties krāšņos tērpus Latvijā nozīmē, ka strādāšu reizi divos gados, un man paralēli būs jādara vēl kāds cits darbs.


Nē, man patīk visdažādākie darbi – "Hanana" bija tikpat interesanta kā "Teātris". Katrā darbā var atrast kaut ko ļoti loti saistoštu, un visinteresantākā daļa ir domāt un izdomāt, kostīmu realizācija jau ir tāds ļoti fizisks process.


Teātrī esat arī friziere un grima māksliniece?
Citās valstīs ir savādāk, bet Latvijā teātros kostīmu mākslinieks atbild pilnībā par visu tēlu, sākot no matu galiņiem līdz kurpes papēdim. Es gan nekonstruēju kostīmus, māku to darīt, man ir augstākā izglītība šajā jomā, bet konstruē šuvēji. Taču man ir jāprot izskaidrot to, ko vēlamies panākt, un es esmu atbildīga par galarezultātu – visi departamenti strādā manā vadībā.


Rezultāts lielā mērā atkarīgs arī no tehniskajiem izpildītājiem?
Protams. Liepājas teātrī ir lieli cehi, izcilas darbnīcas un ļoti profesionāli darbinieki, un esmu ļoti priecīga, ka


tieši šajā sezonā Liepājas teātrī ir parādījušies vairāki neticami spējīgi meistari gan šūšanas, gan butaforu cehā.

Tas ir brīnums, ka ir tik pašaizliedzīgi cilvēki. Teātrī tāds ikdienas darba režīms īsti nestrādā, kad nāk pirmizrāde, vajag ļoti daudz un kvalitatīvi, un stundas skaitīt nevar. Iztēlojieties, ja mēģinājums ir līdz deviņiem vakarā, un nākamajā rītā jau desmitos, tad šuvēji nāk sešos no rīta, lai līdz mēģinājuma sākumam veiktu nepieciešamās izmaiņas. Turklāt ļoti labā kvalitātē.


Vai ideja par izstādi nāca spontāni?
Ideja radās likumsakarīgi, jo bija skaidrs, ka izrāde būs ļoti vērienīga, un tādas netiek iestudētas bieži, arī, skatoties uz priekšu, neredzēju tik vērienīgu iestudējumu. Bija skaidrs, ka zīmēšu daudz zīmējumu, un, man par milzīgu prieku, teātris atrada par iespējamu šo ieceri realizēt. Izstāde arī ļoti labi sasaucas ar izrādi – pirms doties uz teātri vai pēc izrādes, ir iespēja atnākt aplūkot kostīmu skices. Arī tādas, kas nav nonākušas līdz skatuvei, jo darba procesā top daudz vairāk zīmējumu, nekā pēc tam īstenojas kostīmos.


Cik tērpu radījāt galvenajai varonei?
Ja nemaldos, Inesei Kučinskai izrādē ir seši tērpi.


Vai pa šiem gadiem esat arī iepazinusi Liepāju?
Esmu diezgan daudz laika šeit pavadījusi. Tik dziļi varbūt neesmu iepazinusi, bet, jā, man patīk Liepāja.


Ilzes Vītoliņas kostīmi Liepājas teātra iestudējumam "Vairāk par dzīvi/Teātris". Foto: Mārtiņš Vilkārsis