Liepājas teātra durvis skatītājiem ir slēgtas, un arī teātra darbinieki tajā var iekļūt tikai īpašos gadījumos. Arī apkure ir atslēgta – vispirms skatītāju pusē, un nupat jau arī darbinieku pusē. Taču kaut kas tomēr aiz slēgtajām durvīm notiek. Portāls irliepaja.lv uz sarunu aicināja teātra vadītāju Herbertu Laukšteinu.


Dīkstāves atbalsta teātrim nav. Tātad jāstrādā?
Strādājam, taisām scenārijus, kā būtu, ja būtu – ja atvērsimies pēc 12. maija, kā būtu, ja atvērsimies no 1. augusta...


Vai izskatāt arī scenāriju, ja tikai pēc Jaunā gada?
Pašreiz mūsu vēlākais scenārijs ir, ja tas ir 1. oktobris. Taču varbūt pateiks, ka šis gads ir beidzies...


Ko tas jums nozīmētu?
Nav ieņēmumu!


Nav arī izdevumu.
Kā nav izdevumi? Vai tad visus atlaidīs?


Bet droši vien vairāki iestudējumi izpaliks.
Jā, esam parādā skatītājiem. Naudas izteiksmē – vairāk nekā 80 000 eiro. Šī covid ķeza sākās ģenerālmēģinājuma priekšvakarā Viestura Meikšāna iestudējumam "Dēmons".


Izrāde ir gatava, vajadzēja tikai uzlikt uz skatuves, ielikt dekorācijās un samēģināt ar dzīvajiem mūziķiem.

Tā ir jau viena pārdota izrāde, un bez šī iestudējuma šajā sezonā bija paredzēti vēl divi iestudējumi – mazās zāles izrāde un Māras Ķimeles "Satraukums". Visas šīs izrādes jau ir skatītājiem kabatā. Mums viņas ir jāuztaisa! Un jāparāda.


Taču šobrīd to darīt nav iespējams?
Tā kā patlaban nav mērķa pēc nedēļas parādīt pirmizrādi, darbs pie "Dēmona" šobrīd ir pārtraukts. Mazās zāles iestudējums – Ivaškeviča "Mališ", adaptēts lietuviešu gabals par cilvēciskām attiecībām Otrā pasaules kara vēstures dzirnavās. Izrāde bija paredzēta bilingvāla – ar tulkojumiem latviešu un krievu valodā. Režisors Dmitrijam Petrenko pašlaik ar visiem četriem aktieriem mēģina onlainā. Savukārt Māras Ķimeles iestudējumam autors ir Ivans Viripajevs, Eiropā šobrīd labi zināms un modīgs dramaturgs, kurš dzīvo Berlīnē.


Stāsts ir par ļoti slavenu poļu ebreju izcelsmes amerikāņu rakstnieci, pie kuras ierodas poļu žurnālists, lai intervētu šo slavenību.


Māra Ķimele mēģina mēģinājumu zālē – visi ir ar sejas vairogiem. Izrādē nav nekāda love story, jābučojas nav un intervijas formāts atļauj distancēties, līdz ar to mēģinājumi notiek. Kad mēs tiksim pie pirmizrādes... Sākumā bija, ka augustā – septembrī nospēlēsim visas trīs pirmizrādes, kas bija paredzētas martā, aprīlī un maijā. Šobrīd kārtējais scenārijs ir sataisīts, ka oktobrī. Vai tas tā būs?


Bet teātris nav tikai aktieri un režisori. Ko dara pārējie?
Cehiem ir darbs, viņi ražo šīs izrādes, jo materiāli bija iepirkti. Administrācija taisa scenārijus, taisa atskaites, jo dzīve nav apstājusies, neviens nav mūs atbrīvojis no pienākumiem – noslēdzām pagājušo gadu un uzreiz ķērāmies pie 1. ceturkšņa.


Esam ķērušies klāt arī tādiem darbiem, kuriem nekad nepietiek laika, piemēram, skatītāju zāles durvju restaurācijai.

Tāpat domājam, ko darīt ar kristāla lustriņām Šampanieša zālē un aktieru foajē, kas ir nožēlojamā stāvoklī, rēķinām, cik tas maksās un vai varam to atļauties.


Lai glābtu teātra budžetu, ar tiem, kuriem nav iespēju šobrīd kaut kādus darbus veikt, esam vienojušies uz laiku pārtraukt darba attiecības, un viņi ir aizgājuši bezdarbniekos.


Kā jau teicu, divi ansambļi mēģina, citi nodarbojas ar podkāstiem un onlaina intervijām, lai atgādinātu skatītājiem, ka esam dzīvi, un tepat vien esam.


Plānojam maijā arī vienu izradi parādīt onlainā. Kā būs? Nepamēģināsim, neuzzināsim.

Kas tā būs par izrādi?
"Mēness tumšā puse".


Situācijai piemērota.
Mēs taču ar savu repertuāru esam gandrīz to pareģojuši! "Vienaldzības gadsimts", kas bija nākamais iestudējums pēc "Mēness tumšās puses", – tajā notiek klases salidojums onlainā, jo klasesbiedri nevarēja iziet no mājām.


Kritika apšaubīja: nu, kas tā par situāciju, ka nevar iziet? Re, kur viņa ir! Ilgi nebija jāgaida.

Ja reiz šīs sezonas plāni pārcelti uz rudeni, tas nozīmē, ka ir jāatsakās no kaut kādiem rudens plāniem?
Atsakāmies. Trīs rudens pirmizrādes nav. Pārceļam gadu uz priekšu. Septembrī, piemēram, bija paredzēta pirmizrāde Zemļanskim, bet viņš taču nevar atbraukt!


Kā klājas aktieru kursa studentiem?
Viss notiek. Izglītojas – lasa grāmatas, klausās lekcijas, pilda uzdevumus, gaida, kad varēsim satikties. Protams, aktiermeistarības nodarbības nevar notikt. Taču bijām sastrādājuši jau diezgan labu materiālu uz to brīdi, ar kuru varējām finišēt pie 3. kursa meistarības eksāmeniem.


Kad teātris atkal atvērs durvis skatītājiem, sēdēsim maskās vai ieturot distanci?
Droši vien to mums pateiks infektologi. Es ceru, ka kaut kad, drīzākā laikā tomēr zinātnieki atklās vakcīnu un ar to tad mēs beigsim šo "vāku". Tā ir vienīgā cerība. Nevaru iedomāties, ka skatītāji varētu sēdēt katrā otrā rindā, caur diviem vai trim krēsliem.


Tas darbojas lidmašīnā, tramvajā, autobusā, bet teātrī vajadzētu plecu pie pleca, pilna zāle, enerģētika no skatuves, no zāles, apmaiņa.

Ar to teātris ir īpašs, ka notiek šī dzīvā enerģijas apmaiņa. Tagad, dotajā brīdī.