Galerijas "Romas dārzs" plašajā mākslas darbu kolekcijā pārstāvēti dažādu žanru gleznas un grafikas – ainavas, marīnas, akti, portreti, sadzīves un vēsturiskais žanrs un klusās dabas. Tieši šobrīd dabā valdošās rudenīgās noskaņas aicina pievērsties kolekcijā esošajām gleznām, kurās atainotas klusās dabas. Ražas laiks, kad dabā ienākas un nogatavojas augļi un dārzeņi, iedvesmojis māksliniekus veidot uzstādījumus un dabas velšu krāšņumu iemūžināt gleznās. Mākslinieki ierauga formas skaistumu un krāsu bagātību gan gardajos, sulīgajos augļos, gan no zemes izceltajos dārzeņos.

K. Veinbahs-Kaksis "Āboli traukos un uz galda".

Klusā daba ir tēlotājas mākslas žanrs vai atsevišķs mākslas darbs, kas atveido kompozīcijā sakārtotus dzīvās dabas – augļi, dārzeņi, ziedi, medījums, zivis – vai nedzīvās dabas – sadzīves priekšmeti, trauki un tamlīdzīgi – objektus. Kā viena no glezniecības studiju pamatmetodēm tiek izmantota dažādu formu un faktūru apvienojumu gleznošana klusās dabas uzstādījumā: biezāks un plānāks audums, stikls, metāls, dažādi ēdieni, aksesuāri un citi priekšmeti. Līdzās augļiem un dārzeņiem tiek gleznoti košie un krāsās bagātie ziedi, dažādu formu un materiālu trauki, kā arī dažādas auduma drapērijas.

Cik dažādi ir mākslinieki un to izmantotās tehnikas – eļļas glezniecība, akvarelis, pastelis, tik dažādas atveidotās kluso dabu kompozīcijas un mākslinieciskie paņēmieni.

Ne tikai dārza veltes piesaistījušas mākslinieku interesi. Galerijas kolekcijā ir mākslinieka Valda Mackara jeb Mic zīmētas sēnes darbā "Bērzlapītes"

V. Mackars "Bērzlapītes".

Arī plašajā mākslinieka Valtera Uztiča kolekcijā sastopamas klusās dabas, kurās mākslinieks atainojis sēnes, cūku pupas, ābolus, ziedus. Mākslinieka Staņislava Diņģeļa daiļradē sastopamas klusās dabas kompozīcijas ar asterēm vāzē un āboliem, kā arī sadzīviska un zemnieciska klusā daba ar sīpoliem un burkāniem, kas it kā pauž lauku pamatīgumu un mieru.

S. Diņģelis "Rudens raža".

Lai arī šķiet, ka kluso dabu gleznojumos plašāk izmantots košs un bagātīgs krāszieds, galerijas ekspozīcijā "Liepāja–Laiks–Mākslinieks" skatāma mākslinieka Roberta Stārosta "Klusā daba ar āboliem", kurā caur pelēkās krāsas prizmu mākslinieks radījis niansēs klusinātu kompozīciju ar āboliem un ziediem vāzē.

Galerijas kolekcijā līdzās liepājnieku darbiem ir arī izcilu latviešu mākslinieku darbi. Mākslinieks Jānis Krontāls savā lielformāta eļļas gleznā dabas krāšņums, rudens ziedu košums un zaļie vasaras āboli veido barokāli krāšņu kompozīciju. Savukārt pavisam citādāks noskaņojums ir Kārļa Dobrāja gaišā toņkārtā gleznotajā "Klusā daba ar paleti, trīs otām un četriem bumbieriem". 

K. Dobrājs "Klusā daba ar paleti, trīs otām un četriem bumbieriem".

Lai arī plašāk izmantota eļļas glezniecība, kolekcijā skatāmas arī citās tehnikās radīti darbi – akvarelista Jāņa Brektes "Klusā daba ar bumbieriem", kurā kompozīcija veidota izmantojot kontrastējošas krāsas.

J.Brekte "Klusā daba ar bumbieriem".

Viens no klusās dabas nosacījumiem ir panākt uzstādījumā izmantoto objektu materialitāti, kā mākslinieka Edvīna Kalnenieka pasteļzīmējumā "Klusā daba ar samta drapēriju", kur līdzās zemes veltēm mākslinieks meistarīgi attēlojis samta audumu.

E. Kalnenieks "Klusā daba ar samta audumu".

Rietumeiropas mākslā klusā daba sākotnēji parādījās kā motīvs cita žanra darbos (vēsturiskā, reliģiskā, sadzīves, mitoloģiskā sižeta darbos, portretu fonā). Par klusās dabas kā žanra aizsācējiem uzskatāmi holandiešu mākslinieki, kur šis žanrs attīstījās, tāpat kā arī Flandrijā un Itālijā 16. gadsimta beigās – 17. gadsimta sākumā, kad klusā daba kā žanrs ieguva neatkarību.

Sākotnēji mākslinieki nevarēja izšķirties — klusajai dabai kļūt par vienkāršu stila vingrinājumu vai caur to sniegt filozofiskas pamācības. 17. gadsimtā Francijā kluso dabu jeb kā to tolaik sauca "mierīgo dzīvi" uzskatīja par zemāko no žanriem, jo tas neattēloja cilvēku un gandrīz nekad – dzīvas būtnes.

Latviešu mākslā klusās dabas žanrs kļuva populārs ap Pirmā pasaules kara laiku. Viens no šī žanra aizsācējiem un attīstītājiem bijis Leo Svemps. Pieminami arī Romans Suta, Niklāvs Strunke un Ludolfs Liberts, kurus piesaistīja kubisma formu vienkāršojums.

Pēc Otrā pasaules kara klusās dabas gleznojumi apsīka, jo pietrūka vajadzīgā tematiskuma, taču vienlaicīgi šis žanrs līdzās ainavai ir vismazāk pakļāvies ideoloģijas prasībām. Klusās dabas un ainavas bija iecienītas mākslas darbu pircēju lokā, tās tika iegādātas mājokļu un publisku telpu interjeriem, kā arī tika dāvinātas nozīmīgos dzīves notikumos.

1960. gados klusā daba atraisījās no uzspiestā dogmatisma, iegūstot savdabīgākas izpausmes. Māksliniece Līvija Endzelīna ir devusi izcilu ieguldījumu klusās dabas žanrā, darbos raisījusi savdabīgas noskaņas, izvēloties īpatnējos priekšmetus, kurus apkopojusi oriģinālos uzstādījumos. Ojārs Ābols bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš izmatoja abstrahēti nosacītas formas, bet Rūdolfs Pinnis, kurš bija desmit gadus pavadījis Parīzē, nespēja aizmirst franču kultūras rosinošo garu. Boriss Bērziņš nereti gleznoja klusās dabas ar fragmentiem, kas kādreiz bijuši dzīvi – blakus dēlīšiem un rīvēm atrodošos cūkas šņukurus, izraisot pārdomas par varmācību un dzīvības niecību likteņa priekšā. 1970. gadi raksturīgi ar krāsas pašvērtības kā glezniecības pamata atgūto dominanti, kurā kolorīta daudzveidība izpaudās kā vitālā emocionalitātē, tā arī tonālās niansēs. 20. gadsimta beigās latviešu glezniecībā klusās dabas novatorisko lomu pārņēma žanru sintēze un abstrakcionisma tendences, taču atsevišķi mākslinieki klusajās dabās joprojām rod oriģinālus risinājumus.

V. Bušs "Klusā daba ar ziediem un grāmatu".

Informācija sagatavota, izmantojot interneta resursus.