Liepājas teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko savā amatā ir jau gadu. Portāls irliepaja.lv lūdza režisoru uz sarunu, lai iztaujātu par dzīvi un darbu Liepājā.


Esat rīdzinieks vai varbūt jau – liepājnieks?
Grūti pateikt. Laikam jau esmu rīdzinieks, jo es tur piedzimu un tur ir manas mājas, un tā tas vienmēr būs. Man ir ļoti svarīgi zināt, ka jebkurā brīdī varu tur aizbraukt, tur ir mans dzīvoklis, mani draugi. Taču tikpat godīgi man jāatzīstas, ka


katru reizi, kad atgriežos Liepājā, man arī ir sajūta, ka esmu mājās. Es nekoķetēju, kad saku – Liepājā esmu kā mājās.

Pa šo laiku ir izveidojies kontakts ar kolēģiem, ar kuriem man ir ļoti koleģiālas un ar daudziem arī ir tuvas attiecības. Es te jūtos labi, droši. Tā kā arī šeit man ir mājas.


Tomēr jebkurā laikā varat atgriezties Rīgā? Sētas durvis, tā teikt, vēl ir vaļā?
Nezinu, vai esmu cilvēks, kurš tā dara. Droši vien ne. Ja kaut ko uzņemos, daru, tad parasti novedu to līdz galam. Un es sen vairs nesalīdzinu – man ir labi gan te, gan Rīgā.


Ko varat pastāstīt par savām saknēm, identitāti?
Par identitāti runājot, svarīgi ir, kādā situācijā un kādā kontekstā. Ikdienā es par to nedomāju. Jūtos kā cilvēks. Nekad neesmu varējis saprast, kāpēc cilvēkam ir svarīgi justies kā latvietim vai kā krievam, kā ebrejam, kā sievietei, kā vīrietim. Tāpat kā grūti saprast, kāpēc cilvēks izvēlas kaut kādu kolektīvo identitāti, kas viņam šķiet svarīgāka par individuālu identitāti, par cilvēcisko.


Varu atbildēt uz jautājumu, kas es esmu par cilvēku, kurā situāciju esmu bijis labsirdīgs, kurā – draņķīgs, kurā situāciju biju godīgs. Tas man ir svarīgi. Man nāk smiekli, kad krievi saka – mums ir Dostojevskis un Puškins, jā, bet kāds man ir sakars ar to, ka Dostojevskis ir ģeniāls rakstnieks? Kāds tev sakars, ka Rainis ir ģeniāls? Nu, ko tu esi izdarījis? Neko...


Kolektīvās identitātes, manuprāt, ir tāda viegli manipulējama lieta, ar kuru var spēlēties.

Man liekas, cilvēks grib būt piederīgs kādai grupai tad, kad kaut kas trūkst tajā individuālajā. Tad ir viegli pieslēgties grupai. Vai tad, kad cilvēks jūtas apdraudēts. Piemēram, sievietes identitāte ir svarīga tad, kad runājam par sievietes tiesībām. Tādās situācijās cilvēki pieslēdzas kolektīvajai identitātei.


Es reiz gribēju par to taisīt izrādi ar Justīni Kļavu, mēs daudz runājām par to, arī viņa nesaprata, kāpēc cilvēkam pēkšņi kaut kāda grupas identitāte, "mēs" kļūst svarīgāks par to, kas es esmu.


Tā ir ļoti laba tēma, man patīk par to domāt, man patīk to saprast un analizēt, bet laikam atkarībā no situācijas.


Jūsu pirmais iestudējums Liepājas teātrī bija "LUV" 2017.gadā ar Inesi Kučinsku, Leonu Leščinski un Ēriku Vilsonu, kurš jau vairs nebija aktieru štatā.
Tā bija mana izvēle. Vajadzēja tāda vecuma aktieri, un es Ēriku zināju, biju viņu redzējis citās izrādēs un ļoti gribēju ar viņu pastrādāt. Sākumā viņš teica, ka padomās, bet tad piekrita. Priecājos par šo pieredzi!


Kurā brīdī sākāt domāt par režiju? Vispirms taču bija socioloģija, komunikācija.
Toreiz man teātris interesēja tikai tik daudz, ka apmeklēju tādu neobligātu, "C" daļas kursu par teātri – Šekspīru, Sudraba laikmetu – pie profesores Silvijas Radzobes, kas mani ļoti ļoti aizrāva. Tas bija viens no pirmajiem impulsiem. Tad uzzināju, ka Silvija ir nopietna teātra kritiķe, zinātniece, un kaut kā sāku lasīt, ko dara kritiķi, kā iet uz izrādēm, skatās, vērtē. Un tad, pats būdams žurnālists, sāku vairāk interesēties par kultūru, sāku apmeklēt teātrus, iedziļināties tajā jomā. Man patika dokumentālā proza, daudz lasīju biogrāfijas. Izlasīju arī Antona Čehova biogrāfiju. Tādu fundamentālu, apjomīgu darbu, un interesanti, ka to bija uzrakstījis viens britu pētnieks. Te atkal jautājums par identitāti! Viņš to bija uzrakstījis labāk nekā tie, kuriem pēc idejas to būtu vajadzējis rakstīt. Viņš rakstīja bez tādas pietātes, skatoties uz Čehovu kā uz cilvēku, pētot vēstules, dienasgrāmatas, dokumentus, notikumus. Arī tas mani ļoti ietekmēja.


Vai tāpēc iestudējat "Kaiju"?
Ne tāpēc (smejas). Ir pagājis ļoti daudz gadu, kādi piecpadsmit, kopš lasīju to biogrāfiju. Bet arī tas bija viens no impulsiem. Čehovs, Bulgakovs, vispār Sudraba laikmeta dzeja un teātris, visa tā kultūra. Vertinskis, par kuru Dailē uztaisīju izrādi. Tie bija cilvēki, kas dzīvoja savu dzīvi un meklēja atbildes.


Vai ar saviem iestudējumiem arī cenšaties meklēt atbildes?
Kā kuru reizi. Bet es ne tikai meklēju atbildes, gribu, lai arī skatītājs kopā ar mani meklē atbildes.


Tas droši vien ir galvenais mērķis – spēt virzīt domu, palīdzēt uzdot jautājumus, kāpēc kaut kas notiek, kāpēc esam tādi,

un kopā meklēt atbildes. Tas ir interesantāk nekā gatavas atbildes. Man nepatīk tādas didaktiskas lietas.


Vai pirmais iestudējums Liepājā tapa paralēli pasniedzēja darbam, strādājot ar teātra jauno aktieru kursa?
Nē, manuprāt, toreiz vēl pat runas nebija par jauno kursu. Biju viens no viesrežisoriem. Uz to brīdi biju jau pastrādājis Rīgā neatkarīgajos teātros, Leļļu teātrī, Dailē, Valmierā. Laukšteins bija uz manu izrādi Dailē, un tā mēs iepazināmies. Atceros, ka piedāvāju viņam uztaisīt "Cietsirdīgās spēles" ar Klaipēdas kursu, bet viņš gribēja, lai vispirms taisu "LUV". Piekritu. Un pēc tam tā sanāca, ka uztaisīju "Cietsirdīgās spēles" jau ar saviem studentiem. Un arī ar Laukšteinu (smejas). Tā viss kaut kā dzīvē salikās.
"LUV" bija kā tāds izmēģinājuma process, kad teātrī ienāk jauns režisors – kā uz viņu skatās, kā viņš skatās, kā spēj iejusties.


Lai gan "LUV" ansamblis bija nobrieduši aktieri, iepriekš jums, šķiet, vairāk bija iznācis strādāt ar gados jauniem aktieriem?
Laikam jau ar saviem vienaudžiem jauns režisors jūtas drošāk nekā ar aktieriem, kuri jau daudz ko zina, prot un ir gudrāki par viņu.


Kā kļuvāt par topošo aktieru pedagogu?
Man jau bija pieredze Latvijas Universitātē.


Ilgu laiku strādāju par pasniedzēju topošajiem žurnālistiem. Man ļoti patika šis darbs, ļoti patīk ar jauniešiem strādāt,

dalīties pieredzē, no viņiem kaut ko mācīties, īpaši tagad, kad visi ir tehnoloģiski tik advancēti, skatās interesantas filmas, seriālus.


Kas attiecas uz aktiermeistarības mācīšanu, tas man bija pārsteigums, kad uzradās Herberts (Laukšteins – S.P.) un teica: Vai tu negribētu nākt komandā? Teicu – protams, daudzi režisori to gribētu. Tas bija liels gods un atbildība. Sākot jau ar iestājeksāmeniem. Šobrīd neesmu pedagogs, nav arī jauna aktierkursa, jo nav vajadzības. Nedaudz palīdzu jauniešiem 1.ģimnāzijā – mums ir tāda interesanta sadarbība.


No 2021. gada esat Liepājas teātra galvenais režisors. Kāda ir atšķirība starp vienkārši režisoru un galveno režisoru?
Pirmkārt, ir mājas sajūta. Nav tā, ka esmu šeit uz īsu laiku, uz kādu konkrētu izrādi vai projektu, bet varu ilgtermiņā skatīties uz teātri kā uz savu darbavietu. Varu būt brīvāks repertuāra izvēlē – nav tā, ka tas, ko es piedāvāju, iespējams, ir pēdējā izrāde šajā teātrī, kā tas ir režisoriem, kas strādā frīlansā. Varu drusciņ rēķināties uz priekšu, izvēloties materiālu. Tas pats attiecas uz aktieru izvēli – ilgtermiņā varu variēt, šoreiz paņemt aktieri, kurš varbūt nekad nav bijis pie manis, nevis strādāt tikai ar savējiem, ar tiem, kurus es pazīstu.


Vai ir interesanti strādāt ar dažādiem aktieriem, ne tikai "savējiem"?
Protams. Jebkuram režisoram, manuprāt, no vienas puses gribas, lai ir tie aktieri, kurus tu pazīsti,


bet ir jau arī tādi, kuri varbūt vēl nav līdz galam realizējušies, vai aktieri, kurus tu redzi un tev liekas – jā, es gribu kaut ko pilnīgi citu ar viņu izdarīt.

Tā ir priekšrocība galvenajam režisoram, ka viņš var to atļauties, var skatīties ilgtermiņā.


Es stāstu no sava viedokļa, ko nozīmē būt galvenajam režisoram, bet no teātra puses tas nozīmē atbildību par to, kas notiek teātrī – kāds ir repertuārs, izrādes. Teātrī gan nav tā, ka viens cilvēks pieņem lēmumus, mums ir gan repertuāra padome, gan direktors ar lielu pieredzi mākslinieciskajos jautājumos, un visi lēmumi tiek pieņemti runājot, diskutējot, konsultējoties. Un, protams, es nekādā gadījumā nevaru izmainīt kāda cita režisora izrādi pat, ja tā man nepatiktu. Bet tas neizslēdz to, ka es jūtos atbildīgs par to, kādas izrādes ir teātrī.


Herberts Laukšteins tiešām ir ar lielu pieredzi. Vai nav tā, ka viņš patur pēdējo vārdu vai kaut kā ierobežo jūsu kā galvenā režisora iespējas?
Pazīstu Herbertu jau vairākus gadus – kopā sēdējām iestājeksāmenos, pēc tam strādājot ar studentiem stundām sēdējām vienā telpā un runājām par daudz ko. Tāpēc, kad nācu uz Liepāju, zināju, ka Herberts nav cilvēks, kuram patīk par kaut ko vienpersonīgi lemt.


Ar tādu direktoru es nekad negribētu strādāt, tādam darbam neredzu jēgu.

Herberts ir absolūts komandas cilvēks. Redzu, cik daudz viņš uzticas mārketingam, cik daudz uzticas literārās daļas vadītājai. Arī es, nākot uz Liepāju, zināju, ka nāku kā daļa no komandas, un varu dot savu pienesumu. Mēs visi sēžam vienā laivā.


"YEN", "Malыš", "Kur pazuda saimnieks?", "Vienaldzības gadsimts", "1 000 000 labu lietu". Šķiet, ka jums labāk patīk strādāt ar laikabiedru dramaturģiju?
Ļoti dažādi. Atkarīgs no tā, kā tajā brīdī jūtos, kāda tēma mani uzrunā. Man ļoti paveicās, ka studējot jau iepazinos ar mūsdienu dramaturgiem – Justīni Kļavu, Rasu Bugavičuti-Pēci, Jāni Balodi, un mēs uz vietas radījām dramaturģiju savām idejām, vai ņēmām kādu klasisku darbu un pārlikām to lugā. Es tik ļoti jutos komandā ar viņiem, un man vienkārši patīk to darīt, jo tas ir ļoti interesanti. Pat, ja ņemu klasiku, kā Regīnas Ezeras "Zemdegas", es strādāju ar Justīni Kļavu, un mēs domājam, kā šodien pastāstīt šo stāstu. Savulaik ar Rasu pat Tomasu Mannu pārrakstījām... Man arī ļoti patīk mūsdienu lugas – skatījums uz šodienas dzīvi šodienas cilvēka acīm. Bet, taisot Bulgakova lugu, es arī redzu, cik interesanti ir meklēt, ko klasiķi paredzēja, zināja par mums šodien, par to, kā mēs šodien dzīvosim.


Tāpēc nav tādas vienas atbildes.


Pamanīju, ka esat iestudējis trīs Dankana Makmilana lugas. Vai šis dramaturgs jums īpaši tuvs?
Rasa un Justīne noteikti arī varētu pretendēt! Bet, kad pirmo reizi izvēlējos Makmilanu, tā bija luga "Monstrs". Neko nezināju par autoru, teātrī pie dēļa satiku Maiju Doveiku, un viņa saka: "Bet tas taču ir Makmilans! Viņš ir sarakstījis arī to lugu par meiteni narkomānu!" Sāku interesēties, un tad, nezinot, ka interesējos par šo autoru, Ieva Segliņa man atnesa lugu "Elpa", kuru arī sarakstījis Makmilans. Savukārt "1 000 000 labu lietu" man atnesa Zanda (Borga – S.P.).  "Ir brīnišķīga luga, bet nezinu, vai Liepājā to var iestudēt," viņa teica. "Dod!" – es teicu.


Viņa man dod to lugu, un es skatos, tas ir Makmilans.

Tā, ka principā tā nebija mana apzināta viena autora izvēle.


Makmilans pats pie jums atnāca.
Jā. Tagad man mājās simboliski stāv viņa krājums ar lugām.


Jums šogad arī Liepājas Leļļu teātrī bija viens iestudējums. Vai tas nozīmē, ka neatvēlat sev nemaz brīvo laiku?
Katru gadu sev saku, ka neņemšu vairāk par tik un tik izrādēm, bet kaut kā sakrīt... Teiksim, man piedāvā Valmieras festivāls, un nevis man piedāvā, bet Liepājas teātrim. Es nevaru atteikt, jo tā ir iespēja mūsu aktieriem piedalīties tik brīnišķīgā pasākumā.


Leļļu teātris mani uzrunāja pirmajā sezonā, kad man bija brīvāks laiks, jo atcēlās viens darbs, un es piekritu. Iestudējumu vajadzēja izlaist jau pagājušajā sezonā, pavasarī, bet Armands (Kaušelis – S.P.) saslima ar "Covid-19", un pirmizrādi pārcēla uz septembri, kad man jau bija daudz darba.  Paldies, Dievam, visu paspējām.


Strādājat pie Čehova "Kaijas" iestudējuma. Kāpēc režisori vēlas vismaz vienreiz mūžā iestudēt šo Čehova lugu? Arī jūs.
Impulss nāca no teātra kritiķa Ata Rozentāla, kurš, rakstot par "Cietsirdīgajām spēlēm", deva mājienu: re, kur aug paaudze, kurai vajadzētu spēlēt "Kaiju". Un es viņam absolūti piekrītu, jo "Cietsirdīgajās spēlēs" drusku ir tie "Kaijas" motīvi – mātes un dēla attiecības, mākslas attiecības ar dzīvi. Arī struktūras ziņā tur ir kaut kas līdzīgs.


Izlasīju Ata recenziju un iedegos, domāju – viņš mani iedrošina.


Un tajā dienā Herberts atsūtīja īsziņu: "Nu, tad "Kaija"? " – pa pusei pa jokam, pa pusei nopietni.

Atbildēju: "Jā, tieši par to domāju."


Arī Māra Ķimele man teica, ka tā ir ļoti laba izvēle un ka šobrīd Liepājas teātris dažādu iemeslu dēļ – gan izauguši aktieri, kas to var darīt, gan tēma ir svarīga, gan repertuāra dēļ – ir gatavs, lai iestudētu "Kaiju".


Es uz to neskatos kā uz normatīvu – "dzīvē vienreiz jāuztaisa "Kaija"". Nē. Mani pat pārsteidz, ka par to runā ar tādu īpašu pacēlumu. Manuprāt, tā ir absolūti konkrēta, skaidra, mūsdienīga luga. Es arī aktieriem saku, analizējam šo lugu tā, it kā mums vajadzētu aizmirst, ka tā ir klasika un mēs visu par to zinām.


Kā raugāties uz Egona Dombrovska aiziešanu no Liepājas teātra? Kurš ieņems viņa vietu?
Neviens. Katrs aktieris ir individualitāte. Viņa aiziešana būs jūtama. Arī tāpēc, ka tās paaudzes aktieru teātrī ir ļoti maz. Protams, es mīlu Egonu kā aktieri, arī kā cilvēku, mums ir ļoti siltas attiecības, un personiski tas būs ļoti liels zaudējums.


Bet es domāju, ka šodien teātris nav viens aktieris, un, ja tas tā ir, kaut kas nav kārtībā.

Mēs arī nedrīkstam būt egoistiski un teikt: "Viņš ir tikai mūsu!". Ja viņam dzīve tā salikusies un ir vēlme tā darīt, es tikai priecājos par to. Visi aktieri mums ir brīvi. Es pats esmu strādājis tik daudzos teātros, nevaru viņam teikt: "Nē, nē, sēdi vienā teātrī!" Tas būtu ļoti jocīgi. Nupat strādāju Rīgas Krievu teātrī – pirmo reizi mūžā, un tā atkal ir ļoti interesanta pieredze. Tāpēc es saku – katram aktierim kaut kad ir jāpastrādā citā teātrī, lai, pirmkārt, novērtētu to, cik forši ir mājās, un otrs – lai iegūtu vēl kaut kādu pieredzi, lai redzētu, kā citur notiek lietas.


Tāpēc, ja es atsakos no sava egoisma, es ļoti priecājos, ka Egonam ir tāda iespēja.


Bet varbūt tā ir iespēja arī teātrim?
Jā. Es domāju, ka viss, kas notiek, notiek tāpēc, ka tā tam ir jābūt. Bieži ir gadījies, ka pēdējā brīdī kāds no aktieriem "nolec" no mana projekta un nāk cits. Un nekad nav bijis sliktāk. Dzīve kaut kā saliek visu tā, kā vajag. Tas režisors (rāda uz augšu – S.P.) droši vien zina labāk, kā visam jābūt, nekā mēs. Ja Egons izmantos šo iespēju attīstībai, tad tas ir tikai labi viņam, un tad varbūt viņš atgriezīsies un atnesīs kaut ko jaunu. Es uz to neskatos kā uz pasaules galu. Tā ir iespēja.


Man ir šausmīgi žēl, ka aktieris pamet teātri un pavisam aiziet no profesijas, kā tas nereti notiek. Cilvēciski man ir nenormāli žēl, ka Dainis Grūbe vairs nestrādā teātrī. Mēs ar viņu esam uztaisījuši foršas izrādes. Tajā pašā laikā teātris nav apstājies, teātris nav nomiris, un viņa vietā spēlē citi izcili aktieri.


Mēs varam vaimanāt un teikt "žēl, žēl", bet būsim godīgi, teātrī aug vienkārši briljanti Klaipēdas kursa džeki.


Aktieri, protams, ir jāslavē, bet, vai darot to nemitīgi, viņiem nedraud "zvaigžņu slimība"? Piemēram, jaunajam Liepājas teātra kursam?
Ko, nu! Man liekas, viņi ir visvairāk sisti un audzināti. Arī Klaipēdas kurss ir audzināts milzīgā disciplīnā.


Es nedomāju, ka aktieri ir jāslavē. Viņi ir jāmīl un jāciena.

Mūsu uzdevums ir panākt, lai visu paaudžu aktieri strādā kā ansamblis, un tas ir grūtāk nekā kādu izcelt, un teikt – šis tagad būs premjers. Šajā ziņā esmu ļoti pateicīgs Seņkovam, ka viņš ar savu pedagoģisko pieredzi "Grimmos" ir panācis to, ka Beķeris vai Agnese Jēkabsone spēlē ar jauniešiem tā, ka es nejūtu, ka viņi pārstāv citas skolas vai citas paaudzes, veidojas sadarbība, nevis kaut kāda neveselīga konkurence.


Ko teātris iecerējis celt priekšā skatītājiem nākamgad?
Šobrīd strādājam pie tā, lai repertuārs būtu ļoti dažāds – jau šosezon, februārī, pirmizrāde būs gan klasikas darbam – Čehova "Kaijai", Seņkovs pabeigs savu triloģiju ar "Grieķu mītiem", būs arī bērnu izrāde un dokumentāla izrāde, ko taisīs Brīniņa.


Cenšamies, lai ir interesanti gan aktieriem, lai viņi attīstās, gan skatītājiem, lai viņi redz, ka mēs neštancējām līdzīgas izrādes, bet mēģinām aizpildīt dažādas nišas.


Ko nozīmē "dokumentāla izrāde"?
Kristīnei Brīniņai jau bija viena dokumentāla izrāde ar teātra jauniešiem – "Upe", tagad būs par Liepājas ieslodzītajiem – viņu dzīvēm un izvēlēm.


Vai būs arī kāda komēdija?
Protams, būs arī gaumīga franču komēdija. To taisīs Dž.Dž.Džilindžers.


Kurš no topošajiem iestudējumiem būs pirmais, ko redzēs skatītāji?
Janvārī, drīz pēc Jaunā gada, nāks ārā izrāde jaunajam režisoram Matīsam Budovskim – "Dziesmusvētki", ko uzrakstīja Rasa.


Ar šo iestudējumu cenšamies atklāt jaunus vārdus, šajā gadījumā jaunu režisoru, aktieri, kurš debitē kā režisors. Matīss daudz strādājis ar Elmāru Seņkovu, bijis asistents gan "Šekspīrā", gan "Grimmos", daudz strādāja ar aktieriem, nedaudz ir strādājis arī kā pedagogs ar studentiem.


Paldies par sarunu!