Liepājniece, mākslas zinātniece Baiba Pīra-Rezovska ir pabeigusi darbu pie "dzīves romāna" par spilgtu sava laika Liepājas un Latvijas mākslas pasaules personību – Teodoru Uldriķi.

Tiesa, pagaidām manuskripts "Teodors Uldriķis – likteņstāsti" nav lasāms visiem, kas to vēlētos, jo vēl nav nodrukāts – lai to izdarītu, ir vajadzīgs finansējums, kuru pagaidām autorei nav izdevies piesaistīt. Taču ar Baibas laipnu atļauju piedāvājam ieskatu tā ievadlappusēs. Varbūt tās kādu pārliecinās, ka ir vērts palīdzēt šādai grāmatai ieraudzīt dienasgaismu?

Profesors, gleznotājs Aldis Kļaviņš uzskata, ka Teodors Uldriķis (1909 – 1973) bija viena no retajām spilgtajām parādībām Liepājas mākslas dzīves vēsturē:

"Tik spilgta personība kā Teodors Uldriķis Liepājas mākslinieku vidū nav parasta parādība. Manai paaudzei viņš bija centrs, ap kuru visi grozījās. Viņa aiziešana bija milzīgs robs mūsu radošajā sadzīvē. Uldriķa atziņas, spilgtā krāsu valoda savam laikam bija ļoti drosmīga un moderna. Ar savu glezniecību viņš apliecināja arī lielu optimismu. Atceros kādu izstādi Kauņā – lietuvieši gaidīja tikšanos ar vitālu, optimistisku tēlu, un kāds bija viņu šoks, ieraugot cilvēku-kluci uz ratiņiem..."

Savukārt Irina Tīre, māksliniece un fotogrāfe, saka:

"Ļoti svarīgi, lai iznāktu tāda grāmata! Jaunā paaudze Uldriķi nemaz nepazīst, un arī to, kuri viņu pazina, kļūst arvien mazāk. Grāmata ir ļoti dzīvi, brīvi uzrakstīta, un stāsta par personību, kas sniedz īstu dzīves mācību, ja liktenis bijis tik nelabvēlīgs, kāds tas bija Teodoram Uldriķim. Grāmatā parādās tā laika gars, noskaņa, skats uz vēstures notikumiem. Ilustratīvais materiāls ir bagātīgs, un sniedz vispusīgu ieskatu mākslinieka daiļradē.

Noteikti vajadzīga grāmata! Jācer uz liepājnieku atsaucību, varbūt pat jāveido fonds grāmatas izdošanas atbalstam."

Bet nu – ieskats "Teodors Uldriķis – likteņstāsti" manuskriptā!

"Kāda 2009. gada afiša vēsta:
Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16 laikā no 20. marta līdz 26. aprīlim, eksponēta gleznotāja Teodora Uldriķa simtgadei veltīta izstāde no muzeja krājuma. Tās mērķis ir parādīt sabiedrībai mākslinieka daiļrades daudzšķautnainību un atsegt radošās personības pievilcību.
Gleznotājam Teodoram Uldriķim 100. Izcelti gaismā darbi no Liepājas muzeja fondiem. Taču liepājnieki, mākslinieka Teodora Uldriķa glezniecības pazinēji un cienītāji, jutās vīlušies. Izstādītās gleznas nedeva to emocionālo pacēlumu, kas rūpīgi glabājās atmiņu plauktā. Skumjas raisīja arī viens vienīgais gladiolas zieds. Vai tiešām tik vien mākslinieks pelnījis? Un uzjundījās kaislības.

"Mākslinieka simtgades izstāde no fondiem Liepājas muzeja Mazajā zālē un 70. gadu glezniecības izstāde Lielajā zālē vedina domāt, ka ekspozīciju kārtotāju kompetence un sapratne mākslas jautājumos, rupji sakot, nepārsniedz inventāra numuru līmeni un pašizdomātos spēles noteikumos sapinas. Teodora Uldriķa glezniecības pērļu tur nebija." – tā 2009.gadā avīzē "Kursas Laiks" rakstīja gleznotājs Valdis Mackars.

Skarbi un nežēlīgi vārdi – patiesi un arī nepatiesi apsūdzoši. Nav jau Liepājas muzeja fondos to izcilāko darbu, to Valda Mackara trāpīgi raksturoto "zīmīgāko un nozīmīgāko, redzes atmiņā paliekošāko" – tāda tā patiesība.

Šerpie liepājnieki, vējā norūdītie, vai tie liksies mierā, atmetīs ar roku – nu ko tur vairs. Iniciatīvu savās rokās ņem trausla būtne, māksliniece – grafiķe un fotogrāfe Irina Tīre. Ir jau arī vēl citi svarīgi iemesli. 2010. gada janvārī liela jubileja mākslinieka meitai Ainai Uldriķei. Viņai paliktu 75. Šo jubileju viņas cienītāji nolēmuši nosvinēt ar Ainas dzejas krājuma "Pēdējā stīga" atvēršanas svētkiem, bet dēlam Mārim Uldriķim 71. dzimšanas diena. Par privātiem līdzekļiem ar draugu atbalstu Liepājas Latviešu biedrības namā tiek sarīkota satraucoša, unikāla izstāde "Satikšanās". Pirmo reizi tiek apvienoti visi trīs mākslinieki Uldriķi – tēlotājas mākslas pārstāvji Teodors un Māris un dziedātāja un komponiste, arī dzejniece Aina. Tēvs un abi bērni.

Interesentu pulks plašs, no ieintriģētiem un ziņkārīgiem, kas uzvārdu Uldriķis dzirdēja pirmo reizi, līdz vīriem un sievām ar sirmām galvām – viņu draugiem. Atmiņas – smeldzīgas, sāpīgas, arī smieklus raisošas.

Nemiers urda, kņudina, un Irina Tīre nerimstas. Meklējot mākslinieka Egila Brūna darbnīcā, kas kādreiz bija kopīga ar Teodoru Uldriķi, un arī Uldriķu dzīvoklī vēl palikušās meistara gleznas, gadās necerēts atradums – Baibas Pīras Mākslas akadēmijas diplomdarbs – Teodora Uldriķa dzīve un daiļrade – faktu un atmiņu apkopojums. Jauna informācija un seko neliela izstāde Liepājas 5. vidusskolā. Tur savulaik mācījās Teodors.

Ļoti daudz mākslinieka darbu ir privātkolekcijās. Varbūt iespējams sarīkot vēl vienu izstādi, bet nu jau no privātkolekcijām?

2010. gada janvāra beigas. Telefona zvans un nepazīstamas sievietes balss:

– Vai Pīras kundze? Jūs mani nezināt, mani sauc Irina Tīre...

Man Irinas Tīres vārds nebija svešs, zināju, kas viņa ir, tomēr pārsteigums bija liels.

– Teodors Uldriķis..? Bet viņa lielā jubileja jau pagājusi! Vai tad muzejā nebija piemiņas izstāde? - apmulsusi vaicāju.

Irina izstāstīja visu par jau notikušajām izstādēm, nejaušo atradumu un līkloču ceļu, lai tiktu pie mana telefona numura un varbūt rastu atbalstu iecerei sarīkot izstādi no privātkolekcijās atrodamajiem Teodora Uldriķa darbiem. Kāpēc gan nē?

Atsaucība ir kā no kolekciju īpašnieku, tā interesentu puses, un jau augustā mākslas galerijā Promenāde sev piederošos meistara darbus plašākai publikai ļāva skatīties dēls Māris, mākslinieka sievas radi, publicists Ēriks Hānbergs, Emīlija Celmiņa – mākslinieka Kārļa Celmiņa dzīvesbiedre, Pīru un Kleinu ģimenes un vēl citi. Tāpat kā izstādē "Satikšanās", skanot Ainas balss ierakstam, ar Māra Uldriķa jaunāko zīmējumu ievadu, liepājniekiem ļauts aplūkot Teodora Uldriķa darbus plašā laika diapazonā. Ar vieniem no pirmajiem eļļas darbiem, caur "skarbo stilu" līdz savas daiļrades augstākajam punktam – spilgtās krāsās mirdzošiem un dekorativitāti izstarojošiem darbiem.

Lūkojoties darbos, mākslinieks Aldis Kļaviņš tā klusītēm noteica: "Šķiet Teodors no mākoņa maliņas šobrīd, tā labsirdīgi smaidīdams, uz mums noraugās".

Šīs sirsnīgās, nelielās izstādes anotācijas nobeigumā gleznotājs Valdis Mackars pauda cerību, ka papildināšu sava diplomdarba materiālu un pārvērtīšu to labi pārskatāmā grāmatā. Mākslinieks to ir pelnījis.

Lēnām attinu savu atmiņu kamolu un pāršķirstu mapi ar pierakstiem..."

Tālāk seko aizraujošs stāsts par spilgtu personību.