Liepāja ir par vienu radošu cilvēku bagātāka – Karostā apmetusies dzejniece un prozaiķe Andra Manfelde ar ģimeni. Piektdien viņa stādījās priekšā liepājniekiem.

Dzejolis ir brīnums un dzejoļu krājumu paredzēt nevar, kamēr dzejoļi nerakstās. Ar prozu ir citādāk, to kaut kā var organizēt, saka dzejniece un prozaiķe Andra Manfelde.

Tieši ar saviem prozas darbiem – jau grāmatas vākos ietērptajiem un vēl tikai topošajiem Andra iepazīstināja liepājniekus savā pirmajā tikšanās reizē “Tējas istabā” mēneša pēdējās piektdienas vakarā, kad tradicionāli šādi literāri vakari te notiek.

“Ceļojums uz mēnesi” ir Andras Manfeldes jaunākā grāmata, dokumentāla proza un dzeja. Pēc autores teiktā tā radusies no bloga, kas rakstīts 2010.gada rudenī, kad viņai bija iespēja vienu mēnesi pavadīt Baltijas valstu rakstnieku un tulkotāju rezidencē Visbijā, Zviedrijai piederošajā Gotlandes salā. Grāmatā rakstniece par šo laiku un vietu saka: tas bija kā slieksnis uz citu pasauli.

Uz prāmaja Ventspils – Nineshamna jutusies kā iemaldījies dzīvnieks starp šoferiem un lielajiem kravas auto. Gotlandē sajutusies kā lauciniece un cariene reizē – greznība, kad nekur nav jābūt, nekas nav jādara, ne par ko nav jāatbild, kad ir tikai šeit un tagad, kur tu vari redzēt, domāt, rakstīt.

Ik vakaru saulriets jūrā pa istabiņas logu, klintis un pati Visbija rakstnieci neatstāja vienaldzīgu. “Visu laiku rakstīju tikai to, kas tur ārā, nevis to, ko biju domājusi rakstīt. Katru dienu cēlos un gāju. Atnācu mājās un pierakstīju.”

Stāsts, kuram vajadzēja tapt rakstnieku mājā un kurš arī ātri ticis uzrakstīts, vēlāk izbrāķēts. Toties radās “Ceļojums uz mēnesi”. Uz mēnesi tāpēc, ka, ārpus ikdienišķās vides, tāpēc, ka skaistums, gluži vai pārpasaulīgs. Bet tas ir tikai viens no autores skaidrojumiem grāmatas nosaukumam.

Visbija Andrai mācījusi apklušanu, norimšanos, skatīšanos, mieru – kā “svētdienas svecītei”, kā tiem ļaudīm no senās fotogrāfijas, kas redzami uz grāmatiņas vāka.

Par savu labāko grāmatu Andra gan sauc “Zemnīcas bērnus”, ar kuru arī viņa iepazīstina “Tējas istabas” viesus. Šīs grāmatas varone ir Andras mamma, mammas vecāka māsa un viņu mamma, kas tika izsūtītas uz Sibīriju.

Arī nākamā Andras grāmata būs represēto stāsti. Ne vairs pašas ģimenes sāga, bet stāsti, ko pastāstījuši citi. Starp citu, arī Liepājas politiski represēto kluba biedri, ar kuriem Andra jau tikusies un sapazinusies.

Vienu no saviem topošās grāmatas stāstiem Andra nolasa arī “Tējas istabā”.  Uzrakstīti četri, bet pavisam būšot trīsdesmit seši.   

Rakstniece dalās savās literārajās iecerēs tikpat atklāti, kā stāstot par sevi – par narkotiku lietošanu agrā jaunībā, par atkarības uzveikšanu, atrodot glābiņu pareizticībā un Krusta skolā.

Andra stāsta nebaidoties un neslēpjoties, tomēr viņas radošās ieceres pagaidām lai paliek zināmas tikai literārās piektdienas apmeklētājiem,  pārējiem Andra varbūt tās izstāsīs pati, kādā citā reizē.