Pirms nedaudz vairāk nekā gada Agnese Dambe un Ilze Kārkliņa atvēra salonu, lai palīdzētu citiem īstenot sapni par ideālām kāzām. Viņas stāsta, kā ir veicies un kādas mācības gūtas.

Kā divas jaunas sievietes nonāk līdz domai, ka jārīko kāzas citiem?
Agnese: Pēc vairāku gadu veiksmīgas kāzu aksesuāru ražošanas un pārdošanas, galvenokārt Ziemeļamerikā, sāku domāt, cik forši būtu visu salikt vienā čupiņā, paplašināties un piedāvāt arī šeit – Latvijā. Bet tā īsti nekad nesanāca tam pieķerties. Tad pienāca diena, kad Ilze precējās, un es nospriedu – kāpēc ne?
Ilze: Jā, sākumā runājām tā nenopietni un caur smiekliem, bet nevienā brīdī kāda no mums nepiebremzēja ar tekstu: "Nu, ko tu tur sapņo?" Tā tas viss diezgan dabiskā veidā arī attīstījās.
Agnese: Man vajadzēja motivāciju un Ilze ar savu aizrautību man to arī deva.

Kāds ir bijis šis gads, kopš jums ir pašām savs salons?
Agnese: Diezgan jaudīgs (smejas).
Ilze: Šogad jau esam tikušas vienu solīti uz priekšu. Pagājušajā gadā, kad sākām, bija daudz lietu, par ko sākumā nemaz neiedomājāmies. Šodien jau mēs zinām, kas ir kas un kā labāk organizēties. Izstrādājusies pat zināma sistēma, kā labāk un ērtāk sastrādāties.
Agnese: Šogad jau ir tā, ka no kāzām uz kāzām. Pašām vasaru īsti nav sanācis izbaudīt, bet to jau nojautām ziemā, kad strauji sāka piepildīties kalendārs.
Ilze: Mums ir forši – mēs komandā uzticamies viens otram un paļaujamies viens uz otru, un, tā kā kāzas seko kāzām, tad ir labi, ka tu zini, ka viss būs kārtībā un nav tik daudz jākontrolē un jāpārbauda vienam otrs. Tas ļauj mums darboties efektīvi un sasniegt labu rezultātu.

Pāra lielajā dienā jūs paejat malā vai esat tomēr klāt procesā?
Agnese: Mēs esam klāt tikai tik tālu, lai būtu drošas, ka ceremonijai un svinībām viss ir sagatavots tā, kā pāris to vēlas. Viss ir izdarīts tieši tik tālu, ka mums ceremonijā un svinībās nav jāpiedalās. Tā tomēr ir pāra īpašā diena. Lai arī mēs esam bijušas visā sagatavošanas procesā kopā, mēs neuzskatām, ka tāpēc mums tur jāatrodas. Tur ir jābūt cilvēkiem, kas ir tuvi pārim.

Pirmās pašu rīkotās kāzas ir palikušas prātā?
Agnese: Bija daudz stresa, un kopumā tas bija interesants piedzīvojums, kas beidzās ļoti, ļoti skaisti.
Ilze: Tas bija ļoti labs eksāmens. Kad tu ej tam cauri, tu teorētiski zini, kas ir kas, bet tikai pašā procesā saproti īstās lietas.
Agnese: Izaicinājums bija liels arī tādēļ, ka līgava bija no Lietuvas, un mums nebija iespējas ikdienā satikties. Tagad mums ir pāri, kas dzīvo ārzemēs, un mūs uzrunā tieši tāpēc, lai šeit uz vietas būtu kāds, kas visu sakārto. Esam arī iemanījušās strādāt ar tehnoloģiju starpniecību – ir pāri, ar kuriem vesela gada garumā sarakstījāmies, sazinājāmies skaipā, sazvanījāmies un visādi citādi uzturējām kontaktu, lai kāzu diena izdotos patiešām skaista. Tagad domāju – ak kungs, kā man pietrūkst šo e-pastu un sarunu!

Cik ilgam laikam vajadzētu būt starp brīdi, kad pāris atnāk pie jums un kāzu dienu?
Ilze: Atkarīgs no tā, ko pāris vēlas. Mūsu piedāvāto pakalpojumu klāsts ir plašs. Protams, vislabāk ir tad, ja mums uztic visu, no sākuma līdz beigām, tas ir, ne tikai dekorēšanas darbus, bet arī organizatoriskos jautājumus. Tādā gadījumā pilnīgi pietiek ar gadu, deviņiem mēnešiem – tas ir tā, lai visu paveiktu bez stresa.
Agnese: Gads vairāk ir nepieciešams organizatoriskajām lietām, jo fotogrāfs, viesu nams, ēdinātāji – tas viss ir jārezervē ļoti laicīgi. Ja grib kādu konkrētu lietu vai vietu, tad nav variantu, ir jādomā ļoti operatīvi.
Ilze: Ja nāk uz atsevišķiem pakalpojumiem, konkrētām lietām kāzās, tad parasti iesakām, ka tiem jābūt diviem līdz trīs mēnešiem, lai mēs varētu visu izdarīt tieši tā, kā pāris to vēlas. Tāpat kleitas jānāk šūt laicīgi.
Agnese: Ir pāri, kas atstāj pēdējo brīdi uz pēdējo brīdi (smejas). Arī šos pārus mēs neatraidām, bet cenšamies rast vislabāko iespējamo risinājumu. Līdz šim īsākais sagatavošanās posms ir bijis trīs nedēļas.
Ilze: Jā, tās nebija lielas kāzas, bet tāpat bija izaicinājums.
Agnese: Gadās, ka datumus, kurā pāris vēlas precēties, jau ir aizņemts. Tad mēs skatāmies – cik svarīgs ir tieši tas viesu nams vai kas cits, cik svarīgs ir tieši pats datums kā tāds. Un kopīgi atrodam piemērotāko risinājumu.

Cik ilgi pirms kāzām sākat aktīvo darbu daļu?
Ilze: Parasti tās ir divas nedēļas, kad sākam visu salikt pa plauktiņiem. Pirms tam izdarām tās lietas, ko noteikti nevar atlikt, un divas nedēļas pirms kāzām ir tas brīdis, kad visi sāk rosīties kā mušiņas, savelkot kopā savus uzdevumus. Ir darbu sarakstiņš, ko sagludināt, ko izmazgāt. Katrs sāk rušināt un kādas trīs dienas pirms kāzām mēs jau saliekam visu pa kastēm, kas kurā brīdī būs vajadzīgs un kas „ies” kurā mašīnā.
Agnese: Mums ir ļoti labs organizators, Ilze, un katram ir savs saraksts ar darāmajiem darbiem.
Ilze: Pēc kāzām vienmēr jāatceras, ka viss ir arī jānovāc (smejas). Tas ir brīdis, kurš man ir grūtākais – viss tiek savests uz saloniņu un to vajag izkrāmēt un sakārtot. Parasti atstājam to uz pirmdienu, jo gribas jau mājās pie ģimenes, un tad, pirmdien atnākot, viss jātīra un jāsakopj, un, ja ir kas aizlienēts, jāatdod.

Kā jūs sadzīvojat ar citiem pilsētas pasākumu rīkotājiem?
Ilze: Mēs esam tieši specializējušās kāzu organizēšanā, citi ir pasākumu organizatori, dekoratori, floristi. Mūsu ceļi pat īpaši nav krustojušies. Katrs cilvēks jau izvēlas pēc savas gaumes, to, kas viņam patīk. Ir bijis visādi – kad atnāk pie mums un pēc tam aiziet pie kāda cita, vai otrādi, bet tas ir normāli, jo ir jāstrādā ar tiem cilvēkiem, ko tu sajūti. Ir tikai veselīgi, ka ir vēl kāds, kas ar to nodarbojas, ka ir konkurence.

Ir bijuši gadījumi, kad pašām nākas atteikt?
Ilze:
Mēs atsakām, ja datums jau ir rezervēts.
Agnese: Bet arī ne vienmēr – cenšamies sakārtot, cik varam, mēģinām sadalīt komandu. Atkarīgs no apjoma.
Ilze: Mēs arī ļoti nelaužamies uz ārpusi no Kurzemes mūsu godīguma dēļ. Tās ir ļoti lielas transporta izmaksas, ar kurām pārim jārēķinās. Tāpēc pāriem, kas mums raksta no Aizkraukles vai Alūksnes, ir bijis arī no Rēzeknes, mēs ne gluži atsakām, bet, pirms paspiežam rokas, godīgi izstāstām, ka tas ir ļoti dārgi tieši attāluma dēļ. Tās vienkārši ir izmaksas, kas pēc būtības nav nepieciešamas. Latvijā ir pietiekami speciālistu, tāpēc nereti iesakām arī kādus citus profesionāļus.
Agnese: Bet pavisam mēs neatsakām, tikai ļaujam pārim būt pārliecinātam, ka tieši mēs esam tās, ko pāris vēlas. Tādā gadījumā ar lielāko prieku un no sirds sākam strādāt!

Paliek atmiņā kādi satraucoši brīži?
Agnese: Laikam gadījums ar kūku (smejas). Bija pāris, kuriem bija daudz mazo kūciņu viesiem un lielā kūka – pašam jaunajam pārim. Viņiem bija stingrs noteikums – puisis neēd ogas, bet meitene ļoti, ļoti grib ogas. Tad mēs tā arī dalījām – puse kūkas šokolādes, otra puse ar ogām. Mūsu konditore visu izdarīja tieši tā kā to vēlējamies, tikai ne no ārpuses (smejas). Visa kūka no ārpuses bija no šokolādes un ogām. Nevarēja saprast, kurā pusē ir šokolādes kūka un kurā ogu. Es ieraugu kūku un nesaprotu, kā man tagad reaģēt. Tas bija tāds komisks mirklis. Mēs mēģinājām pacelt biskvītu, paskatīties, kur ir kas, bet beigās, lai arī cik es par to pārdzīvotu, bija labi arī tā. Kad jautāju pārim, kā viņiem beigās gāja ar kūku, viņi teica – bet zini, mēs neatceramies. Tā mirkļa saviļņojums ir tik liels, ka nianses paliek mazsvarīgas. Process ir tik fantastisks.
Ilze: Katrās kāzās gadās kāds panikas mirklis.
Agnese: Tomēr, ja viens paniko, tad ir otrs, kurš var pateikt – viss būs kārtībā! Mēs jau nestrādājam tikai tāpēc, lai pelnītu. Tā ir mūsu sirdslieta, katram pārim mēs ieliekam daļu no sevis un tas ir pārdzīvojums arī mums, lai viss būtu perfekti un ideāli.
Ilze: Ārkārtas plāns ir atkarīgs no tā, vai pāris tādu vēlas. Vasaras sākumā bija pāris, kurš ļoti gribēja neordināru ceremoniju, pie dabas. Tajā pašā laikā viņi gribēja, lai ir jumts vajadzības gadījumam. It kā nesavienojamas lietas. Divas dažādas vietas iekārtot nav tas labākais risinājums. Bet tad mēs atradām laukos šķūni ar vaļējiem galiem – viss ir zem jumta, bet tajā pašā laikā dabā, meža vidū, pa šķūņa galiem spīd saule un jūties īpaši! Beigu beigās diena bija saulaina un viss sanāca ļoti labi.
Agnese: Nesen bija kāzas, kur pārim ceremonija bija paredzēta brīvā dabā, ļoti skaistā vietā pie Ventspils. Solīja lietu, un es jautāju, kā darām, vai veidojam plānu B. Nē, paņemšot lietussargus, ja pie dabas, tad pie dabas.

Vai kāzām ir kādas tendences, kaut kas, kas ir modē?
Ilze: Ik pa laikam kaut kas mainās. Salīdzinot ar kāzām pirms kāda laika,  tagad daudzi izvēlas algot vakara vadītāju. Ja agrāk šo lomu – izklaidēt viesus – vairāk uzņēmās vedēji, tagad ļoti izteikti tomēr vedējiem to neprasa. Saistībā ar tradīcijām – aizvien vairāk pāri izvēlas neveikt mičošanu, tā ir palikusi par ļoti retu darbību. Izvēlas kaut ko vienkāršāku vai vispār to nedara.
Agnese: Ja pagājušajā gadā bija ceriņkrāsa, ceriņkrāsa, ceriņkrāsa, tad šogad pieprasīts ir rustic stils. Vēl ļoti aktuāla ir meža tēma – dekorācijās, krāsās, kā fotografēšanās vieta.
Ilze: Jā, fotografēšanās priedēs. Ja pirms tam bija aktuāla fotografēšanās pie jūras, tad tagad to nomaina mežs un neskarta daba.
Agnese: No klasiskām lietām šķīvju plēšana ir aktuāla, gribas tomēr zināt, cik tad to bērnu būs. Guldināšana vairāk ir tas, ko kāzās kā rituālu vēlas redzēt vecāki. Bet ir dažādi – viens grib septiņus tiltus, cits negrib. Kādam vajag slēgt atslēgu, citam nē.
Ilze: Garāmbraucot vienmēr redzu, ka kāds ir kanālmalā pie Mīlestības koka. Mums vēl nav bijis neviens pāris, kas tur dotos, bet mūsu pāri arī vairāk koncentrējas ārpus pilsētas.
Agnese: Vispār ir slēgtas slēdzenes, bet ne pie tā koka (smejas).

Nākamās vasaras grafiks pildās?
Ilze: Pilns vēl nav, bet pamazām pildās. Droši vien jāatgādina, ja grib sev vēlamo datumu dzimtsarakstu nodaļā, tad ir pēdējais laiks.
Agnese: Mums bija līgaviņa, kas vaicāja, kad tad ir jāiet uz dzimtsarakstu nodaļu datumu pieteikt. Es teicu – vakar jau, vakar! Tomēr vēlamajā datumā nesanāca, jo tas jau bija aizņemts.

Ir kāda ideja, ko turpmākajos gados gribētos īstenot?
Agnese: Man gribētos uztaisīt kaut ko pavisam traku, lai atnāk kāds pāris un saka – izpaudies pilnībā!
Ilze: Es ļoti gribētu, bet pagaidām vēl nav izdevies nevienu pāri pierunāt, ceremoniju rīkot saullēktā. No rīta. Tas varbūt šķiet aplami, ka vakarā visi satiekas, sagaida rīta gaismu un notiek ceremonija, bet man šķiet, ka būtu tik skaisti – saule paceļas pār priežu galotnēm, kuras klāj maiga migliņa un caurvij gaiši saules stari. Tas taču ir tik romantiski!