Kamēr valdošā koalīcija cenšas iznīcināt demokrātiju, Sprūdža ministrija nākusi klajā ar ļoti sakarīgu ideju, proti, izstrādājusi likumprojektu par pašvaldību referendumiem.

Demokrātija, tulkojot tieši no sengrieķu valodas, nozīmē „tautas vara”. Var spriedelēt par šā valsts pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, un atradīsim gan vienus, gan otrus.

Bet, viens jāatzīst, ja valsts pārvaldē vispār iespējams panākt to, ko saucam par taisnīgumu, tad tas īstenojams pēc principa – viens cilvēks – viena balss. Pie mums it kā valda demokrātija, jo, reizi četros gados, varam ievēlēt Saeimu un vietējo pašvaldību, un mūsu ievēlētie priekšstāvji pārvalda valsti mūsu vietā, bet… Un te rodas jautājums, vai viss, kas notiek „tur augšā”, patiesi notiek saskaņā ar mūsu gribu un mūsu interesēm? Vai mēs ievēlot Saeimā vai pašvaldībā konkrētu cilvēku, varam prognozēt šā cilvēka rīcību turpmākajos gados? Varas augstumi pārbauda gan cilvēka raksturu, gan godaprātu, un reizēm mēs varam tikai šausmināties par to cilvēku rīcību, kurus paši esam ievēlējuši. Nonākot augstā amatā paveras tik daudz kārdinājumu izmantot savu stāvokli personīgajās interesēs, jāsaskaras ar spiedienu no dažādām biznesa struktūrām, starptautiskā kapitāla lobētājiem un tamlīdzīgām interešu grupām. Tā dzimst korupcija, nesaimnieciskums un lēmumi, kuri bieži vien ir pret tautas vairākuma interesēm.

Pēc tam mēs, vienkāršie cilvēki, lasām ziņas un lamājam valdību, turklāt bieži vien pamatoti, jo vēlēšanās piedalāmies tikai reizi četros gados, un neko vairāk ietekmēt nespējam. Tomēr tagad, ja valdošā elite savā augstprātībā un nerēķinoties ar vienkāršajiem cilvēkiem, viņu interesēm un viedokli, aiziet par tālu, mūsu rokās tomēr paliek svarīgs mehānisms, kā to apturēt – referendums.

Taču tieši šo pēdējo ieroci mums gatavojas izsist no rokām tie, kuri sevi paši nosaukuši par „tiesiskuma koalīciju”. Tā ir demokrātijas iznīcināšana, rupja ņirgāšanās par pilsoņiem, un pēdējās iespējas aizstāvēt savas tiesības atņemšana. Citādi nevar nosaukt valdošās koalīcijas lēmumu no 2015.gada atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot referenduma iniciatoriem pašu spēkiem savākt 150 000 parakstu, līdzšinējo 10 000 vietā.

Praksē tas nozīmē likvidēt referenduma iespēju vispār. Turklāt parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem, bet, lai to izdarītu, jādodas uz kādu no zvērinātu notāru birojiem (kuru Latvijā nav daudz), kas pieejami tikai lielākajās pilsētās, un vēl jāmaksā vairākus latus liela valsts nodeva, lai parakstu apstiprinātu. Lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem iespēju parakstīties dzīvesvietā nav, tātad jādodas uz kādu pilsētu, jāmaksā par ceļu un notāru. Un, ko darīt trūkumcietējam, kuram vispār lieku latu nav?

Demokrātija tikai bagātajiem, balss tiesības par naudu? Pat līdzšinējais 10 000 parakstu slieksnis bija gana ierobežojošs, jo, lai šos parakstus savāktu, iniciatoriem bija gan jāapmaksā informatīvā kampaņa, gan valsts nodeva trūcīgāko pilsoņu vietā. Tagad, teorētiski skatoties, referendumus varēs iniciēt tikai tie, kuriem aiz muguras ir milzu naudas maisi. Skaistie vārdi „viens likums, viena taisnība visiem”, Ministru Kabineta apspriežu zālē aizvien vairāk sāk atgādināt nekrietnu ņirgāšanos par tiesiskumu.

Visnejēdzīgākais arguments ciniskajiem centieniem likvidēt demokrātiju ir piesauktie Latvijas ienaidnieki Lindermans un Osipovs un viņu nesenie bezkaunīgie centieni referenduma ceļā ieviest valstī divvalodību, padarot krievu valodu par otro valsts valodu.

Ne jau referenduma ierosināšanas mehānisms radīja šo apkaunojošo situāciju, bet gan nekonsekventi realizētā nacionālā politika, kas ļauj mūsu valstī netraucēti darboties Maskavas finansētai un iedvesmotai piektajai kolonnai, un iegūt Latvijas pilsonību un vēlēšanu tiesības tādiem elementiem, kuri nav spējīgi apgūt ne latviešu valodu, ne arī elementāri cienīt un mīlēt šo valsti. Bet, tas jau ir cits stāsts. Šoreiz, šķiet, Krievijas piektās kolonnas pretvalstiskās izdarības tiek piesauktas, lai valdošie attaisnotu savu kārtējo cūcību.

Neesmu ne „Zaļo un Zemnieku savienības”, ne, vēl jo vairāk, „Saskaņas centra” atbalstītājs, taču jāuzteic un jāatbalsta viņu pretdarbība valdošo centieniem uzurpēt tautas tiesības uz referendumiem. Ja šīs partijas uzsāks kampaņu, lai apturētu grozījumus referendumu ierosināšanas kārtībā, tad jāatceras, ka tā varbūt ir mūsu pēdējā iespēja likumīgā kārtā aizstāvēt savas tiesības, jo šie politiskie spēki, lai kā arī mēs viņus nevērtētu, spēs mobilizēt gan naudas, gan cilvēku resursus, lai apturētu to, kā apturēšana ir visu interesēs.

Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ļoti sakarīgu ideju, proti, izstrādājusi likumprojektu par pašvaldību referendumiem.

Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu līdz 10 000 pašvaldības referendumu (izņemot referendumu par domes atlaišanu) varēs ierosināt ne mazāk kā 15% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu no 10 001 līdz 50 000 referenduma ierosināšanai būs nepieciešami ne mazāk kā 10% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita, bet pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu virs 50 000 – ne mazāk kā 7% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita.

Pašvaldību referendumu varēs rosināt arī pašvaldības deputātu vairākums. Var, protams, kritizēt dažas nianses šajā likumprojektā, kaut vai to, ka balsošana paredzēta vienīgi elektroniski, kas savukārt apgrūtina iespēju īstenot savas tiesības gados vecākiem cilvēkiem. Taču, nenoliedzami, pats likumprojekts ir liels solis uz priekšu, lai gan šobrīd grūti paredzēt, ar ko šī labā iecere beigsies.

Likumprojekta izstrādātājs Edmunds Sprūdžs pārstāv Reformu partiju, kas kā jauns politiskais veidojums, vēl nav nostiprinājusies pašvaldībās un izveidojusi savas vietējās ilgsēdētāju kliķes, kā Seska komanda Liepājā vai Lembergs Ventspilī. Gluži loģiski, ka pašvaldību nomenklatūristiem šī ideja pie sirds nav gājusi. To paspējis nokritizēt gan Valdis Dombrovskis („Vienotība”), gan „zaļzemnieki”, proti tie politiskie spēlētāji, kuru pārstāvji, vai ar kuriem saistītās vietējās kliķes konkrētās pašvaldībās saimnieko jau desmitgades un paspējušas pārkauloties par administratīva biznesa veidojumiem, kuros amati tiek sadalīti radiniekiem, un pārvaldi grūti atšķirt no uzņēmējdarbības.

Liepājniekiem varētu būt interesanti, kā uz pašvaldību referendumu projektu skatīsies Seska komanda. Uldis Sesks nupat izrādījis milzīgu politisko apzinīgumu, kopā ar „zaļzemniekiem” pamatoti kritizējot referendumu iznīcināšanu valsts mērogā, taču šaubos vai viņam pie sirds ir ideja par pašvaldību referendumiem.

Var jau tēlot demokrātu jautājumos, kas tieši neskar ne tevi, ne tavu biznesu, savukārt demokrātijas īstenošana pašvaldībā ir kas pavisam cits. Tā var satricināt Seska oligarhiju atgādinošo aparātu un pārvilkt treknu svītru daudziem „savdabīgiem” un liepājniekiem nesaprotamiem biznesa projektiem.

Šaubos vai liepājnieku interesēs būtu Jūrmalas parka apbūvēšana, monopolstāvokļa piešķiršana vienam siltumapgādes uzņēmumam un tamlīdzīgi, nezin kā interesēs pieņemti lēmumi.

Tāpēc diez vai šajā gadījumā Seska kungs tā iestāsies par cilvēku tiesībām paust savu viedokli.