Demogrāfija valstī pasludināta par prioritāti. Ko lietas labā dara valsts un pašvaldības amatpersonas? Manuprāt, neko.

Dažviet tās ir pašvaldības, kas dara visu iespējamo, lai situāciju kaut nedaudz uzlabotu. Ventspils novada dome katrai ģimenei par jaundzimušo atvēl 100 latu pabalstu, bet ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem plāno nodrošināt bezmaksas ēdināšanu skolā. Vaiņodē, Priekulē, Grobiņā jaunajiem vecākiem izmaksā vienreizēju pabalstu 100 latu apmērā, Pāvilosta atvēlējusi Ls 50, Aizpute – Ls 35, Nīca – dāvanu karti 20 latu vērtībā, Vērgale jaundzimušo vecākiem dāvina kaut pampera paku!

Diemžēl Liepāja nav šo dāsno pašvaldību skaitā.

Pašreizējai pilsētas vadībai svarīgāki ir gigantiski, dārgi un nepraktiski projekti, nevis praktiska palīdzība jaunajām liepājnieku ģimenēm. Tā vietā izvēlēta „zīmēšanās”, dāvinot jaunajiem vecākiem nejēdzīgas piezīmju klades ar Ulda Seska apsveikumu!

Kādēļ par to runāju?

Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā pasaules kara upuri, karam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes vien 404 000!), no kuriem vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā dzīvoja 151 410 latviešu.

Desmit gadus vēlāk, Staļina īstenotā genocīda rezultātā gandrīz visi šie latvieši tika iznīcināti. Tie, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojās.

Nākamā demogrāfiskā katastrofa skāra Latvijas latviešus, kad līdz ar 1940.gadā komunistisko okupāciju viena gada laikā tika noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, bet vairāki desmiti tūkstoši – izsūtīti uz Staļina nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250.

Pēc tam, 1949.gadā, padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportēja vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, gāja bojā ceļā un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriezās.

Otrajā pasaules karā latvieši karoja abās pusēs, kopumā zaudējot vairāk nekā 100 000 jaunu vīriešu, daudz bija arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara bija nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem devās ap 200 000 latviešu.

Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai neatgriezeniski zuduši – pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un saikni ar Latviju.

Padomju okupācijas laika pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenotā Latvijas kolonizēšana un pārkrievošana, protams, bija pret latviešiem vērstā genocīda viens no paveidiem, kura sekas izjūtam vēl šodien – sašķelta sabiedrība, krieviska pilsētvide, visādi lindermaņi, osipovi un kravcovi.

Taču, šajā laikā valdošā zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laikposmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedza mirstību, un notika lēns, taču tomēr pieaugums.

Deviņdesmitajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, situācija diemžēl krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā. Ja 1986. – 1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996. – 1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši.

Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tikpat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā.

Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojās. 2006.gadā piedzima 22 tūkstoši, bet maksimums tika sasniegts 2008.gadā ar 24 tūkstošiem jaundzimušo.
Ekonomiskā krīze apturēja pat šo niecīgo progresu, un 2009.gadā piedzima vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011. – 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā.

Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3 – 1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemam līmenim – 1,1 bērns. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm dzimtu vidēji 2,2 – 2,3 bērni. Lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs vajadzētu būt vismaz trim bērniem.

Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, 2110.gadā, pēc demogrāfa Ilmāra Meža aplēsēm Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kuru skaits vēl pēc 40 gadiem jau būs samazinājies līdz 0,15 miljoniem.

Pēdējās tautas skaitīšanas dati apliecina, ka divās pēdējās desmitgadēs mēs ik gadus zaudējam vienu vidēju Latvijas pilsētu, tādu kā Valmiera.

Demogrāfs Ilmārs Mežs raksta: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā – vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesēju un attīstītāju? Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē – nākamos 25 gados”.

Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija, tomēr primārais faktors tomēr ir tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums – pārspīlētās „cilvēktiesības” ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgā attieksme pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!) un tamlīdzīgi.

Necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, kaut vai tikai mūsu Liepājā, taču, ja kaut daži aizdomātos un izvēlētos ko mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis pretī izkļūšanai no nolemtības.