Šodien aprit tieši gads kopš pēdējām Liepājas domes vēlēšanām. Daudziem to iznākums nebija pārsteidzošs, citiem kā cerību brīdis, ka kaut kas manīsies, būs pat revolucionārs.

Manuprāt – pēc gada var teikt, ka tikai ar mazu plusa zīmi esam turpat – beidzot ar glābtu Sv.Trīsvienības baznīcu, bet betonceliņiem, dārgām un bezdvēseliskām rekonstrukcijām, sociālo pabalstu paketēm,  bet arī ar  hroniskām iekšējām vainām, kam klāt nākuši arī daži  pesimisma simptomi.

Vissmagākais zaudējums, tomēr ne tik traģisks, kā pareģoja, šajā gadā piedzīvots, zaudējot „Liepājas metalurgu”. Tagad gan redzams, ka tā grimšana līdzinājās traģiski slavenā „Titānika” liktenim – jau pirmsvēlēšanu nedēļās „Metalurga” borts zem ūdenslīnijas bija ar milzīgiem caurumiem, taču Liepājas partijas kapteinis turpināja drosmīgi grozīt komandām neklausīgo stūri un pašvaldības orķestris nolemtos pasažierus uzmundrināja ar jautru mazurku.

Vislielākais ieguvums bija koncertzāles „Lielais Dzintars” celtniecība uzsākšana, tas Silvas Goldes pēdējais un Mūžības projekts. Būvlaukums, man šķiet, ir piemērs, ka ļoti dārgi, gausi un pēc scenārija, kur pat uz skatuves ne viens vien personāžs darbojas sejas maskā, varētu būt iepriekšējās un šī sastāva domes vispozitīvāk vērtētais pienesums.

Ja pirms gada daudziem (ne visiem) šķita, ka ilggadīgajam mēram Uldim Seskam šoreiz uz vietu  varas beņķī nāksies dalīties ar Jāni Vilnīti, tad pēc deputātu krēslu stumdīšanām pirmajās domes sēdēs tiem izgaisa pēdējās ilūzijas. Jānis Vilnītis izrādījās vājš stratēģis un viņa komandu pārtrumpoja saskaņa, bet liepājnieku baidīšana ar šausmām, kas iestāsies reformistiem apvienojoties ar Saskaņas centru, pēkšņi, it kā pēc neredzama režisora mājiena, pārtapa bezmaz mūža draudzībā starp saskaņiešiem un Liepājas partiju.

Latviešu ķildas strīdā par to, kurš nākamajā mēslu talkā būs par priekšstrādnieku, līdz nullei mazināja vēlētāju cerības uz gaidītajām pārmaiņām.  Man arī tagad šķiet, ka vislielākie ieguvēji ir tieši trīs deputāti no pašreizējās koalīcijas, Jurijam Hodorovičam rudenī bruģējot ceļu uz Saeimu. Tas jau nekas, ka viņa loma ir arī kā puķu kurjeram, dāvājot rozes latvju sirmmāmiņām ar Sibīrijas izsūtījuma rētām dvēselē.  

Balsis no Vilnīša opozīcijas gada laikā pamazām kļuvušas kuslākas un ja kas domē bilstams pret vairākumu, tad publiski tikai Ģirtam  Kronbergam un Jānim Vilnītim.  Jā, vēl par pašvaldības darba publisko tēlu: iepriekšējā deputātu sastāvā, dažādi vērtējami, tomēr darbojās stipri atšķirīgi tēli, kā Elita Kosaka, Stīns Lorens, Ivars Kesenfelds un Ivars Ķervis. Viņi, lai arī spēja maz ietekmēt t.s. „valdošās” lēmumus, tomēr, kā nu kuro reizi, piespieda konstruktīvi, kaitinoši vai kā komēdijā rēķināties ar citu viedokli.