Foto: Uldis Dobelis, rekurzeme.lv.

Ar Ivaru malkojot vietējo Durbes kalvadosu, apspriedām peripetijas ap Liepājas un Priedoltēva (attēlā) vadītā Dienvidkurzemes novada apvienošanos. Toms Arturs Plešs jau no ministrijas kanceles ir uzsaucis saderināšanos jeb cerēšanās laiku, un izskatās, ka mūsu mēram Gunāram un Grobiņas Priedoltēvam ministrs Plešs un viņa "paristi" sāk rādīties visdrūmākajos murgos. Toties ministram viņa apaļais smaids gan nav izgaisis, jo pēc ministrijas aplēsēm pēc apvienošanās saule pāri Liepājas ezeram ausīs vēl spožāk.

Ja nu tas notiks arī īstenībā, tad, mūsuprāt, svarīgs jautājums ir, vai lauki ienāks Liepājā vai Liepāja ienāks laukos?

Gara acīm stādamies priekšā ainu, kurā Liepājas vēlētājam, piemēram, ir apnikušas stacionārās Liepājas deputātu sejas. Savukārt lauku vēlētājs var negribēt atteikties no sirsnīgi smaidošā Priedoltēva, kurš bieži vien nav iztrūkstošs ne viņu godībās un pat ne bērēs. Rezultātā iznākums pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām var būt tāds, ka pagastveči aizņem Rožu ielas 2.stāva kabinetus un bijušais Vaiņodes pagastvecis Jansons tiek iecelts par SEZ valdes priekšsēdi, bet mūsu Ansiņš ar Sesku šiverē Pāvilostā un Aizputē, Šveiduks un Hmieļevskis atbild par zaļo politiku Dunikas purvā, Deksnis iecelts par Rucavas etnogrāfiskā ansambļa "Paurupīte" kuratoru, bet Rjazanova ar Lipski atbild par nelatviešu brīvprātīgu integrāciju latviešu vidē. Un tā tālāk.

Tās, protams, ir tikai mūsu vīzijas, kuras var nepiepildīties. Bet, ja mēs mazliet draudzējamies ar sociālo antropoloģiju, tad secinājums ir viens: cilvēks no laukiem var aiziet, bet lauki no cilvēka ne tik drīz.