Šoreiz "liepājiņas"  un Ulda Lipska stāsts, nevis par kādu atsevišķu namu, bet – ielu. Diemžēl Tirgoņu iela un Zivju iela palika vienīgās gājēju ielas Liepājā, lai gan potenciāls ir arī Peldu ielai.

TIRGOŅU IELA, ARHITEKTS AGRIS PADĒLIS–LĪNS, 2008.
FOTO: MĀRTIŅŠ SĪLIS
TEKSTS: ULDIS LIPSKIS, Liepājas Simfoniskā orķestra valdes loceklis, mūziķis un klarnetes skolotājs

Jau kopš pārcelšanās uz dzīvi Liepājā Tirgoņu ieliņu intuitīvi uztveru par pilsētas esenci un gravitācijas centru. Varbūt tādēļ, ka tā vainago Lielo ielu, un katrs iebraucējs, šķērsojis kanālu un devies "pilsētā iekšā", atduras pret pašcieņas pilno liegumu braukt tai cauri. Varbūt arī tādēļ, ka iela norāda uz divām iespaidīgām sakrālām celtnēm – no austrumiem to "sargā" Svētās Trīsvienības katedrāle, no rietumiem – Svētā Jāzepa katedrāle. Bet varbūt tādēļ, ka šī iela ir kā priekšpostenis ceļam uz pilsētas domi.

Mazais ieliņas posms ir ļoti bagāts arhitektoniski, katra ēka atspoguļo kādu īpašu Liepājas personības šķautni. Simpātiskais divu stāvu augstums dāvā saulainumu un ļauj izbaudīt katra nama arhitektūras stilistiku tādā kā kompresētā, intensīvā veidā. Prieks, ka Atmodas un neatkarības pirmo gadu pārspīlējumi šo pilsētvides objektu ir skāruši tikai nedaudz – mazliet stikla un metāla virs bankas ielas sākumā, daži bezgaumīgi tikai sava veikaliņa fasādes krāsojumi un flīzējumi pretstatā visa nama arhitektūrai – Tirgoņu iela kopumā ir saglabājusi unikālu garšu.

"Zelta griezuma" punktu, emocionālo dominanti veido pieticīgā piemiņas plāksne pie 22. nama, kas vēsta, ka šeit Roberts Seduls kara laikā no iznīcības glābis ebrejus. Nams vienīgais slejas četru stāvu augstumā, it kā pasvītrojot šī varoņdarba nozīmīgumu, un ir ieturēts jūgendstilā, kas, kā zināms, Liepājā bija ebreju iemīļots laikā, kad vācieši deva priekšroku arhitekta Berči veikumam. Otrs pievilkšanas punkts ir skaistais 19. nams, kas, pakāpies solīti atpakaļ, dāvā cilvēkiem ielas paplašinājumu, tādu kā miniatūru laukumu ielas viducī.

Šobrīd ielas gars vairāk atbilst tās nosaukumam, nekā laika un pilsētas pievilcīguma prasībām. Lielā mērā kalpojot par tranzīta koridoru asī "universālveikals – tirgus", Tirgoņu iela neizmanto savu potenciālu būt par galamērķi, par atpūtas zonu. Ielā dominē sajūta, ka laiks ir apstājies – kooperatīvu laikmeta bodītes, marginālas ēstuves, onkoloģiskā poliklīnika, bazāra tipa tirgotava namā, kurā būtu jāgozējas lieliskam restorānam vai zīmolu apģērbu veikaliem –, šo iespaidu tikai daļēji spēj mazināt moderno sakaru operatoru biroji.

Mana sapņu Tirgoņu iela būtu ļoti zaļa, ar augstas klases restorāniem pašreizējā bankas ēkā ielas sākumā un 19. namā, daudzām mazām ielas kafejnīciņām. Vietu te labi varētu atrast suvenīru darbnīcas, kur meistari strādā aiz vitrīnas, un tas ir vienlaikus šovs, kā Brēmenes Boetcherstrasse. Arī frizieris, kas vasarā apkalpo klientu uz ielas, kā to redzēju Arlā, te piestāvētu, tāpat kā leijerkastnieks un portretu zīmētāji. Lai emocionāli Tirgoņu iela nostātos līdzās Piejūras parkam un Rožu laukumam, lai kļūtu par vietu, kur palikt.
© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.