Virtuālās "liepājiņas" krājumā nākamais stāsts un nākamais arhitekta Agra Padēļa-Līna darbs – viesu nams "Poriņš" ielā ar dīvaino nosaukumu – Palmu. Stāsts Nr.12.

VIESU NAMS PORIŅŠ, Palmu iela 5, ARHITEKTS AGRIS PADĒLIS–LĪNS, 2006.
FOTO: EGONS ZĪVERTS
TEKSTS: EMĪLS DREIBLATS, RADIO SKONTO LIEPĀJA dīdžejs un mūziķis

Daudziem Liepāja sākas un beidzas ar pilsētas centru, kas relatīvi nelielajā pilsētā ir ļoti šaurs jēdziens. Patiesībā par pilsētas centru var uzskatīt soļiem mērāmo gājienu no Rožu laukuma līdz Pētertirgum. Un viss, kas atrodas ārpus šī maršruta, mēdz palikt neiepazīts. Jēdziens "klusais centrs" vēl tikai meklē savu vietu liepājnieku prātos un apjausmās. Bet dzīve jau nesākas un nebeidzas uz galvenās ielas! Pasperot soli aiz tirgus un ieklīstot mazajās ieliņās ar romantiskajiem nosaukumiem – Apšu, Bērzu, Zāļu, var atrast arī šai klimata joslai neiederīgo Palmu ielu. Savukārt tur meklējams viesu nams "Poriņš" ar tā neatņemamo sastāvdaļu – restorānu "Medus".

Bruģis un malka – neatņemama šī kvartāla sastāvdaļa. Bruģis tādēļ, ka Liepājā ir maz maģistrālo cauruļvadu rakšanas darbu vēl nesapostītu ieliņu, kur saule vasarās karsē nevis asfaltu, bet akmeņus, un ceļš pa tiem ved ne tikai no ietves uz brauktuvi, bet arī iekšpagalmos. "Poriņa" atrašanās vieta ir ideāla: pāris minūtes līdz jēdzieniskajai pilsētas artērijai – Zivju ielai, taču iemītnieku naktsmieru netraucē ritmiska transporta plūsma, vien kāda reta četrriteņu kariete norībina jau pieminēto bruģi. Malka tādēļ, ka vairumā apkārtnes namu ziemā sildās tieši ar šo ekoloģisko kurināmo, un tādēļ, ka restorāna "Medus" tualetes vārda tiešā nozīmē meklējamas malkas grēdā.

Es allaž esmu apbrīnojis arhitektu drosmi ķerties klāt ēkām ar senatnes elpu, jaunu dzīvību tajās iedvešot ne vien ar tradicionālu restaurāciju vai fasādes un interjera nosacītu atjaunošanu, bet arī piešķirot celtnei jaunu, mūsdienīgu pievienoto vērtību. "Poriņa" gadījumā ielas, es pat teiktu – apkaimes senatnīgais un it kā neskartais ideoloģiskais slogs lieliski sadzīvo gan ar restaurēto viesu nama ēkas fasādi, gan ar restorāna nosacīti moderno skatu. Pāreja no senā uz jauno un otrādi notiek tik organiski, ka pamošanās šauri mājīgā numuriņā, nokāpšana politkorektajā recepcijā, brokastis restorānā un pirmie soļi uz Palmu ielas bruģa skan vienā tonī. Un tas nav maz.

Savā pilsētā liepājnieki nedzīvos viesnīcā [ja nu vienīgi ārkārtas apstākļos]. Vienkāršam pilsētniekam restorāns "Medus" varētu būt iemesls iegriezties Palmu ielā un iepriekš ieskicētās sajūtas mēģināt izjust uz savas ādas. Man vienmēr patikusi arhitekta Agra Padēļa–Līna tieksme plosīties [šī vārda labākajā nozīmē]! Radošās domas brīva un neierobežota plūduma rezultāts, manuprāt, ir tas, ko var novērtēt brīdī, kad pēc izvēles izdarīšanas ēdienkarte atlikta malā un ir mirklis laika ievilkt elpu, lai palūkotos apkārt.
Malka, malciņa... Tie, kas nekad nav dzīvojuši ar krāsni kurināmā mājoklī, vai ir tik rūdīti pilsētnieki, ka lauku plīts smaku nav ieelpojuši, iespējams, brīnīsies par malkas grēdu respektablā restorānā. Un par bitēm, kas sēž uz tās. Cits neizpratnē rauks pieri par skārda griestu balstiem, kurus tak varēja apšūt [vai kā citādi apdarināt]. Vai par žalūzijām ar pīlēm un zosīm. Tikpat labi arī par medus burciņā atnesto rēķinu. Bet, ja vari ļauties telpai un atmest priekšstatus par pareizību, "normālību" un ikdienību, tad "Medū" pavadītās stundas tev liks pilsētas skaļajā centrā atgriezties ar maķenīt citu skatu uz dzīvi.

Laikam un telpai ap mani jādzied – tāda ir mana muzikālā [piedodiet par paškritikas trūkumu] cilvēka vēlme. Nu labi, vismaz vienā tonī jāskan visam, kas riņķī man rodams vietā, kur es uzturos ilgāk par desmit minūtēm. Un "Poriņā" tieši tā notiek. Varbūt tā nav bohēmas brāzmainās elpas apdvesta vieta. Tomēr saulainās vasaras dienās tā vien gribas turpat restorāna priekšā nolikt cepuri un paspēlēt, padziedāt.
"Medum" ir arī pagalms. Uz otrā stāva terases sēžot un vērojot kaimiņu pagalmā suni spēlējamies, ir māju un klusas vasaras sajūta. Ziniet, rudenī un pavasarī nemaz nav daudz citādāk. Tikai jāpalūdz pāris segas un kas siltāks.
Arhitektūra ir cilvēkiem. Es nekad nespēšu vērtēt ēku tā, kā to dara tās radītājs. Viņš nespēs domāt par mūziku tā kā es. Gluži cilvēciski mīlu pieskarties lietām ar acīm vien. Palmu ielas "Poriņu" es šad tad labprāt papaijāju ar skatienu [un ne tikai] – tāpat kā uz ielas sastaptam kaķim mēdzu pateikt: "Čau, kaķi!"

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.