Armijas ekonomiskais veikals, tad – tirdzniecības nams "Kurzeme". Padomjlaiku un šolaiku. Pārdomās par šo pilsētas centra objektu grāmatā "liepājiņa" dalās Ēriks Vilsons.

TIRDZNIECĪBAS NAMS KURZEME, Lielā iela 13, ARHITEKTS AGRIS PADĒLIS–LĪNS, 2005.
FOTO: MĀRTIŅŠ SĪLIS
TEKSTS: ĒRIKS VILSONS, Liepājas teātra aktieris un režisors

Rožu laukuma vienā stūrī, kādreizējā Armijas ekonomiskā veikala vietā, kuru Otrā pasaules kara laikā sabombardēja, iemests liels, brūns un pirmajā acumirklī šķietami neveikls klucis – tirdzniecības nams "Kurzeme". "Kurzeme"!

Pirmoreiz to ieraudzīju karstā vasaras vakarā, kad kopā ar draugu biju atstopojis no Rīgas uz slaveno festivālu "Liepājas dzintars". Līdz "Kurzemei" pa zaķi atbraucām ar tramvaju no galapunkta, līdz kuram bijām atkūlušies ar smago autiņu, kurš veda kravu uz rūpnīcu "Sarkanais metalurgs". Paņēmuši nepieciešamo ēdmaņu un spirdzinošus dzērienus, apsēdāmies uz soliņa pie pieturas netālu no bēdīgi slavenās publiskās tualetes. Ievilkuši dūmu un niekojoties ar dzērieniem, apspriedām dīvainos vēstures līkločus, kas pilsētai dāvinājis šitādu ērmu. Kamdēļ jātaisa ēkām tik asi stūri? Var tak pieri pārsist vējainā laikā! Draugs Liepājā bija pavadījis bērnību un šo to zināja stāstīt, radot pilnīgi nepamatotas vēsturiskas kolāžas. Atcerējās redzējis vecas fotogrāfijas no kara laika ar pussagrauto Armijas ekonomiskā veikala ēku. Tai tas stūris esot bijis apaļš! Sākām abi fantazēt, īsinot laiku līdz saviesīgajam pasākumam estrādē "Pūt, vējiņi!"

Kāds tad šodien ir tirdzniecības nams "Kurzeme"? Piedzīvojis pārbūvi, kļuvis daudz glaunāks un funkcionālāks. Ar piekļūšanu jau nu ir, kā ir! Visi ceļi ved uz "Kurzemi". Ar tramvaju atrībināt nav nekādas vainas, tikpat labi ar transportu var aizlīgot līdz Pētertirgum, ja nu rodas kāda gastronomiska vajadzība. Toties ar auto! Nav jau kur to lāga likt. Ja nu izdodas novietot bijušā ļeņinekļa laukumā, tad pa salauzītām un sašķiebtām betona plāksnēm, lecot pāri peļķēm, var gar Latviešu biedrības namu nokļūt tur, kur bikšu staras apdraudētas nav.

Ar divriteni? Man pietrūkst vietas, kur to nolikt. Tādas dzelzs rumaku slitas. Jāsien pie kādas laternas staba. Laukums, kurp jau no tālienes aicina restorāns "Barons Bundul’s", liekas patumšs, ja nu vienīgi vasaras novakarē ir jauki pasēdēt. Visjaukākā gaisotne ir retajās reizēs, kad noris pilsētas svētki un tur ņudz tirdzniecība.

Kad esi ticis līdz durvīm, apņem īsta "Kurzemes" gaisotne. Plašas durvis, labajā pusē bankomātu aicinošie lodziņi. Tālāk kafejnīca "Kupeja", kas kā gara desa izstiepta gar Lielo ielu. Kreisajā pusē plašs vestibils, kur tevi gaida informācijas centrs. Eskalators, lifts, kāpnes uz pagrabstāvu, kur atrodas pārtikas veikals slavenais, ziedi un vēl visādi mazas, bet sadzīvei nepieciešamu lietu pārdotavas. Arī pārējos trijos virszemes stāvos teritorija sadalīta tādos kā akvārijos. Pa vidu ejas, tikai nav kur skatienam pieķerties. Kāda zaļumiņa, stūrīša, kur pūtināt savas gurušās kājas. Bet, kāpēc atpūsties? Nav jau Pēterburgas "Ermitāža"! Visu tirdzniecības centru vari apstaigāt viens un divi.

Tualetes telpas ar pirmo gājienu neizdodas atrast. Otrajā stāvā beidzot aizklumzāju, līdzot norādēm pa gaitenīti līdz WC. Turklāt baidoties, vai pasākums ir maksas vai veikala sponsorēts. Bezmaksas! Tas priecē. Tāpēc ar tik grūti atrast. Pat par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām padomāts – viena telpa atvēlēta, tikai atslēga jāmeklē tuvīnajā piparbodītē.

Ja man kas patīk, tad tās ir plašās kāpnes un kafejnīca, kas atgādina tramvaja vai arī vilciena vagonu –  "Kupeja". Jauka vieta, pateicoties aiz loga slīdošajai ainavai un tam, ka esi slēpts no pārējo apmeklētāju skatieniem. Vieta, kur varētu kavēties stundām, skatot ļaužu ņudzekli uz ielas un skaitot garām braucošos vagonus.  Savukārt, ja uzkāp trešajā stāvā – vari saņemt ziņojumu, kuru gan grūti manīt, ka stāvu augstāk ir kafejnīca "Terase", no kurienes vērot Liepājas panorāmu. Pie kājām Klepēņina nams, Latviešu biedrības nams, Liepājas teātris, Svētas Trīsvienības baznīca, viesnīca "Līva", Liepājas Universitāte, Lielā iela, Graudu iela un Rožu laukums. Tā vien liekas, ja iedzersi kādu mēriņu, varēsi pat jūru redzēt, jo dzirdēt jau var. Brīnišķīga vieta randiņiem, pie sevis prātoju, malkodams kafiju. Nākamo reizi atnākšu saulrietā!
 
Lūk, tur lejā, uz tā soliņa, kad biju te pirmo reizi un nemaz nezināju, ka pavadīšu šeit turpmākos gadus, mēs ar draugu mēļojām par "Kurzemi". "Reiz, tajos senajos laikos, kad labie gadi bija, – tur pāri, pretī publiskajai tualetei slējies veikals ar apaļu stūri un divos stāvos, lai stiprajā vējā bāleliņi varētu pagriezienus paņemt. Tauta dzīvojusi mierā un saticībā. Sarkanie blēži, kas ar pārtikušu buržuju laimi mierā nebija, sāka organizēties, lai dzīve un nākotnes ainas nevaid vairs tik rožainas. Tas apaļais stūris viņiem aumež nepaticis. Tikušas iesaistītas lielvaras. Nākuši gan krievi, gan vācieši. Šāvuši un grāvuši, taču stūrim nu nekā nav varējuši padarīt. Tad, saņēmies granātas, mūsu varonis Imis [tas, kuram ilgi pie Mākslas vidusskolas stāvēja piemineklis!] ar kalašņikovu rokā devies cīnīties ar buržuju simbolu – apaļo stūri. Aizbarikādējās veikala spirdzinošo dzērienu stendā, trīs dienas atmētājās un šaudījās, bet savas prasības vairs neesot varējis noformulēt, tā uzņemdams vācu artilērijas dusmas uz sevi. Līdz fašisti, lai arī kā gribēja saudzēt celtni, noslaucīja to līdz ar visu pilsētas centru. Tā kā – paldies Imim. Vēlāk uzstādīja ļeņinekli, kas svētīdams norādīja uz vietu, kur varonis aizstāvējies un kur jaunajam tirdzniecības namam "Kurzeme" būs slieties. Bez apaļā stūra. Darba ļauži pusgadsimtu ar sarkaniem pateicības karogiem garām rībināja. Tomēr kādam sagribējās tos senos laikus. Būvēja, cīnījās, cirta un krāva, līdz mazu jumtiņu cēla virs pirmā stāva. Tur, virs bankomātiem. Tādu ieapaļu, Imīša nedarbam spītējot. Tur to i tagad var redzēt!"

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.