Vēsturiskā Jūras Virssardze Karostā, tagad Karostas cietums, kā tūrisma objekts nupat nosvinēja 15 gadus. Man ar šo vietu saistās ne tikai jubilejai piedienīgas un pozitīvas pārdomas.

Pats esmu bijis gan kā aculiecinieks, gan zināmā mērā arī kā glābējs, lai pastāvētu šī, tagad tik populārā vieta.

Viss varēja būt arī citādi un, deviņdesmito gadu beigās Virssardzes fiziska pastāvēšana bija iekārta smalkā un trauslā diedziņā. Taču atradās cilvēki, kas unikālajā celtnē aiz toreiz satrunējušā, bet dzeloņstieplēs iestieptā žoga saredzēja vienu no Liepājas savdabīgajām Karostas tūrisma perspektīvām.

1994. gada maija beigās aizgāja Krievijas armija. 26. maijā ar Latvijas Armijas Liepājas garnizona komandiera, jūras kapteiņa Imanta Lešinska pavēli Nr. 3 Virssardze tika atvērta no jauna un par tās pirmo priekšnieka v.i. iecelts virsdienesta seržants M. Jakubenoks. Objekta apsardzes štatā bija seši sargkareivji un divi konvojnieki ar seržantu, sargmaini.  2. jūnijā ar pavēli Nr. 25 tika noteikts garnizona Virssardzes pastāvīgais reglaments un par tās priekšnieku iecelts bocmanis Aivars Feldmanis. 27. maijā kameru durvis jau aizvērās pirmajiem karavīra reglamenta pārkāpējiem no Dienvidu rajona Jūras Spēkiem, 6. Robežsardzes bataljona komandanta rotas, Mācību centra apsardzes vada un Jūras Spēku kuģiem, piemēram "Līdaka" un "Viesturs". Pēc aresta zīmēs redzamā, ka Virssardzē kopējās vai vieninieku kamerās savu sodu izcieta – par patvaļīgu prombūtni, pārkāpumiem ārpusreglamenta attiecībās, alkohola lietošanas kazarmās vai uz kuģa, komandiera pavēles nepildīšanu... un... par nepiedienīgu dziedāšanu.

Līdz šodienai saglabājies drūmi melnais kameru sienu un koridoru krāsojums, kurā skaudri un biezi nolasāmas ieskrāpētie kalendāra kvadrāti, asprātīgi lozungi un filozofiskas atziņas.

Četru gadu laikā, līdz 1997. gada rudenim drūmās Invalīdu ielas 4 melni krāsotās kameru durvis bija slēgušās ap 240 ierindniekiem un 23 virsdienesta karavīriem.

Dienvidu rajona Jūras Spēkiem Virssardze kļuva lieka. 1997. gada ziemas sākumā tukšajā ēkā tika konstatēti pirmie mēģinājumi "rekvizēt" apkures radiatorus un izzāģēt metāla režģus. "Ķieģeļu mafija", kas tobrīd visvareni visā Karostā pa kluso nojauca vecās mājas, ķieģeļus tirgoja par trīs santīmiem gabalā, ar piegādi! Jocīgi sirreāli, ka tagad Policijas pārvaldes ēka un pat baznīca Talsos tapa kā jaunceltnes ar Karotas nojaukto ēku ķieģeļu mūriem. Tieši blakus, bijušajā Jūras hospitāļa uzņemšanas nodaļas mājas pagalmā diendienā džinkstēja zāģi – tur pirmklasīgi sausā malkā kāds Andris pārvērta nojaucamo mēju jumtu sijas. Visoptimistiskākie saredzēja tikai vienu iznākumu – drupu kaudzi un nostalģiskas atmiņas. Domes attīstības pārvaldes vadītājs un pirmie (kopš 1997. gada) U. Seska Apvienotā saraksta deputāti, tostarp U. Pīlēns un T. Vēsmiņš, par Karostu kopumā, kur nu vēl pret šo "okupantu objektu" izteicās un arī izturējās fatāli. Taču bija arī glābēji: Liepājas TIB vadātājs Andris Maisiņš, Tūrisma komisijas vadītājs Valdis Skujiņš, izpilddirekcijas speciālists Edvīns Drigins... Bet visnoteiktāk Virssardzes katastrofu novērsa Liepājas SEZA analītiķis Gunārs Kazeks. Atceros to salto 1998. gada februāra dienu, kad Gunārs mani iepazīstināja ar kādu Vjačeslavu Filatovu, arī viltīgi savtīgu Karostas ķieģeļu brigādes darboni, kas bija ar mieru Virssardzi "apsaimniekot". Par to viņš gan SEZ pārvaldei "izdiņģēja" tiesības nojaukt vienu ķieģeļu māju Līgas ielā. Filatovs no saviem Dunalkas laukiem uz Virssardzi atveda suņus, pamatīgus zvērus ar bargu rejamo, kas atturēja jebkuru "demolatoru". Objekts jau tad tika rādīts tūristiem, un pašvaldības vadītājiem bija kā uzskatāms piemērs "Liepājas drūmajam okupācijas mantojumam". Ar šo varēja izsaukt pirmo investoru līdzjūtību visnocietinātākajās sirdīs.   

Tikai 2002. gada 16. maijā (pēc 5 gadiem) vēsturisko Virssardzi iekļāva pašvaldības īpašumu bilancē. Bet tad seko man vēl tagad neizskaidrojams un dīvains lēmums – Invalīdu ielu 4 atļauts nojaukt!

2002. gada 27. septembrī tūristu volontieru grupa –  Monta Krafte, Juris Raķis, Andris Maisiņš, Līga Engelmane, Solvita Sudmale un vairāki citi „trakie” Virssardzē inscenē pirmo realitātes izrādi "Aiz restēm". Arestanti – Latvijas lielāko tūrisma operatoru darbinieki un daži no domes. Atceros, kā pasākums saviļņoja gan organizatorus, gan pašus Virssardzes upurus! Bezcerība, nevarība, pat gļēvums bija pagaisis. Pirms dažām dienām, 2002. gada 27. jūnijā ar lēmumu Nr. 317 tika atcelta iepriekšējā nojaukšanas atļauja.

Nezinu par aizkulišu procesiem, taču domāju, ka Virssardzes brīnumainā izglābšanās neapšaubāmi saistīta arī ar Ulda Seska lēno nobriešanu Liepājas administratora tēlam. Tajā laikā Karostas apmeklētāji izteica neglaimojošas piezīmes par, viņuprāt, noziedzīgu vienaldzību šī vēsturiskā kompleksa izdeldēšanā.

Virssardzes ēkai drīz 115. gadu un tikai 15, kopš tajā cits saturs un cilvēki, kas pratuši pasaulei pavēstīt par šīs mājas drūmo un pamācošo vēsturi.

Dokuments, kas izglāba Karostas cietumu no nograušanas: