Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, šonedēļ  Liepājā populārākie vārdi ir Ilze (337), Agnis (335) un Aivari (335).

Toties šodien vārda dienu svin deviņas Grietas, 61 Rebeka, bet nesvin neviena Strauta.

Šodien dzimšanas dienā sveicam liepājnieci Žaneti Eglīti. "Martā būs jau  20 gadi kopš saucu sevi par liepājnieci,” intervijā portālam atklāj jubilāre. Viņa atzīst, ka pirmo reizi ierodoties pilsētā, nebija sajūsmā – ielas klāja sniega putra, smīlāja nemīlīgs lietus. Taču šodien jubilāre šo pilsētu nemainītu ne pret vienu citu, jo ir to iemīļojusi un sauc par savējo. Jautājot, kas Žanete ir pēc profesijas, viņa atbild, ka nav viņai vienas konkrētas.

Jau skolas laikā viņa strādāja par kancelejas vadītāju,  ir mācījusies e–komerciju, reklāmas un web dizainu, kā arī iedziļinājusies mārketinga gudrībās.  Pašlaik liepājniece strādā ražotnē ārpus Liepājas un viņas pārziņā ir darbs ar klientiem.

Žanete stāsta, ka bērnību jau atceroties no pusotra gada vecuma. Vienu konkrētu epizodi izdalīt no bērnības esot gandrīz neiespējami. "Omīte mani audzināja par smalku dāmu, centās ar mani runāt vāciski, mācīja tamborēt un sauca par "Fräulein Käse”. Dēļ gastronomiskās vājības uz sieru,” smaida liepājniece. Vislabāk viņa jūtoties ģimenes lokā vai viena pati. Žanete nāk no ļoti kuplas un stipras kurzemnieku ģimenes. "Esam ļoti daudz – gandrīz katrā Latvijas novadā dzīvo kāds no radiem.” Dažreiz, kad tiek rīkoti ģimenes salidojumi, tad arī jubilāre jūtoties vislabāk. Viņa uzskata, ka ģimenes ir liels atbalsts visās dzīves situācijās. Pie savām interesēm viņa min visu, kas  saistīts ar kustēšanos prieku – sports, deja, jebkura sportiska avantūra, piemēram, pa strauju upi ar laivu.

Taču ar izpletni lēkt gan Žanete atteicās, jo tajā brīdī tam nebija gatava. Viņa teic, ka nepārtraukti kaut ko mācās, interesē viss jaunais un neeksistē vārds "nevaru". "Smejos, ka savu dzimšanas dienu atzīmēju pa vidu starp Šleseru un Fredi. Svinēt parasti nesvinu, bet telefons sāk zvanīt jau no septiņiem rītā – apsveicēju ir daudz,” teic jubilāre. Kādreiz viņa gribētu savu dzimšanas dienu nosvinēt kopā ar visiem, visiem – ģimeni, radiem, draugiem, tādā milzīgā pulkā.

"Neticas, ka kāds vēl šeit nav bijis, jo Liepāja ir pilsēta ar īpašu auru, kāda nav nevienai citai pilsētai Latvijā,” intervijā portālam stāsta Žanete. Viņa ir daudzus aicinājusi uz šejieni, vadājusi pa iemīļotām vietām, stāstījusi, rādījusi. Šī esot vienīgā pilsēta Latvijā, kur pat rīdzinieki jūtas kā ārzemēs. "Liepāja pa šiem 20 gadiem ir mainījusies tik ļoti, ka ar grūtībām izdodas atsaukt atmiņā, kāda tā bija toreiz.

Tā kļuvusi tīrāka, skaistāka, sakoptāka. Bet ir kāds stūrītis, kas, manuprāt, nav mainījies nemaz – tas ir “ēdūzis” uz Raiņa ielas ar nepārprotamo nosaukumu "Čebureki”. Tieši to vislabāk atceros no tās reizes, kad Liepājā biju pirmo reizi, un par šiem gadiem tas nav mainījies gandrīz nemaz,” atmiņās kavējas liepājniece. Žanete nākotnē Liepāju neredz kā pilsētu ar augstām, stiklotām celtnēm. Taču apstiprina, ka ir daudz skaistu, vēsturisku ēku, kas nepelnīti atstātas novārtā. “Dažreiz mēdzu pastaigāties pa Karostu un pētīt vecās ēkas. Tās ir ļoti skaistas un glabā daudz skaistu detaļu. Pavisam nesen atklāju veco Karostas stacijas ēku. Ļoti, ļoti žēl, ka ar katru gadu šī vieta kļūst par mirušo pilsētu,” teic Žanete.