Anete Berķe tikko piedzīvojusi vēl vienu pirmizrādi Liepājas teātrī, un jau kļuvusi populāra arī kā viena no TV seriāla "Saplēstā krūze" varonēm (Vizma).

Žurnāls "ir" publicējis sarunu ar aktrisi.

[..] Negaidīti, bet tā nu tas ir – Liepājas teātra aktrisi Aneti Berķi kāds seriāla "Saplēstā krūze" cītīgs skatītājs notver slavenajā "Boulangerie", vēl pirms esam apsēdušās pie eklēra un kafijas, lai sarunātos. Skaistā brūnace atnākusi bez grima un ondulācijām, kas viņai ir pirmskara Latvijas mīlas seriālā, bet ko tas dod – Vizmiņa stāv jūsu priekšā kā dzīva! «Kur es jūs esmu redzējusi...» gadus trīsdesmit veca gaišmate caururbjoši lūkojas Anetē. Aktrise kādu brīdi ļauj minēt. Tad uzvedinoši ieminas: «Varbūt teātrī?» Netrāpīts! Jums tiešām izdevusies loma tajā seriālā – saku Anetei, jo kaut kā mums jātiek līdz savam galdiņam. Svešā sieviete tūdaļ ir zirgā. «Vizma!» viņa iesaucas. «Nu, protams!» Seriālā Anete ir viena no trim draudzenēm. Stāsts ir par to, kā katrai veidojas privātā dzīve. Drāma seko drāmai! Abas pārējās – Nati un Liesmu – spēlē Ieva Segliņa un Kristīne Nevarauska.

Aneti Berķi uz Liepājas teātra skatuves pamanīju pirms gadiem trim, kad viņa spēlēja Annu Bāliki Bertolda Brehta ekspresionistiskajā traģikomēdijā "Sasodītais sarkanais mēness", ko iestudēja Dž. Dž. Džilindžers. Viņa bija suģestējoša bagāta uzņēmēja līgavas lomā, kas paklusām gaida citu – karā pazudušo pirmo līgavaini. Par šo lomu, kā arī darbu izrādē "Pieci vakari" Anete 2014. gada rudenī saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā otrā plāna aktrise. Par gada aktrisi toreiz kļuva Anetes kolēģe un kursabiedrene no Klaipēdas aktiermākslas studiju laikiem Agnese Jēkabsone – viņa bija lieliski nospēlējusi Edīti Piafu.

Ja Anetei to kāds būtu teicis pirms desmit gadiem! Tajā vasarā, kad, visu ceļu no Rīgas līdz mājām Valmierā, viņa nebeidza domāt un pārdzīvot, ka liktenis izlemts – iestājeksāmeni Kultūras akadēmijā bija beigušies neveiksmīgi, viņa nekļuva par Dailes teātra aktierkursa studenti. Togad iestājās Gints Andžāns, Dainis Grūbe, Elīna Dzelme. Savukārt Anete sāka studēt bioloģiju Latvijas Universitātē – vidusskolā bija uzrādījusi labas spējas dabaszinātnēs, piedalījusies olimpiādēs. Ilgi lolotais sapnis kļūt par aktrisi bija beidzies.

Kā jūs varēja nepaņemt, es raustu plecus. Anete saka: «Neliekuļojot varu teikt: esmu priecīga, ka tā notika – mani neuzņēma –, jo neticu, ka Dailes teātrī es būtu tikusi līdz lielajām lomām.» Kāpēc? «Tīri tehniski viņi [lielajām lomām] ņem garākus cilvēkus. Visas Dailes teātra aktrises ir garas meitenes!»

Ātri prātā pārcilāju visas, ko zinu. Pārsteidzoši, bet jāpiekrīt Anetei, kuras augums ir 166 centimetri. «Liepājas teātrī esam ļoti dažādi – īsi un gari! Kā Normunds Naumanis – lai viņam vieglas smiltis! – pirmajā gadā pēc mūsu studijām uzrakstīja: nu, tādi bosiki!» Liepājas teātra skatītāji lomās noteikti ievērojuši ne tikai Aneti un Agnesi Jēkabsoni, bet arī Everitu Pjatu, Signi Ruicēnu, Kasparu Kārkliņu, Gati Maliku.

Tā bija nejaušība, kas 2006. gadā Aneti kādā ballītē saveda kopā ar vēl vienu Kultūras akadēmijas eksāmenos izkritušu meiteni, kas pavēstīja – pēc nedēļas ir iestājeksāmeni aktieros Klaipēdas Universitātē! Viņa kāpa autobusā un brauca. Kas būs – būs, vairs nekādu baiļu!

Franču mūsdienu dramaturga Žoela Pomrā iestudējums "Mīlestības neprāts", pie kā patlaban Liepājas teātrī strādā Džilindžers, būs trīsdesmit pirmais darbs, kurā dažnedažādas lomas divdesmit mazos stāstiņos spēlēs Anete. Pirmizrāde 22. aprīlī. Rit sestā sezona, kopš viņa strādā teātrī. Un pirmā sezona, kopš sākusi domāt – kā darbu sabalansēt ar privāto dzīvi. Jo laimīga!

Vizma, nāc ārā!
Mūsu tikšanās sestdienas pēcpusdienā izvēršas pa nelielu braucienu Anetes mašīnā līdz iepriekš minētajai Liepājas kafejnīciņai. Būtu varējušas aiziet kājām – nav tālu, bet viņa ir tik priecīga, ka beidzot tikusi pie sava auto! Jau iepriekšējā vasarā izbraukājusi Latviju, priecādamās par skaisto dabu un klusumu, vienatni, kas aktierim pēc intensīva darba nepieciešams. Veikli un ērti tikusi arī līdz filmēšanas laukumam Tērvetē – ar sabiedrisko transportu izskriet šos lielos riņķus nebūtu bijis vienkārši.

Mēs braucam. Anete stūrē stingri, droši. «Jauns posms dzīvē!» viņa priekpilni stāsta. «Jauns hobijs!» Pašķielējusi uz enerģijas pārpilno personu līdzās, es minu: kaut kas no ūdenssporta veidiem? Varbūt, ziemu atminoties, snovbords? «Tomātiņus audzēju!» viņa sirsnīgi palabo. Nesen aktrise pārcēlusies no nelielā dzīvoklīša uz privātmāju Liepājā. Vairs nedzīvo viena. Vēlāk, kad sarunas laikā kafejnīcā viņa savā viedtālrunī meklē bildes no izrādēm, redzu arī dažas skaistas un laimīgas. Divatā.

Popularitāti ārpus teātra un kino Anetei īsti negribas. Viņa pastāsta kādu epizodi no nesenām viesizrādēm ar Goda teātri Mālpilī. «Priekškars aizveras, bet kāds sauc: «Vizma! Vizma!»» Ko jūs darījāt – atgriezāties un pamājāt? «Nē,» viņa smaida. «Tādā ziņā esmu kautrīga. Ļoti novērtēju, ja saka, ka patīk mans darbs, bet zvaigzne absolūti nejūtos.»

Vizmas loma seriālā "Saplēstā krūze" Anetei ir pirmā nozīmīgā kino. Nelielas lomiņas iepriekš spēlējusi pāris Krievijas filmās. Taču proves seriālam bijis kas cits. «Nebija viegli mazajā kadriņā, tuvplānā, trāpīt vajadzīgo emociju,» aktrise atzīstas. «Darbs uz skatuves ir pavisam kas cits – «jāspridzina» intensīvas emocijas lielai skatītāju zālei, bet kamerā var «saspridzināt» par daudz.»

Anete uzmanīgi vērojusi, kā strādā Kristīne Nevarauska, daudz mācījusies. «Kā viņa spēj pārslēgt emocijas! Es to ļoti augstu vērtēju.» Kā no pārpilnības raga birst labi vārdi Ievai Segliņai, arī citiem kolēģiem no visiem Latvijas teātriem, kuri spēlē šajā seriālā. Jūs jau pati kā Vizma – ar labu sirdi, saku viņai. Atbildei aktrise pašūpo galvu: «Man vairs nekas neturpināsies "Saplēstajā krūzē" – šovakar pēdējā sērija.» Tā arī liktenīgajā pagājušās sestdienas vakarā skatītāji viņu redzēja nogrimstam purvā, kur jauko meiteni iedzina uzmācīga pielūdzēja mīlas neprāts.

Arī Anete vēlējās šo sēriju noskatīties. Pirmās daudzsēriju filmas daļas gan gaidījusi ar uztraukumu, slēpdamās aiz spilvena. Purva epizode, ko skatītāji pēc tam aktīvi apsprieda sociālajos tīklos – tik ātri noslīkt nevarot –, patiesībā nebija nekāds joks. Reāla vieta un pamatīgi inscenēta slīkšana. «Man patīk ūdeņi, patīk peldēt, bet, kad bija jālien zem zaļajām putiņām dziļāk un dziļāk, tas bija izaicinoši.» Slīkšanu filmēja visu dienu. «Ai, vispār traki. Būtu Vizmai mobilais, viņa tak varētu sazvanīt 112 un izsaukt palīdzību, vai feisītī [līgavainim] Arvīdam uzrakstīt,» tviterī Anetes varonei līdzi dzīvoja TV3 žurnālists Arnis Krauze.

Šosestdien seriālā pazudusī Vizmiņa tiks meklēta un meklēta – atšķirībā no skatītājiem pārējie varoņi vēl nezina, ka viņa ir pagalam. Kas pašas aktrises raksturā līdzinās trīsdesmito gadu Latvijas sirsnīgajai meitenei? Anete mirkli domā. Viņasprāt, mūsdienu sievietes ir pārliecinātākas par sevi, nebaidās stāties pretī grūtām dzīves situācijām. «Bet arī man, līdzīgi kā Vizmai, ir dzīvē gadījušies brīži, kad no kāda cita bezkaunības paliec vienkārši mēms un nespēj sevi pārvarēt, cīnīties.»

Seriāla režisore Inta Gorodecka stāsta, ka grūti meklējusi īsto Vizmu. «Divas draudzenes – Nate un Liesma – jau bija atrastas. Nevarējām provēs trāpīt uz īsto Vizmu.» Tad ieraudzījuši Aneti – atšķīrusies no citām lomas pretendentēm. Viss būtu labi, bet mati! Ar tumšiem matiem Vizmu neviens no filmēšanas grupas nebija iztēlojies, jo tumši jau ir Natei – Ievai Segliņai. «Izrādījās, ka nevis mati, bet cilvēka būtība ir svarīga,» Gorodecka stāsta, kāpēc Anete lomai tomēr izvēlēta. Aktrisei bija jāatvadās no garajiem matiem, jo lomai bija iecerēti īsāki. Un ar ondulācijām. Visa pagājusī vasara Anetei atmiņā "Saplēstās krūzes" zīmē.

Ieva Segliņa, ar kuru abas draudzējas seriālā, stāsta, ka seko līdzi kolēģes darbam arī ārpus seriāla. «Man ļoti patīk tas, ko viņa dara teātrī,» Segliņa saka. «Milzīga atdeve un ticība tam, ko dara.» Līdztekus citām lomām Ieva min arī izrādi "Sasodītais sarkanais mēness". «Tās milzīgās skaistās acis!» Ieva joprojām spilgti atceras Annu Bāliki.

Slepeni teātrī
Pirmā reize mūžā, kad Anete nevienam, pat tuvākajiem ģimenē, nebija izstāstījusi par kādu ļoti svarīgu lēmumu, saistīta ar iestāšanos Klaipēdas Universitātē. Vairs nekādu asaru kā pirms gada Rīgā! Aneti uzņēma Liepājas teātra kursā kopā ar citiem latviešu jauniešiem. «Tikai tad piezvanīju mammai.» Anete nāk no Valmieras. Uzaugusi trīs bērnu ģimenē. Ar teātri neviens cits rados nav saistīts, bet mamma pirms pāris gadiem meitai atklājusi, ka jaunībā spēlējusi Liepājas teātrī. «Nespēju tam noticēt!» Anete vēl tagad iesaucas. Bijis tā: Liepājas teātris ar "Skroderdienām Silmačos" devies viesizrādēs uz Vidzemi. Vajadzējis vietējos koristus tautas skatiem. «Mamma kāpa uz skatuves kā tauta!» aktrise sirsnīgi smejas. Viņa spriež, ka apņēmības pilnais raksturs un drosme ir, pateicoties mammas audzināšanai. «Viņa man vienmēr visu atļāva. Drīkstēju dauzīties apkārt līdz vēlai naktij, un šī uzticēšanās panāca, ka esmu saprātīgs, atbildīgs cilvēks.» Tagad Anetes mamma un arī tante allaž ir klāt uz pirmizrādēm.

Viena no Anetes pirmajām lomām – lielajiem izaicinājumiem – bija Patrīcija Holmane izrādē "Trīs draugi", ko 2011. gadā Liepājas teātrī iestudēja režisors Valdis Lūriņš. «Tagad šo lomu nospēlētu simtreiz labāk!» aktrise vaļsirdīgi saka. «Emocionālā pasaule ir pilnveidojusies, profesionāli esmu augusi – tas uz lomām atstāj lielu iespaidu.»

Pagājušajā rudenī Anete pirmoreiz strādāja kopā ar režisori Lauru Grozu–Ķiberi, kura Liepājas teātrī iestudēja izrādi "Ziloņcilvēks". Četras nelielas lomas, bet aktrise nosauc šo režisori par vismīļāko no visiem, ar ko bijis kopā jāstrādā. «Strādājām ar visu dvēseli un izdarījām labāko, ko varam.» Recenzijas – «neesmu tās lasījusi līdz pat šim brīdim, jo galveno tāpat zinu – tas ir simtprocentīgi izdarīts darbs!» Bet par nelielajām lomām: «Es vienmēr sevi esmu uzskatījusi par frīku, kam patīk dīvainas lietas.» Viņai patīk dīvainas lomas, nav grūti tās piepildīt. «Ziloņcilvēkā esam dīvaiņi, bet dzīvi dīvaiņi! Redzēju, ka arī Laurai iestudējot tas ir svarīgi.»

Savukārt Džilindžeram, pie kura top jaunā izrāde, Anetes skatuves dzīvē bijusi liela loma – viņa sarežģītās izrādes ļāva lēnām augt kā aktrisei. «Viņam ir interesanta domāšana, to es ļoti novērtēju. Režisors, kurš traģēdijā prot ievest smieklīgo, jo dzīvē smiekli un skumjas ir tik tuvi.» Izrāde "Mīlestības neprāts" būs par vīriešiem un sievietēm, starp kuriem pilnīga sapratne ir tikpat neiespējama kā abu Koreju apvienošanās. Lugas autors šai traģikomēdijai devis nosaukumu "Abu Koreju atkalapvienošanās".

Valmierietei Anetei, kuras valodas plūdumā, sešus gadus dzīvojot Liepājā, nevilšus iezagušies kurzemniekiem raksturīgie uzsvari, vaicāju – vai dzīve Liepājā ir interesanta? «Dzīva!» viņa atbild. Nesen bijusi uz koncertu Lielajā dzintarā. «Noklausījos Nilu Landgrēnu, džeza trombonistu, un norāva jumtu!» Vēl nesen atklājusi mazu pagrabiņu, kur jaunieši spēlē alternatīvo mūziku, ņirb radoša vide. «Redzu, acis viņiem deg. To vienmēr ir aizraujoši izbaudīt – kā cilvēkiem par savu lietu deg acis, kā viņi dara iedvesmojošas lietas.»

To var teikt arī par Aneti. Siltās zeķēs ar kafijas krūzi vienkārši skatīties sienā pusstundu – tas ir par viņu, ja gadījies saspringts mēģinājumu vai izrāžu posms. Taču paiet trīsdesmit minūtes, un viņa jau meklē – ko piepildīt, ko darīt!