Piedāvājam fragmentus no bijušā 10.Saeimas "Saskaņas centra" deputāta Valērija Kravcova intervijas aģentūrai LETA, kuros viņš runā par Liepāju un „Liepājas metalurgu”.

Valērijs Kravcovs vada Liepājas krievu kopienu, un 16.novembrī tika ievēlēts arī par Latvijas krievu kopienas prezidentu. Kravcovs pēc izglītības ir inženieris metalurgs, viņš "Liepājas metalurgā" strādāja no 1988. līdz 1998.gadam, un šīs rūpnīcas bankrotu uztver kā personīgu traģēdiju.

Kāpēc "Liepājas metalurgs" nonāca līdz pašreizējai situācijai?
Es sāku strādāt "Liepājas metalurgā" 1988.gadā par tērauda kausēšanas ražotnes inženieri. No 1996. līdz 1997.gadam biju galvenais skaitļošanas sistēmu speciālists, no 1997. līdz 1998.gadam biju Mārketinga nodaļas vadītājs. Gadi, kad es strādāju "Liepājas metalurgā", bija uzņēmuma uzplaukuma gadi. Sergejs Zaharjins, Iļja Segals un Kirovs Lipmans bija tikko iegādājušies "Liepājas metalurgu", un veidoja jaunu komandu, kurā strādāt uzaicināja arī mani. Tie bija "Liepājas metalurga" zelta gadi, kad visi lielie akcionāri draudzīgi strādāja kopā. Lipmans atbildēja par politiku un naudas piesaisti, Segals – par izejvielu sagādi, Zaharjins – par ražošanu un produkcijas realizāciju. Kas pēc tam notika akcionāru starpā, ir zināms tikai viņiem pašiem, bet "Liepājas metalurga" sabrukums sākās tieši ar akcionāru strīdiem.

"Liepājas metalurgu" es salīdzinātu ar "Titāniku", kuru arī uzskatīja par nenogremdējamu kuģi. Uzskatīja, ka, pat ja septiņas kuģa tilpnes pieplūdīs ar ūdeni, "Titāniks" turpinās peldēt. Aisbergs uzšķērda deviņas kuģa tilpnes, un tās divas "liekās" tilpnes nogremdēja "Titāniku". "Liepājas metalurgā", manuprāt, sakrita vienlaikus vairāki nelabvēlīgi faktori. Pirmais nelabvēlīgais faktors, protams, ir akcionāru nesaskaņas. Otrkārt, pasaulē strauji samazinājās metāla armatūras tirgus. Treškārt, par nepanesamu slogu rūpnīcai kļuva valsts uzliktie elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) maksājumi, kas "Liepājas metalurgam" ir līdz pat 20 reizes lielāki nekā citās Eiropas valstīs, kas apdraud uzņēmuma konkurētspēju pasaules tirgū. Ceturtkārt, Latvijas valdība neko nedarīja, lai glābtu "Liepājas metalurgu".

Ko, jūsuprāt, valdībai vajadzēja praktiski darīt?
"Liepājas metalurgs" ražo celtniecības armatūru, pēc kuras lielāks vai mazāks pieprasījums būs vienmēr, turklāt šī prece var noliktavās glabāties gadiem, tā nebojājas.

Valsts varēja dot "Liepājas metalurgam" valsts pasūtījumu, piemēram, 100 000 tonnu celtniecības armatūras ražošanai un nosūtīt uz rūpnīcu savu pārstāvi, kas sekotu valsts dotā finansējuma racionālam izlietojumam. Tā valstis glābj savas lielās rūpnīcas citviet pasaulē. Pildot valsts pasūtījumu, "Liepājas metalurgs" varētu vismaz sešus mēnešus strādāt. Rūpnīca tiktu saglabāta kā struktūra. Saražoto armatūru varētu uzkrāt noliktavās un vairāku gadu laikā realizēt. Tomēr nekas netika izdarīts, lai glābtu "Liepājas metalurgu".

Kāda, jūsuprāt, ir "Liepājas metalurga" perspektīva?
Bēdīga. Sevišķi, ja no "Liepājas metalurga" tiks atdalītas un pārdotas tā vērtīgākās un iekārojamākās daļas - osta, flīžu ražotne. Iespējams, ka tieši šo iekārojamo daļu dēļ "Liepājas metalurgs" arī tiek gremdēts.

Es prognozēju, ka rūpnīcu sadalīs un pārdos pa daļām. Sliktākais variants būs, ja paliks tikai tērauda ražotne, kur izgatavos tikai metāla sagataves, kuras tiks krautas kuģos un eksportētas. Tādā gadījumā "Liepājas metalurgā" paliks strādāt tikai 200 darbinieki. Visu pārējo rūpnīcas teritoriju pārklās ar zālienu, kā tas jau ir noticis Liepājas cukurfabrikā, kur strādāja 600 cilvēku.

Kāpēc Liepājā tā neveicas? Pilsētā viena pēc otras tiek slēgtas lielas ražotnes.
Nu to es nezinu. Ne jau es pārvaldu Liepāju. Pilsētu jau ļoti ilgi vada Uldis Sesks. Tiešām, Liepāja ir kā "melnais caurums", kurā viens pēc otra pazūd uzņēmumi. Liepājā pēdējos gados ir slēgti jau 18 uzņēmumi. Es nezinu, varbūt tā ir apzināta politika, kuru kāds realizē.

Esmu dzirdējis baumas, ka pilsētā apzināti tiek likvidēti uzņēmumi, lai iznīcinātu darbavietas krieviem un viņi aizbrauktu prom no Latvijas. Tās nu gan ir veltīgas cerības. Pirmām kārtām pēc ražotņu slēgšanas prom brauc tieši latvieši, kuriem kā pilsoņiem paveras plašas darba iespējas visā Eiropas Savienībā. Pēc "Liepājas metalurga" slēgšanas bez darba palika 1500 cilvēki. Krievi, kuri ir nepilsoņi, darbā uz ārzemēm aizbraukt nevar, jo ES darba tirgū viņiem ir dažādi ierobežojumi. Krieviem vienkārši nav kurp braukt, jo kādreizējie sakari un radnieciskās saites ar vēsturisko dzimteni ir zudušas. Ja jau viņi neatgriezās Krievijā 20 gadu laikā, tad nedarīs to arī tagad.

Zinu, ka patlaban uz Liepāju ir atbraukuši vervētāji no vairākām Krievijas metalurģiskajām rūpnīcām. Viņi aicina darbā pie sevis metalurgu eliti – velmētājus un tēraudkausētājus. Tādu augstas klases speciālistu Liepājā ir apmēram 20. Viņi aizbrauks, bet pārējie atlaistie 1400 paliks.

Televīzijā vēstīja, ka daudzi atlaistie metalurgi, kuri ir pirmspensijas vecumā, tagad nožēlo, ka nezina valsts valodu, kura līdz šim viņiem nebija vajadzīga.
Jā, tā ir, bet, manuprāt, tā nav galvenā problēma. Pat, ja cilvēks vecumā no 55 līdz 65 gadiem labi zina ne tikai valsts valodu, bet vēl kādas divas svešvalodas, viņam ir ļoti grūti atrast jaunu darbu. Darba biržā pēc vakancēm stāv liels skaits gados jaunu bezdarbnieku. Arī braukt darbā uz ārzemēm pirmspensijas vecumā, manuprāt, nav jēgas. Atlaistie "Liepājas metalurga" strādnieki gadu desmitiem ir godīgi strādājuši šajā uzņēmumā un, godīgi sakot, neko citu neprot darīt. Viņi neraizējās par iespējamo atlaišanu, jo metalurgi ir strādnieku elite, viņi arī labi pelnīja. Zinu, ka daudziem metalurgiem, kas tagad ir atlaisti, pat ir morāli smagi iet uz sociālo dienestu un lūgt materiālu palīdzību. Mani draugi, bijušie kolēģi, ir nostādīti ļoti grūtā situācijā.

Ar ko jūs patlaban nodarbojaties?
Tagad es, lai cik dīvaini tas izklausās, esmu diezgan cieši saistīts ar Indiju. Mana vecākā meita, kura studēja Kardifas universitātē Lielbritānijā, apprecēja indieti un aizbrauca dzīvot uz Indiju. Tikko biju apciemot meitu un nodzīvoju Indijā pusotru mēnesi. Ļoti interesanta valsts, kur viss strauji attīstās. Stāvoklis Indijā patlaban atgādina "treknos gadus" Latvijā. Tur strauji aug zemes cena un celtniecības apjomi. Iedzīvotāju skaits Indijā ir sasniedzis jau 1,5 miljardus. Bankas par depozītiem dod 9% gadā. Es esmu veicis nelielas investīcijas Indijā nekustamo īpašumu jomā, respektīvi, dzīvojamo māju celtniecībā.

Turpina darboties arī mans uzņēmums Liepājā "Tonus elast", kurā strādā 200 darbinieki. Firma ražo elastīgās medicīnas saites. Produkcija tiek eksportēta uz daudzām pasaules valstīm, bet galvenokārt uz Krieviju, Kazahstānu, Uzbekistānu, Ukrainu.

Man ir arī sabiedriskā darba pienākumi. Esmu Liepājas krievu kopienas priekšsēdētājs. 16.novembrī tiku ievēlēts arī par Latvijas krievu kopienas prezidentu. Par mani nobalsoja 46 kopsapulcē sanākušie, pret bija astoņi, bet atturējās deviņi. Pirms balsošanas es uzsvēru, ka ievēlēšanas gadījumā vismaz divus gadus turpināšu vadīt arī Liepājas krievu kopienu, jo tajā iesākti svarīgi darbi, kas jāpabeidz.