10.maijā pirms 110 gadiem Liepāja piedzīvoja vēsturisku pagriezienu – no sava troņa krita 15 gadus valdījušais pilsētas Galva Hermanis Adolfi.

"Tieši pirms 100 gadiem Liepājā bija spožs pilsētas ekonomiskais uzplaukums un liepājnieki jauno gadsimtu sagaidīja ar lielām cerībām un pārgalvīgiem plāniem. Tolaik pilsētas mērs bija Hermanis Adolfi – pretrunīga, bet ar tālredzīgu domāšanu apveltīta personība,” ar šādiem vārdiem Liepājas mērs Uldis Sesks uzrunāja Rožu laukumā sanākušos liepājniekus, sagaidot 2000.gadu.

 2.maijā apritēja 110 gadu kopš notika jaunievēlētā, pēc skaita sestā, Liepājas pilsētas domes sastāva pirmā sēde. Lielā ielā, vietējās valdības nama zālē kopā sanākušos 72 deputātus uzrunāja Kurzemes gubernators D. Sipjagins, aicinot „godīgi pildīt savus amata pienākumus, neskatoties uz reliģisko un nāciju naidu”.

 Taču vēlēšanu rezultāti nevarēja apmierināt nevienu no latviešiem liepājniekiem, jo, kaut gan vācu birģeļu vēlētāji bija sašķēlušies „vecvāciešu” un „jaunvāciešu” partijās, latvieši pat kopā ar krievu, poļu un ebreju domniekiem nevarēja kaut cik būtiski ietekmēt domes lēmumus. Tomēr iespēju robežās arī šajos apstākļos formējās latviskās Liepājas demokrātiskās tradīcijas un... arī netikumi.

Bija pārspīlēti teikt, ka liepājnieki ar aizturētu elpu gaidītu 10.maijā izsludinātās pilsētas Galvas vēlēšanas, taču par to runāja gan glaunajā „Pēterpils” viesnīcas restorānā pie balta batista klātajiem galdiem, gan zirgābolu piesvaidītajās iebraucamajās sētās un pat Jaunā tirgus košergaļas šarās.

Ja vācieši vienotos par H. Adolfi palikšanu amatā, tā būtu zīme, ka viss paliks pa vecam. Tomēr tā nenotika, un naidīgās vecvāciešu /G.Cimmermanis/ un jaunvāciešu /H.Henkhūzens/ partijas izvirzīja savus kandidātus. Rezultāts bija šokējošs – Adolfi saņēma tikai 19 balsis, H. Cinks – 35 domnieku balsis.

 Šis bija vēsturisks pagrieziens Liepājas demokrātiskās vēstures attīstībā, pagalam nepatīkams ilggadējam Liepājas Galvam Hermanim Adolfi /1841–1924/, kurš jau 15 gadus, pārdzīvodams četru domes un valdes sastāvu maiņas, bija valdījis pilsētā. Pēdējos gados Adolfi bija pielipusi stabila iesauka – „vecais Ādolpiņš” vai „Ādolpiņtētiņš”. Visiem līdz šim bija šķitis, ka nekas nav tik stabils un nemainīgs kā konservatīvi vecišķais, diskrēti mantrausīgais, viltīgais un uz vecvāciešu tradicionālo nekļūdīgo tiesību pamatiem pastāvošais Adolfi fenomens.

Iepriekš, 1879. gada 22.jūnijā, Hermanis Adolfi bija ievēlēts par Aizputes pilsētas Galvu.

1886. gada janvārī–martā notika Liepājas pilsētas domes velēšanas, kuru rezultātā iestājusies vietējā politiskā krīze un birģeļu nespēja vienoties par nākamās Galvas kandidātu, bija spiedusi meklēt piemērotu personu no malas. Aizputes Galva bija kā daudzmaz nejauša kompromisa figūra, ne bez personiskas ieinteresētības sarežģītajā un intrigu pilnajā ostas pilsētas varas spēlē. Daudzi domnieku par Adolfi kandidatūru balsoja kā par pārejošu lietu. Nonāca pat līdz kurāžai – Adolfi piederēja dzīvojamais nams Aizputē, tagad Atmodas ielā 13, bet pēc pastāvošajiem likumiem, lai taptu ievēlētam Liepājā, viņam vajadzēja uzrādīt īpašumu vai dzīves vietu arī Liepājā. Uzradās „labvēlis”, domnieks Ludvigs Cimmermanis, kas publiski apzvērēja, ka „esot turējis rokās Adolfi īres kontraktu par dzīvokli Liepājā”.

Hermaņa Adolfi laiks /1886–1902/* sakrita ar ļoti strauju Liepājas saimniecisko un sabiedrisko izaugsmi. Iedzīvotāju skaits 20.gadsimta sākumā bija gandrīz seškāršojies, un pilsēta piedzīvoja patiesu būvdrudzi. Šajā laikā tika uzceltas ap 400 kapitālu ēku, padziļināta un modernizēta osta, ierīkots ielu apgaismojums un izbūvēts vietējais gāzes vadu tīkls, kūpēja 48 rūpnīcu skursteņi, tika palaists Krievijas impērijā pirmais elektriskais tramvajs, kā arī izstrādāti pirmie pilsētas Būvnoteikumi.

 H. Adolfi veda patiesi birokrātiski ekvilibristisku cīņu pret Jūras cietokšņa esplanādes uzspiestajiem noteikumiem. Taču... šī līdzdalība un reizēm arī personiska iniciatīva, ko viņam pierakstījuši personiskie un daudzi merkantili atkarīgie draugi un līdzgaitnieki, pēc vēsturiskā 1902.gada 10.maija kļuva par iemesliem viņa personiskajam un politiskajam kraham. Adolfi sevišķi pazudināja iesaistīšanās divos pasākumos: Liepājas – Aizputes šaursliežu /1000mm/ dzelzceļa līnijas celtniecībā, kas tika nodota ekspluatācijā 1899.gada 4.aprīlī, un Liepājas tramvaja līnijas un elektrostacijas ierīkošanā, kas darbu uzsāka 1899.gada 7. septembrī.

Sākot ar 1902.gada vasaru nu jau bijušajam „Liepājas Dižtēvam” nācās sniegt pazemojošus paskaidrojumus gan jaunās domes Revīzijas komisijai, gan Kurzemes guberņas pilsētu lietu pārvaldei, un visbeidzot arī Senāta krimināllietu komisijai. Liepājas domes 20 domnieku speciālās Revīzijas komisijas apsūdzības H. Adolfi bija formulētas 28 punktos. Smagākās no tām bija fakti par 18,7 tūkstoš rubļu vienpersonisku „aizdošanu” no pilsētas kases jau minētajam Aizputes dzelzceļam; 1896.gada municipalitātei ļoti neizdevīgais līgums ar Nirnbergas Kontinentālo sabiedrību par tramvaja līnijām un elektrostaciju; vienošanās un diskrēcijas /kukuļa/ pieņemšana no Kazdangas barona Karla fon Manteifeļa, baroniem fon Osten-Sakena un fon Burholca un Aizputes pilsētas Galvas Vilhelma Grota; fiktīvi ieraksti par pilsētas obligāciju un aizņēmumu dzēšanu par 1895. un 1897.gadu; rīkošanās ar komūnas līdzekļiem kā ar savu naudas maku: vairākās kredītiestādēs bez domes piekrišanas bija apķīlāti pilsētas vērtspapīri; gandrīz visi vairāku gadu kases orderi bija vienpersoniski parakstīti; vairāki ieraksti kases grāmatā bija fiktīvi, jo noslēgti katra gada 31.decembrī, un kā „nedzīvs” rēķins tas neparādījās gada budžeta atskaitēs un domniekiem par tiem nebija pat nojausmas...

Īpaši ieceltā septiņu domnieku komisija pamatīgi „vētīja” pilsētas inženieru, Būvkomisijas un citu, kā tagad teiktu – domes struktūru – atskaites par 1901. gadu, ko iepriekš parasti darīja visai formāli. Tika uzaicināti neatkarīgi eksperti, kas atklāja pierakstījumus un nepamatotus uzrēķinus it kā par pilsētas pasūtījumiem. Kanalizācijas un ielu bruģēšanas darbos, sniega izvešanā, suņu izķeršanā, tirgu uzraudzībā, pat prostitūcijas apkarošanā vai ateju bedru izsmelšanā konstatēja vai nu patvaļīgu materiālu cenu noteikšanu, vai atskaitēs uzrādītie darbi neatbilda faktiskajiem. Nojauzdams nelabu, no amata atkāpās pilsētas galvenais inženieris E. Bērs. Un, pētot t.s. H. Adolfi lietu, man ir aizdomas, ka slavenā arhitekta P.M. Berči atkāpšanās no amata arī nav bijusi tikai lepna cilvēka protests pret „jauno slotu”.

Jaunais domes sastāva vairākums centās, lai tiktu ierosināta krimināllieta pret bijušo mēru. Taču birokrātiskās dzirnas arī Krievijas impērijā mala lēni un... bieži vien tukšgaitā. H. Adolfi, izvācies no sava septiņu istabu pilsētas apmaksātā dzīvokļa Lielā ielā un atrazdamies atkal Aizputē, turējās braši. Paskaidrojumos saviem pretiniekiem viņš norādīja, ka „revidentu kungi nav novērtējuši labumu, kas cēlies no Liepājas un Aizputes pilsētu apvienošanas, jo pārsimts ģimeņu tikušas pie maizes kumosa, ka aizņemtā nauda no pilsētas kases sen kā atdota utt”.

Atsaucoties uz noilgumu un cara amnestijas ukazu, H. Adolfi lietu Senāts izbeidza 1909. gada jūlijā. Taču Liepājas domes kuluāros šis jautājums par visilggadīgākā pilsētas Galvas grēkiem turpināja dzīvot. Pēc domes 1910.gada vēlēšanām un jauna, nacionālāka spēku samēra izkārtojuma, jautājums par H. Adolfi „grēkiem” uzvirmoja ar jaunu vilni. Zināmā mērā bijušajam mēram jāpateicas, ka liktenis viņam visā labvēlībā izkārtoja 1914.gada 1.augustu – dienu, kad sākās I pasaules karš, pārvilkdams svītru tiesu darbiem un likdams aizmirst gan viņa negodu, gan anulēdams viņa atbildību par nodarījumiem Liepājai.

H. Adolfi nodzīvoja garu mūžu, 83 gadus, un apbedīts Aizputes pilsētas kapos. Viņa līdzgaitnieki, pateicoties H. Adolfi, baudīja cieņu, amatus un materiālus labumus. Pēc 1902.gada vairums no tiem novērsās un pat izlikās savu labdari nepazīstam.

Taču joprojām pamācoši skan Hermaņa Adolfi stāsts un notikumi pirms 110.gadiem.

* Kļūdams par Liepājas pilsētas Galvu ar 6000 rubļu pamatalgu gadā, H. Adolfi bija 45 gadi. Viņam bija Tērbatas Universitātes tiesību zinātņu kandidāta diploms. Dvīņu brālis Armins Adolfi līdz 1901.gadam un krimināllietas ierosināšanai par finanšu pārkāpumiem bija Kuldīgas pilsētas Galva.