Skolotājs, pasniedzējs un pētnieks Uldis Žaimis šoruden ieguva gada "Foršākā skolotāja" nosaukumu, un uzskata, ka fizikā daudz atklājumu vēl priekšā.

Kā jūs nonācāt līdz fizikas nozarei?
Tas droši vien ir jau no bērnības. Te ir jautājums, par to, kas ir fizika – man tie bija dažādi mehānismi, ierīces, mēraparāti, elektronika. Ar to nodarbojos, kopš pats gāju skolā.

Skolā strādāju neilgi. Mācu vidusskolas klasēm, arī Liepājas Raiņa 6.vidusskolā. Liepājas Universitātē kā fiziķis pasniedzu fiziku, bet ir arī citi mācību priekšmeti, kas nu kurā  mācību gadā un semestrī ir vajadzīgs.

Šobrīd nodarbojamies arī ar pētniecību, ir vairāki virzieni – ir gan ekoloģisku bateriju izstrāde, gan darbojamies medicīnas virzienā, ar implantu izstrādi, pētām vielu īpašības plānās kārtiņās. Ir pētījumi, kas īsti nav iedalāmi konkrētās nozarēs, to pielietojums var būt ārkārtīgi dažāds. Esmu diezgan daudz pētījis arī alternatīvās enerģijas, ir veikti pētījumi saistībā ar aļģēm, kas ir jūrā. Fantastisks enerģijas avots! Universitātē ir bioreaktors, esam likuši iekšā aļģes un, ieguvuši metānu, kuru var dedzināt koģenerācijas stacijās un ražot elektroenerģiju.

Ir daži audzēkņi, kas šovasar jau pabeidza vidusskolu un esmu priecīgs viņus redzēt studentu pulkā Liepājas Universitātē. Kopumā – grūti pateikt, cik daudzi vēlas ar fiziku un tehniskām lietām saistīt dzīvi. Bērni, tāpat kā pieaugušie, ir dažādi – ir kāds ar humanitāru noslieci, kāds ar spējām eksaktās lietās. Pateikt, kur viņi aizies, ir grūti.

Daudz jauniešu izvēlās studēt eksaktās zinātnes?
Maz. Grupas ir samērā mazas. Vairāk izvēlas programmētāja specialitāti, tur ir vairāk par desmit studentiem grupā.

Eksaktās zinātnes – te varētu runāt par mehatroniku – nav daudz studentu, un es noteikti varu aicināt jauniešus studēt. Tāpēc es daudz strādāju. Darbs sākas jau skolā, kur vadu fakultatīvās nodarbības, rādu audzēkņiem, kas ir programmējami kontrolieri, kādas ir automātikas iespējas, kādas ir distances vadības iespējas pašgatavotām ierīcēm. Vadu samērā daudz zinātniski pētnieciskos darbus, un praktiski visos "liekam klāt" attālinātās vadības principus.

Kas varētu piesaistīt studijām vai kas ir tas, kas jauniešus atgrūž?
Iemesls noteikti nav meklējams tikai vienā kabinetā. Ir arī runa par motivāciju. Vienmēr būs tādi, kas gribēs "izbraukt pa vieglo" un darīt pēc iespējas mazāk. Es katrā ziņā ļoti atbalstu tos, kam acis spīd un rokas dreb – tik liela ir vēlme kaut ko darīt.  Viņi grib uzzināt, noskaidrot, risināt un izveidot.

Manuprāt, lielā mērā ir tieši motivācijas zudums. Saistās tas ar daudziem faktoriem, un viens no tiem ir tas, ka viss ir nopērkams gatavs. Tas ir kļuvis par naudas jautājumu – nauda ir, nopērkam lidmodeli, kāpēc taisīt pašiem. Kādreiz tādu iespēju nebija, līdz ar to radās interese un dzinulis izgatavot pašiem. Uzstādījums bija "kā tādu uztaisīt?" nevis "kur tādu nopirkt?".

Kā var iegūt nomināciju "Foršākais skolotājs"?
Jājautā tiem, kas balsoja. Man pašam tas bija pārsteigums, jo septembra sākumā biju devies uz konferenci. Atbraucis atpakaļ, pat nenojautu, ka ir bijusi balsošana, un kādā brīdī man sāka teikt, lai gatavojos. Kam – nezināju. Pēc tam jau uzzināju.

Kurš ir tas vecums, lai bērns sāktu pats veidot ierīces?
Tikko biju ļoti jaukā pieredzes apmaiņā uz Tallinu. Bērni, droši vien apmēram no pieciem gadiem, vada robotizētas bizmārītes . Tā kā droši to var sākt darīt agri. Tie patiesībā ir programmēšanas pamati – algoritmi, programmas. Tas, protams, tiek dažādi izspēlēts, bet būtība jau nemainās.

Ko var darīt eksakto zinātņu students pēc studiju beigšanas?
Pats vienkāršākais – strādāt par fizikas skolotāju. Šobrīd viņu vienkārši nav.

Es domāju, ka eksakto zinātņu studiju absolventiem darba iespējas ir ļoti plašas. Šie cilvēki tiek vienkārši "izrauti", interese ir visiem uzņēmumiem, kas kaut ko griež, ceļ, būvē, ražo.

Eksaktās zinātnes ir tās, kur ir aprēķini, kur viss ir precīzs, pamatots un balstās pierādītos likumos. Cilvēku ar šādām zināšanām pietrūkst.

Kas šobrīd no skolotāja un pasniedzēja puses tiek dots vairāk – teorija vai praktiskās darbības?
Gan, gan, tas ir līdzsvarā. Atbilde ir plaša. Arī skolā ir teorētiskās nodarbības, ir formulas, un tur neko nevar darīt. Bet ir arī laboratorijas darbi, un arī skolā papildus ir pētnieciskā darbība. Tas manuprāt ir ļoti jauki, ka katrs vidusskolnieks, parasti 11.klases laikā, veic pētniecisko darbu. Sevis izvēlētā jomā, tā var būt arī literatūra, vēsture, vai kas cits. Eksaktajās zinātnēs tas var būt arī pētījums inženierzinātnēs, kad kaut kas tiek uzbūvēts un ar tā palīdzību tiek pētīts. Iespējas ir plašas, un skolēni šādi redz arī praktisko pielietojumu.

Stāstot par sakarībām un likumiem, jau uzreiz dodu  piemērus dabā, sadzīvē, tehnikā. Tas ir atbilstoši mācāmajai tēmai.

Neviens fizikas likums nav no zila gaisa uzrakstīts, tiem visiem ir pielietojums. Fizika – tā ir mācība par dabu.

Vai skolēni ir kļuvuši prasīgāki?
Grūti pateikt. Atceros savu filozofiju laikā, kad biju skolēns – ka tik ātrāk stunda beidzas un ātrāk maijs pienāk. Es domāju, ka tas ir individuāli. Ir jaunieši, kas tiešām nāk līdzi un jautā – skolotāj, kas ir šis? Stāsta, ka mājās ir izdarījuši kaut ko un jautā, kādēļ rezultāts bija tieši tāds.

Turklāt es noteikti negribu teikt, ka skolēns, kuram neinteresē fizika, būtu sliktāks. Nē, viņam ir savi talanti citā jomā.

Kā ir ar pieņēmumu, ka zēniem fizika padodas labāk nekā meitenēm?
Tas neapstiprinās. Es drīzāk teiktu, ka zēni apgūtās zināšanas un savas intereses veiksmīgāk sasaista un realizē, arī darba lietās. Tā, ka meitenēm grūtāk veiktos ar fiziku – nē. Man ir superīgas audzēknes – zinošas, zinātkāras, viņām interesē un arī padodas.

Vai vēl ir iespēja piedzīvot patiesi lielus atklājumus fizikā?
Jā. Ja mēs paskatāmies atpakaļ, tad burtiski nupat ir piešķirta Nobela prēmija fizikā par gravitona, precīzāk, gravitācijas viļņa konstatēšanu. Es domāju, ka atklājumi noteikti ir gaidāmi. Cits jautājums ir tas, ka šie atklājumi tiešā veidā, tagad un tūlīt, neietekmēs mājsaimniecības un cilvēku sadzīvi.

Fundamentāli pētījumi un atklājumi notiek. Pirms trīs gadiem, piemēram, atklāja Higsa bozonu. Elementārdaļiņa teorētiski, "uz papīra", bija atklāta pirms vairākiem gadu desmitiem. Pārsteigumi mūs vēl gaida.

Vai ir bijis kāds lielais atklājums, kam būtu gribējies atrasties blakus?
Noteikti. Tie varētu būt Tomasa Alvas-Edisona atklājumi, kas viņam bija ļoti daudz. Tāpat interesants šķiet Roberta Vuda darbs, arī Nikolā Teslas pētījumi.

Kurš ir tas brīdis, kad jūs noliekat tehnoloģijas malā?
Ģimenes dārziņā. Tur es gribu vienkārši pabūt, pastrādāt ar lāpstu. Vēl atpūšos arī ceļojumos vai vienkārši pie dabas. Reizēm vajag vienkārši nolikt pārējo malā.

Ceļojumos aplūkojat apkārtni arī ar profesionālu interesi?
Noteikti. Atceros gadījumu – braucu cauri Rumānijai un ieraudzīju ceļa malā nelielu saules bateriju parku ar grozāmajiem elementiem. Tas bija brīdis, kad gatavojām prototipu (laboratorijā uz palodzes stāv saules baterija – aut.). Tā kā, protams, redzu pielietojumus. Šādā veidā es arī veicu informācijas apmaiņu, parādu saviem skolniekiem, ko esmu redzējis.

Ir kādas idejas, ko gribētos atvest no ārzemēm?
Tādu lietu ir daudz. Piemēram, nesen biju Arhimēda muzejā. Vienkārši mehānismi, ko senie grieķi izmantoja pirms vairākiem gadu tūkstošiem, izgatavoti modelīšu veidā. Turklāt lielu daļu mēs lietojam arī šodien, nemaz neapzinoties, kas tas ir. Piemēram, gaļas mašīnas vītni. Man ļoti gribētos šādu telpu te, ar Arhimēda izgudrojumiem. Tas ir kaut kas fantastisks!