Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 49 Elmāri, neviens Helmārs un 55 Initas.

Šodien dzimšanas dienā sveicam Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorijas vadītāju un pasniedzēju Santu Maziku.

Par ko vēlējāties kļūt bērnībā?
Pirmā vēlme attiecībā uz nākotnes profesiju, tāpat kā daudzām meitenēm, arī man, bija kļūt par aktrisi. Bērnībā, Dailes teātra izrādē par Maugli, mani apbūra Rūdolfa Plēpja tēlotais pāvs – tik vitāls, spilgts un dzīvelīgs. Šķita, ka skatuve ir tā vieta, kur pulsē dzīvība. Kaut, protams, pašai nonākot uz skatuves dēļiem skolas dramatiskā pulciņa sastāvā, sapratu, ka tas nebūt nav tik krāšņi un viegli. Arī pēcizrāžu iekšējais tukšums, no kura, kā jau absolūta amatiere, nespēju izbēgt, izdzēsa pēdējās ilūzijas par mani kā potenciālu aktrisi.

Kad jūs sākāt nopietni pievērsties mākslai un sapratāt, kā tā būs aizraušanās uz visu dzīvi?
Nu, mana dzīve jau nav beigusies, vēl neko nevar zināt. Bet mākslu “ieelpoju” jau bērnībā, jo augu ar gleznām un grāmatām “iztapsētā” vidē. Es gan to nesauktu par aizraušanos. Pēc vidusskolas mani vienkārši nekas cits neinteresēja, kā vienīgi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļā. Toreiz pat neapzinājos, cik šī izglītība ir elitāra, jo studiju procesā iegūsti lieliskas zināšanas, saskaries ar spilgtām personībām – grāmatu autoriem, izstāžu grandiem – gluži vienkārši esi radoši piesātinātā vidē, bet īsti ko praktisku darīt tā arī neiemācies. Kaut arī es, tāpat kā visas manas kursa biedrenes, profesionālo darbību turpinām saistībā ar mākslu, praktiskās zināšanas esam ieguvušas tikai darot. Nereti aplaužot vienu otru ragu vai izgudrojot kārtējo velosipēdu.

Kurš ir jūsu iemīļotākais mākslinieks un kas tieši jūs piesaista viņa darbos?
Mani fascinē tas, ka māksla ar fizisku instrumentu – krāsu, audekla, akmeņu, kodu u.tml. palīdzību, spēj padarīt redzamu neredzamo – vispārcilvēcīgo, garīgo, emocionālo un citādi netveramo. No otras puses, māksliniekiem tas uzliek ārkārtīgi lielu atbildību, ko ne visi spēj panest. Tādēļ bieži paliek virspusēji dekoratīvajā lauciņā, bet arī tas ir vajadzīgs. Kādu iemīļotāko mākslinieku ir grūti nosaukt, jo man mainās gaume, mainās mākslinieki, konteksti, pieredze. Taču pilnīgi droši varu balstīties vērtībās, kuras izturējušas laika pārbaudi. Tāds fundamentāls autors, kura darbos atspoguļojas ārkārtīgi piesātināts liktenis ir Rembrants. Esmu ievērojusi, ka atsevišķas detaļas, kas šķiet veiksmīgas citu autoru darbos – gaismēnas, faktūra, “ilgums”, iekšējais miers un spriegums vienlaikus – tas viss kondensētā veidā jau ir bijis šī meistara audeklos. Tiesa, to var novērtēt vienīgi oriģinālos. Vēl pēdējā laikā sev esmu atklājusi Bizantiju un tās mākslu – daudz radošāku un vienlaikus intelektuālāku, pamatotāku un pārdomātāku, nekā to parasti pasniedz. Tas ir fantastiski bagāts laikmets, kurā vēl daudz kā atklājama.

Kā jūs vērtējat  studentus, jaunos māksliniekus ar kuriem ikdienā strādājat?
Pēc būtības māksla ir egoistiska – laika menedžmenta un prioritāšu ziņā. Tādēļ par māksliniekiem bieži rodas priekšstats kā netveramām, grūti izprotamām būtnēm. Taču savos studentos augstu vērtēju to, ka viņi ne vien spēj “lidot” – būt radoši, bet prot savu lidojumu arī materializēt, būt kritiski pret sevi, atvērti sadarbībai, citu viedokļiem un ideju apmaiņai, kas viņus pašus bagātina un palīdz izaugsmē. Jauno mediju studentu izvēlētā joma jau pati par sevi nosaka nepieciešamību pētīt un pārzināt ne vien mākslas kontekstu, bet arī tehnoloģijas, dabaszinātnes, literatūru, orientēties saskarsmes kultūrā u.c. Viņi neizliekas, ka ir
speciālisti kādā jomā, bet nebaidās jautāt, jo šodien viss mainās neaptveramā ātrumā. Taču viņi ir atvērti jaunām zināšanām, sadarbībai, komunikācijai, kas ir viena no galvenajām prasmēm, lai šādos apstākļos “izdzīvotu”. Protams, ka tiek sastrādātas arī visādas muļķības un pieļautas kļūdas, bet kurš gan no tā ir pasargāts! Neveiklība nav destruktīva, tas ir normāls cilvēka augšanas process. Svarīgāk ir tas, ka viņi no tā mācās un pēc būtības ir centīgi, ļoti sirsnīgi, pašaizliedzīgi un labsirdīgi jaunieši. Sirdssiltums, manuprāt, ir svarīgākā īpašība, kas ceļ cilvēku, pat ja viņa zināšanās un prasmēs ir kādi robi.

Vai, jūsuprāt, Liepāja ir māksliniekiem atvērta pilsēta? Ko šajā ziņā mūsu pilsētā vajadzētu uzlabot?
Attiecībā uz jaunajiem māksliniekiem, Liepāja cenšas būt atvērta, bet, šķiet vēl nedaudz neveikli, bikli un bailīgi. Vēlme ir, bet vēl pietrūkst abpusējas izpratnes. Piemēram, viens no maniem studentiem Liepājas muzeja izstādē eksponēja darbu, kuru apmeklētāji nevarēja apskatīt, jo izstādes uzraudze baidījās ieslēgt projektoru. Jauniešiem te pietrūkst tāda vitāla vide, iespēja savstarpēji “vārīties”, radoši izpausties. Ne vienmēr tam nepieciešama sakārtota, organizēta struktūra. Viņi paši sevi un viens otru prot brīnišķīgi organizēt. Vecākai paaudzei allaž gribas norādīt, pamācīt, pasargāt, bet jauniešiem “savi radziņi” jāaplauž pašiem; tur neko nevar darīt. Ko vajadzētu darīt, lai pilsētā sāktu pulsēt “radošā asinsrite”? Kad rodas kāda ideja, vajadzētu “sadoties rokās” un katram palīdzēt to īstenot tā, kā mūsu kompetence un iespējas to atļauj. Tai ne vienmēr jābūt finansiālai palīdzībai. Tā var būt arī praktiska – ar telpām, ar darbu, ar kontaktiem, ar atsaucību un atbalstu. Mākslinieki un jo īpaši jaunie, jau patiesībā neprasa daudz – tikai just, ka viņi te ir vajadzīgi un noderīgi. Nav jau viņi nekādi “gaisa grābšļi”. Mākslinieki šodien ir ne vien radoši, bet arī racionāli un inteliģenti cilvēki.

Kā pavadāt savu brīvo laiku?
Cenšos dzīvot tā, lai man tāda nebūtu.

Par kādu dāvanu jūs šajā dzimšanas dienā visvairāk priecātos?
Es priecātos, ja iemācītos visiem visu piedot, nenosodīt un mīlēt.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Pa īstam mums pieder vienīgi tas, ko esam atdevuši. Es novēlu, lai jums pieder pēc iespējas vairāk!