Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārdadienu svin 79 Brigitas, 134 Indras un 1 Indars. Vārdadienā sveicam Indru Puļķi.

Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Esmu audžu mamma audžu bērniņiem jau padsmit gadus. Bērniņš, kurš šobrīd ir pie manis ir jau divdesmitais.

Ikdiena ir diezgan parasta. Ceļos, palaižu bērnus uz skolu, bērnudārzu, apdaru mājas darbus un tad jau gaidu visus mājās no skolas, izmācamies, kam pulciņi, kam bērnudārzs un vakars jau klāt, jāiet kājas pūtināt.

Tāds svētīgs darbs, ko jūs darāt.
Jā, tas tiesa. Tiešām ir daudz gadi jau pagājuši. To daru kopš 2004.gada.

Kā jūs nonācāt pie šī, pie domas, ka jābūt audžumammai?
Tas bija kaut kas no augšas. Tas toreiz bija Ziemassvētku laikā un tik tiešām bija sajūta, ka kāds no augšas padeva ziņu. Sāku ar vienu bērnu un tad, jau pēc pāris gadiem, paņēmu vēl vienu un tos abus tad arī paņēmu aizbildnībā. Pārējiem tad esam audžuģimene. Bērniņi mainās – citas aiziet atpakaļ pie savas ģimenes, citi aiziet uz adopciju.

Vai pareizi saprotu, ka audžuģimene ir uz īsāku laika periodu?
Jā. Ne gluži īslaicīgi, bet, apmēram, uz trīs gadiem līdz bērniņš atgriežas savā ģimenē vai tiek nodots tālāk adopcijai.

Pieci mani audžubērni aizbrauca uz Ameriku, ir arī bērniņi, kas palika šeit pat Latvijā, dažus radinieki ir paņēmuši aizbildnībā.

Kas tajā visā ir īpašs un tas gaišais, kāpēc to darāt?
Tā noteikti ir bērnu mīlestība! Kad vēl mazs bērniņš apķeras ap kaklu un samīļo… Tie bērni ir citādāki nekā ģimenes bērni, kuriem mīlestības netrūkst jau no pirmās dzīves dienas. Viņi dod pretī dubultā.

Vai šis ir darbs, ko jūs varētu nosaukt par sirds darbu?
Jā, noteikti! Ja tas nebūtu sirds darbs, to nevarētu darīt. Tas tomēr nav kā vienkārši darbs, kad nostrādā savas stundas un ej mājās. Tas ir nepārtraukti, katru dienu, visu dienu. Man tas ir kas vairāk – vakarā, gulēt ejot, domāju par to, pa nakti klausos vai neviens neraud un vai visiem viss ir labi. Patiesībā nemaz nevarētu iedomāties citu darbu darīt. Vēl varbūt varētu bērnudārzā strādāt, bet nekur citur.  

Kā minējāt, ka tas tomēr ir nepārtraukts darbs – kā atgūstat spēkus un enerģiju vai kā atpūšaties?
Man patīk apmeklēt Liepājas teātra izrādes, dažādus koncertus, ja mani kāds palaiž, tad aizbraucu pie meitas uz Īriju ciemos. Man gan liekas, ka, ja būtu tāda kārtīga iespēja atpūsties, laikam to nemaz nemācētu. Pati it kā gribētu, bet vai mācētu?! Bez visiem bērniem nemaz nevaru sevi iedomāties, jo viss mans apzinīgais vecums ir pavadīts ar bērniem. Bez bērniem nemaz neesmu dzīvojusi.

Šobrīd pat šķiet lieks jautājums par to, kas šķiet nozīmīgs un svarīgs.
Svarīgi, lai viņi justos mīlēti, būtu samīļoti, paēduši, lai viņi vienmēr zinātu, ka ir ēdiens, būtu tīri.

Minējāt, ka apmeklējat teātri un dažādus koncertus. Kuri no tiem ir snieguši labākās emocijas un atmiņas?
Viennozīmīgi, tas ir teātris un arī koncerti, kā jau minēju. Tagad drīz iesim uz Viktora Lapčenoka koncertu. Bijām uz izrādi "Zīloņcilvēks" – man ļoti patika.

Šos pasākumus parasti varu tiešām izbaudīt, jo ar bērniem tad paliek kāds cits pieaudzis cilvēks un zinu, ka viss būs kārtībā.

Kad meita atbrauc no Īrijas, tad rīkojam ģimenes saietus, kur tiekas visas ģimenes paaudzes.

Kādas ir siltākās un patīkamākās atmiņas no pavadītā laika Liepājā?
Ja tā padomā, tad viss ir saistīts tikai ar bērniem – bērnudārzu un skolu izlaidumi. Pirmie septembri. Vienu reizi skaitīju, man ir jau 25 pirmais septembris un katru gadu šajā datumā mums mājās ir kūka un katrs bērns no rīta saņem pildspalvu un grāmatu.

Kas jums ir Liepāja?
Lai gan sākumā dzīvoju Grobiņā, bet lielākā dzīves daļa tomēr ir pavadīta šeit, Liepājā. Tās noteikti ir manas mājas.

Šobrīd dzīvojam Karostā un man tur ļoti patīk – gaiss svaigs, sētas lielas un bērni var iet laukā. Domāju, ka ar laiku šeit būs vēl skaistāk, sakoptāk un īpašāk. Arī par bērniem šeit ir padomāts – ir vairāki plaši bērnu laukumi, mašīnas brauc ļoti uzmanīgi, jo visi zina, ka te dzīvo daudz bērnu,  ir neliels centriņš bērniem, kurā viņi var darboties aktīvu un zinošu pieaugušo vadībā, ir svētdienas skola un arī mūzikas skola.

Kas rada svētku sajūtu?
Pašam ir jābūt gaišam un jājūt svētku sajūta sevī, ja būsi sabozies un drūms, tad, protams, svētku neredzēsi.

Svētkus mēs taču varam paši radīt ikdienu – iededz sveci, ēdot vakariņas, un būs svētki, atbrauc bērns ciemos un man ir svētki. Pašam ir jājūt svētki un jāgrib tos redzēt sev apkārt.

Jūsu novēlējums visiem šīs dienas gaviļniekiem?
Lai svētki rodas pašos iekšā un tad arī pārējais liksies skaisti, gaiši un saulaini!