Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu atzīmē 11 Ludvigi, 2 Ludi, 11 Ivonnas, 62 Patrīcijas, 42 Patriki.

Šodien dzimšanas dienās sveicam Liepājas jauniešu deju kolektīva "Kvēle" vadītāju Ilzi Koziku.

Vai par sevi varat teikt, ka deja – tā ir visa jūsu dzīve?
Jā, var teikt arī tā. Cik es sevi atceros, tā esmu dejojusi.

Kā radās šis aicinājums?
Es pat tā īsti nevaru pateikt. Varbūt, ka man tas ir gēnos, jo mani vecāki "sadejojās" tautiskajās dejās. Mana māmiņa pat gribēja dejot baletu, bet tajā laikā (1940–50.gadi) baletu varēja mācīties tikai Rīgā.

Pēc jūsu novērojumiem, kāda ir mūsdienu jauniešu attieksme pret tautas dejām – vai to nozīme un popularitāte palielinās, samazinās vai paliek nemainīga?
Jāsaka – kā kuram. Cits var nākt uz mēģinājumiem un strādāt līdz "devītajiem sviedriem", ar 40 grādu temperatūru dejot koncertā, bet cits – ar izmežģītu rokas pirkstu jau var izlikties par mirušu. Tie, kuriem dejošana ir dzīvesstils, un, kuri grib kaut ko darīt, tie arī dejo un paspēj visu – gan spēlēt teātri, gan dziedāt korī, gan arī dejot.

Runājot par popularitāti – nākošais ir lielais Dziesmu un deju svētku gads, kad katrs vēlēsies iesaistīties vienalga kurā kolektīvā, lai tikai tiktu uz svētkiem. Jā, šogad dejošana tautisko deju kolektīvos un dziedāšana koros varbūt arī būs populāra, bet mani vairāk uztrauc gads pēc XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem. Tad kolektīvos paliks "tīrie" entuziasti – tie, kam tautiskā deja un dziedāšana korī ir "asinīs", bez kā nevar iztikt.

Brīvajos brīžos kādām iemīļotām nodarbēm jūs veltāt savu laiku?
Mans vaļasprieks ir rokdarbi – adīšana un tamborēšana. Un vēl man patīk eksperimentēt virtuvē, gatavot dažādus salātus un raušus.

Kādas ir Jūsu tuvākās nākotnes ieceres, veicamie darbi?
Tie ir XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki. Tā jau saka, ka visi jauniešu kolektīva “Kvēle" dejotāji ir mani bērni. Ļoti gribas savus "bērnus" labi sagatavot uz Lielajiem svētkiem! Tas prasīs daudz darba, pacietības un nervu, jo reizēm ir ļoti grūti piespiest savus kolektīva dejotājus strādāt tā, kā nepieciešams, lai izturētu skates konkursu un manējie būtu līdzvērtīgi Rīgas dejotājiem. Dažreiz esmu asa, prasīga, kāds varētu arī teikt, ka nepelnīti "piekasos", bet es to daru tādēļ, ka redzu, ka tam konkrētajam cilvēkam ir potenciāls! Vienkārši viņš baidās "atklāties"! Un tad man ar jebkuriem līdzekļiem ir jāpanāk, lai viņš kļūtu varošs, nebaidītos no savām rokām un kājām, iemācītos smaidīt un "redzētu" skatītāju!

Kādas dāvanas Jums patīk saņemt? Vai ir bijusi kāda īpaša dāvana, kas spilgti palikusi atmiņā?
Vislabāk man patīk saņemt dāvanas, kas domātas tieši man. Kad cilvēks, kas dāvina, ir padomājis par saņēmēju. Man ļoti patika manu bērnu dāvanas – vecākai meitai Sabīnei bija tāds vaļasprieks – apgleznot burkas, pudeles un karafes. Jaunākajai meitai Annijai ļoti patika zīmēt – saņēmu ļoti jaukus zīmējumu, bet dēls Kārlis jau no bērnu dienām bija "saindējies" ar kokiem. Ne velti tagad viņš ir izmācījies par galdnieku! Viņš man visu dāvināja taisītu no koka: karotes, maizes dēlīšus, no sērkociņiem salīmētu lidaparātu. Kādreiz mēs manu dzimšanas dienu svinējām izbraucot "zaļumos" ar plostiem uz pāris dienām – gan pa Bārtu, gan Gauju, gan Ventu. Bet tagad, diemžēl, finansiālu apsvērumu dēļ tas vienkārši nav izdarāms.