Vai atceries to īpašo, nedaudz čerkstošo un silto skaņu, ko rada adata, uzmanīgi pieskaroties vinila platei? Vai varbūt to specifisko, nomierinošo smaržu, kas piemīt vecām grāmatām antikvariātā - nedaudz pēc putekļiem, nedaudz pēc vaniļas un dziļas vēstures? Mēs dzīvojam laikmetā, kurā tehnoloģijas attīstās ar gaismas ātrumu. Mums kabatā ir pieejama visa pasaules informācija, un mēs varam sazināties ar jebkuru cilvēku jebkurā kontinentā vienas sekundes laikā. Tomēr, par spīti šim elpu aizraujošajam progresam, notiek kas ļoti interesants. Mēs arvien biežāk skatāmies atpakaļ pagātnē. Mēs pērkam vecās filmiņu kameras, meklējam mēbeles ar "raksturu" un skrāpējumiem, kā arī velkam mugurā drēbes, kuras, iespējams, nēsājuši mūsu vecāki.

Šī tendence nav tikai īslaicīga kaprīze vai hipsteru vēlme izcelties. Tā ir dziļa, instinktīva reakcija uz digitālās pasaules bezpersoniskumu. Mēs esam noguruši no perfekti noslīpētajiem attēliem un lietām, kas kalpo tikai vienu sezonu. Interesanti, ka šo virzību atpakaļ pie saknēm var novērot visur. Pat ieskatoties tādos populāros informācijas avotos kā latvijasslavenibas.lv, kur parasti dominē jaunākās modes tendences un sarkano paklāju spožums, vērīgs lasītājs var pamanīt izmaiņas. Arvien biežāk sabiedrībā zināmi cilvēki un stila ikonas lepojas nevis ar jaunu, veikalā pirktu dārgu somiņu, bet gan ar unikālu "vintage" atradumu vai restaurētu vecmāmiņas kumodi. Tas liecina par vērtību maiņu - vārds "jauns" vairs automātiski nenozīmē "labāks". Mūsdienās "vecs" bieži vien nozīmē "vērtīgs", "kvalitatīvs" un "īsts".

Ilgas pēc taustāmas realitātes

Mūsu ikdiena lielākoties paiet aiz aukstiem stikla ekrāniem. Mēs pieskaramies gludām virsmām, svaipojam un klikšķinām, bet reti kad jūtam materiāla pretestību vai tekstūru. Iespējams, tieši tāpēc analogās lietas piedzīvo tik grandiozu atgriešanos. Cilvēki grib just, nevis tikai skatīties. Vinila plate ir jāizņem no vāka, jānotīra putekļi, uzmanīgi jāuzliek uz atskaņotāja. Tas ir vesels rituāls, kas prasa laiku un cieņu. Mūzika pēkšņi vairs nav tikai fona troksnis, ko mēs patērējam, skrienot uz darbu. Tā kļūst par notikumu.

Liepājā, kur mūzika un vējš vienmēr ir bijusi pilsētas dvēseles neatņemama sastāvdaļa, šī atgriešanās pie analogā skanējuma ir īpaši jūtama. Tas nav tikai par skaņas kvalitāti, kas daudzuprāt ir "dzīvāka". Tas ir par fizisko svaru un klātbūtni. Kad tu turi rokās plati un lasi dziesmu vārdus uz vāka, tu jūti, ka tev pieder kaut kas īsts. Straumēšanas servisi ir ērti, bet tie nekad nedos šo īpašuma sajūtu. Digitālais fails ir gaisīgs un var pazust, ja pazūd internets. Turpretī grāmata plauktā vai plate kolekcijā ir enkurs. Tā ir stabilitātes sajūta pasaulē, kas nemitīgi mainās un plūst. Mēs gribam lietas, kas paliek ar mums.

Mode ar sirdsapziņu un raksturu

Otrs milzīgs virzītājspēks retro uzvaras gājienam ir pieaugošais nogurums no "ātrās modes". Lielveikalu piedāvājums bieži vien šķiet bezpersonisks - tūkstošiem vienādu džemperu, kas pēc pāris mazgāšanas reizēm zaudē formu. Turpretī "vintage" vai kvalitatīvs "second-hand" apģērbs piedāvā kvalitāti, kāda mūsdienu masu produkcijā ir retums. Pirms trīsdesmit gadiem drēbes šuva ar domu, lai tās kalpotu gadiem. Audumi bija biezāki, pogas piešūtas stingrāk, un piegrieztnes pārdomātākas.

Bet tas nav tikai par tehnisko kvalitāti. Tas ir par medību garšu un sava unikālā "es" atrašanu. Ieiet veikalā un paņemt to pašu mēteli, kas mugurā pusei pilsētas, ir vienkārši. Bet atrast unikālu ādas jaku vai zīda blūzi kādā mazā bodītē prasa asu aci un veiksmi. Kad tu uzvelc šādu apģērbu, tu zini, ka nevienam citam tāda nebūs. Tu veido savu, neatkārtojamu stilu, nevis kopē manekenu skatlogā. Turklāt, izvēloties lietotu apģērbu, mēs balsojam par ilgtspējību. Mēs nedodam pienesumu milzīgajiem atkritumu kalniem, kas rodas no pārprodukcijas. Tā ir mode ar tīru sirdsapziņu - apziņa, ka tu neesi tikai patērētājs, bet gan kurators savai garderobei.

Mājoklis, kas stāsta stāstu

Arī interjerā sterili baltais minimālisms pamazām atkāpjas. Cilvēki vēlas mājas, kas izskatās dzīvīgas un mājīgas, nevis kā no mēbeļu kataloga. Vecs masīvkoka galds ar skrāpējumiem un vīna traipiem stāsta stāstu par ģimenes vakariņām un svētkiem. Jauns, perfekts skaidu plates galds nestāsta neko - tas ir kluss un bez dvēseles.

Mēs redzam, kā interjerā atgriežas 60. un 70. gadu dizains - drosmīgas krāsas, samts un tumšs koks. Tas tiek prasmīgi miksēts ar moderno, radot eklektismu, kas padara mājokli personīgu. Tas parāda, ka šeit dzīvo cilvēks ar savu vēsturi un atmiņām. Restaurēt vecu krēslu ir grūtāk nekā nopirkt jaunu, bet gandarījums, sēžot tajā un zinot, ka esi devis tam otro dzīvi, ir nesalīdzināmi lielāks. Tas rada māju sajūtu, ko nevar nopirkt veikalā. To var tikai radīt laika gaitā, krājot lietas, kas tev kaut ko nozīmē.

Iemācīties gaidīt

Visbeidzot, retro tendence māca mums kaut ko, ko mūsdienu steidzīgajā pasaulē esam gandrīz aizmirsuši - pacietību. Analogā fotogrāfija ir spilgtākais piemērs. Ar telefonu mēs varam uzņemt simts kadrus minūtē, uzreiz apskatīties un izdzēst. Rezultātā mums ir tūkstošiem bilžu, kuras mēs nekad vairs nepaskatāmies. Tās zaudē vērtību, jo to ir pārāk daudz.

Ar filmiņu kameru tev ir tikai 36 kadri. Katrs klikšķis maksā naudu, un tu nevari uzreiz redzēt rezultātu. Tev ir jāgaida, kamēr filmiņu attīstīs. Šis gaidīšanas process piešķir fotogrāfijai maģiju. Tu pārdomā katru kadru, skaties uz gaismu un kompozīciju pirms spied pogu. Tu esi klātesošs mirklī. Un, kad tu beidzot saņem bildes, katra no tām ir mazs dārgums, pat ja tā ir nedaudz neperfekta. Tā ir notvērusi dzīvu mirkli, nevis tikai pikseļus. Šī lēnā pieeja dzīvei ir tas, ko mēs patiesībā meklējam - veidu, kā nedaudz piebremzēt pasauli un atgūt kontroli pār savu laiku.

Noslēgumā jāsaka, ka "vintage" atgriešanās nav tikai par modi. Tā ir par cilvēcību un mūsu emocionālajām vajadzībām. Mēs esam analogas būtnes digitālā pasaulē, un mums ir nepieciešamas lietas, kas enkuro mūs realitātē. Neatkarīgi no tā, vai tā ir veca plate, vectēva pulkstenis vai vēlme uzrakstīt vēstuli ar roku, ļaujies tam. Tajā slēpjas milzīgs miers un iespēja sajust dzīves īsto garšu.