Raita Žvagiņa bērnības sapnis esot bijis kļūt par kuģa kapteini. Zināmā mērā tas ir piepildījies. Tikai viņa kuģis nešūpojas viļņos, bet stingri stāv uz zemes. Šis kuģis ir Liepājas cietums.

Žvagiņam ir pedagoģiskā izglītība. Savu karjeru sācis 1998.gadā kā pirmais atjaunotās brīvvalsts sociālās rehabilitācijas daļas darbinieks darbam ar nepilngadīgajiem. Vadījis cietuma drošības daļu. Bijis priekšnieka vietnieks un priekšnieka pienākumu izpildītājs, bet kopš 2009.gada 13. marta – cietuma priekšnieks.

Cik klientu patlaban ir jūsu iestādē?

Piespriesto sodu  patlaban izcieš 110 likumpārkāpēju. Cik pavisam ir arestēto, izpaust nedrīkstu. Cietums nav pārpildīts, bet nav arī pustukšs, sevišķi daudz brīvu vietu tajā nav. Taču labam cilvēkam vienmēr vieta atradīsies (smejas).

Cik ilgu laiku ieslodzītie te pavada?

No dažām stundām līdz septiņarpus gadiem. Taču tā kā ir atvērts arī soda izciešanas korpuss, ja likumdošana nemainīsies, kad es pēc 11 gadiem iešu pensijā, būs notiesātie, kas vēl turpinās izciest sodu – mums ir tādi, kam piespriests 24 gadu ilgs cietumsods.

Par kādiem noziegumiem notiesātie pie jums izcieš sodu?

Pilns spektrs – ņemot jebkuru Krimināllikuma pantu, vismaz vienu klientu varam atrast. Nav tikai par valsts nodevību tiesātie, un arī amatpersonu pie mums nav.

Cik lielas ir kameras?

Lielākajā ir vietas deviņiem ieslodzītajiem. Taču tāda ir tikai viena kamera.

Izmaiņas Krimināllikumā, ko Saeima apstiprinājusi jau 3.lasījumā, paredz gan mīkstināt sodus, gan dekriminalizēt atsevišķus noziedzīgus nodarījumus. Vai tas varētu patukšot jūsu iestādi?

Esmu skeptisks. Ne pret ideju, tā ir apsveicama – nevajag par nozagtu gurķu burku trīs četrus gadus sēdēt cietumā un tērēt nodokļu maksātāju naudu. Labāk izvēlēties ar brīvības atņemšanu nesaistītu soda veidu. Bet tā kā nestrādāju cietumā pirmo dienu, redzu, ka bijušie klienti te atgriežas nemitīgi. Tie, kuri kā nepilngadīgie savulaik sākuši izciest sodu, atgriežas desmito, piecpadsmito reizi. Piespriedīs viņam darba stundas vai soda naudu, nenostrādas, nenomaksās, tātād sodu nebūs izcietis, notiks atkārtota tiesa, un viņš tik un tā būs šeit.

Bet viņam būs izvēle.

Un viņš to izdarīs! Labākajā gadījumā krass ieslodzīto samazinājums mums varētu būt pusgadu, ne ilgāk.

Vai bijuši bēgšanas mēģinājumi?

Ir bijuši, bet tikai mēģinājumi – vēlme pēc brīvības ir dabiska.

Kā ieslodzītie šeit pavada laiku?

Šobrīd ir vesels dienests, vairāki darbinieki – sociālie, psihologs, kas rūpējas par ieslodzīto brīvā laika pavadīšanu. Ir skola. Bibliotēka. Ieslodzītie var iegūt elektriķa profesiju. Tie, kuriem ir televizors, var skatīties sešdesmit TV kanālus. Pastaigu laukumos ir līdztekas un pievilkšanās stienis, vasarā arī basketbola grozs. Ziemā ieslodzīto rīcībā ir divas nelielas svaru zāles. Nelielas ne tāpēc, ka mēs negribētu lielākas, bet tāpēc, ka mums trūkst brīvu telpu.

Nāk arī kristieši, mums ir pašiem sava kapela. Nāk brīvprātīgie no citām organizācijām.  Cietums kļuvis atvērtāks.

Septembrī Liepājas domes deputāti rezervēja zemes gabalu pilsētas nomalē – Alsungas ielā 29, jauna cietuma būvniecībai. Cik nepieciešams tas ir?

Kad tika celts šis cietums, arī tas faktiski atradās ārpus pilsētas. Cietumam pat bija pašam sava saimniecība, kas pirmās Latvijas laikā tam ļāva nopelnīt vairāk nekā simttūkstoš latu.

Tagad dzīvojam tikai uz budžeta rēķina, diemžēl lielāku šo cietumu padarīt nav iespējams, lai te varētu ierīkot kādu ražotni. Nodarbināt varam tikai uzkopšanā, ēdienu dalīšanā, bibliotēkā, noliktavās.

Diemžēl šodien cietums vairs neatrodas ārpus pilsētas, bet pašā tās centrā, blakus vienai no galvenajām maģistrālēm – Ganību ielai. Tas arī no drošības viedokļa rada grūtības. Nerunājot nemaz par to, ka cietumam nevajadzētu atrasties pilsētas vidū.

Ņemot vērā, ka šis cietums celts pirms 120 gadiem, noteikti būtu nepieciešams jauns. Bet ne jau tas ir galvenais. Kā jau teicu – cietums ir tik liels, cik tas ir, un šobrīd likumpārkāpējs pie mums tiek ievietots kā noliktavā vai bagāžas glabātuvē. Bet tā nedrīkstētu būt, viņam šeit vajadzētu apgūst daudz vairāk, nekā varam dot. Lai varētu parādīt, ka ir citas iespējas, kā dzīvot, kā pelnīt, mums būtu vajadzīgas jaunas, plašākas telpas. Nevar teorētiski mācīt strādāt, tas jāmāca praktiski.

Bez tam – jo vairāk ieslodzītajam ir iespēja atrasties ārpus kameras, jo mazāka spriedze kameras biedru vidū, starp ieslodzīto un administrāciju.

Pērn Norvēģijā redzēju pašu jaunāko un modernāko cietumu. Salīdzinot ar viesnīcu "Amrita", kurā arī esmu bijis, tur noteikti ir labāki apstākļi,  piemēram, tur ir mežs (jumtiņš virs pastaigu laukuma gan nebija, kādu prasa mums). Taču gadiem ilgi atrasties ieslēgtam nav patīkami pat septiņzvaigžņu viesnīcā.

Pērn samazinājāt štatu par 37 cilvēkiem. Vai kadru problēma nav jūtama?

Nav. Jo kolektīvs ir ļoti labs.

Vai taisnība, ka spējat paēdināt ieslodzītos par 81 santīmu dienā?

Taisnība. Pat laša gaļas kotletes ir ēdienkartē.

Uzziņa

Liepājas cietums

1891. gadā Liepājas pašvaldība nojauca veco slimnīcu Dārza ielā 14, un gruntsgabalu piešķīra cietuma būvniecībai. Ēkas projektēja toreizējais pilsētas arhitekts Pauls Maks Berči, bet būvdarbus īstenoja būvuzņēmēji Rige un Demmis. 1892. gadā jau bija uzceltas divstāvu ķieģeļa ēkas ieslodzītajiem, administrācijai, cietuma slimnīcas un pirts vajadzībām. Apkārt uzcēla ķieģelu žogu.

Liepājas cietums bijis gan ieslodzījuma vieta tikai vīriešiem, gan jaukta tipa cietums, gan sieviešu cietums, bet no 1976.gada – sieviešu ārstnieciskā darba profilaktorijs, kas beidza pastāvēt 1994.gadā, kad tpārtapa par Liepājas izmeklēšanas cietumu. Kopš 2004.gada atvērts arī notiesāto korpuss, un kopš tā laika Liepājas cietums ir visstingrākā režīma slēgta tipa cietums.

Maksimāli pieļaujamais ieslodzīto skaits – 330.

Cietuma ēdienkartes paraugs

Brokastis: auzu pārslu biezputra, margarīns, maize, tēja.
Pusdienas: skābu kāpostu zupa, grūbu biezputra ar vistas gaļas mērci, svaigu kāpostu salāti.
Vakariņas: vārīti kartupeļi ar sautētu zivi, svaigu kāpostu un biešu salāti, piens.