Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā šonedēļ populārākie vārdi ir Jānis (1355) un Ausma (263). Liepājā vārda dienu svin 1355 Jāņi.

Vārda dienā sveicam mākslinieku Jāni Grabovski, kurš šodien svin arī dzimšanas dienu.

Kā jūs sākat gleznot?
Bija tā – man zīmēšana, gleznošana padevās jau no agras bērnības. Mans tēvs gleznoja skaistus akvareļus, tas arī mani noteikti ietekmēja. Tad es Kuldīgā iepazinos ar tēva kolēģa dēlu Vilni Rasu, es redzēju, kā viņš glezno. Tad man uzreiz bija sajūta – ak, cik tas ir skaisti! Viņš gleznoja ar eļļas krāsām, un es arī sāku izmantot eļļas krāsas. Tas bija agrā jaunībā. Tiesa, bija daudz šķēršļu pilnvērtīgai gleznošanai. Mācījos – gan Liepājā, gan Rīgā – un kopmītnēs jau nekāda gleznošana nesanāk. Man nav mākslas izglītības, un vienīgais, kā es varu sevi parādīt – ar interesantumu. Ja tā sāk domāt, arī mūzikā (un tā ir mana specialitāte) – ja citiem visu laiku demonstrēs vienu un to pašu, tas ātri apniks un būs garlaicīgi – vajag kaut ko tādu, lai cilvēku ieinteresētu. Jebkurā nozarē.

Var precīzi uzzīmēt cilvēku, viņa vaibstus, acis, bārdiņu, un tā tālāk. Viss būs ļoti skaisti, bet tur nebūs jūsu personības un attieksmes. Bet to vajag. Vincents van Gogs uzgleznoja savus vecos, cauros zābakus, bet kā viņš tos uzgleznoja! Būtība ir tajā, kā darbs paveikts – tur ir skaistums, tur ir krāsa, tur ir īstais otas triepiens. Nav svarīgi, ko, ir svarīgi – kā.

Ir kādas īpašas lietas vai tēmas, ko jums patīk gleznot?
Man ļoti patīk koki. Tie savā ziņā ir kā cilvēki, vienreizīgi, otra tāda paša nav. Vislabāk man patīk gleznot kokus ziemā, jo tad zari parāda koka raksturu labāk nekā vasarā, kad zarus aizsedz lapas.

Kā top glezna – ir ideja, un jūs ķeraties pie darba, vai tam ir jānobriest?
Vienkārši kādā brīdī uznāk. Kaut ko ieraugu un ir sajūta – jā, šis der un šo vajag gleznot! Es veidoju faktūras, manas gleznas ir, ja tā var teikt, uz ārpusi. Man nav mākslinieka izglītības, tāpēc varu atļauties visu, ko tik gribu. Tomēr kompozīcijas izjūta, šķiet, nāk no mūzikas, kas ir mana specialitāte.

Cik ilgs laiks paiet, lai radītu darbu?
Kā nu kuram darbam. Ir bijuši tādi, kas top mēnešiem. Ir arī tādi, kurus sāku, taisu, un tad skatos – nekā tur nav, kaut svied stūrī.
Pats process jau ir tas interesantākais. Kamēr dara, ir aizrautība, ir viss. Kad darbs pabeigts, tas kļūst tāds vienaldzīgāks. Gadās arī kļūdas.
Kāpēc es netaisu akvareļus? Tāpēc, ka akvarelī ir tā – kā uzliek krāsu, tā viņa ir, vairs neko mainīt nevar. Eļļas krāsu un faktūru var likt klāt un ņemt nost, tas ir vieglāk.

Kā mūzika un māksla saistās, kā tās sadzīvo?
Es nesen secināju (iepriekš par to nebiju domājis): es parasti darbus sāku veidot no rīta – tad visi guļ, man neviens netraucē. Ieslēdzu klasiskās mūzikas programmu, un tas patiešām palīdz. Ir daudz vieglāk un iedvesmojošāk.

Kāda mūzika jums vislabāk patīk?
Ļoti patīk „Kremerata Baltica” izpildītā mūzika. Tur spēlē arī mans bijušais audzēknis Ingars Ģirnis.

Pastāstiet kādu atgadījumu no savas muzikālās pieredzes!
Kādreiz strādāju operā. Tika uzvesta Jāņa Mediņa opera „Uguns un nakts”. Tur bija epizode, kas norisinās pazemē. Bija tā – dzied spoku koris. Protams, koris bija ierakstā, katru reizi jau nesauks kādu kori. Spoku koris dzied „Vai, vai, mani mīļie...”, uz ko solistam jājautā: „Kas tur tā vaid?” Skaņu režisori, kam bija jārūpējas, lai īstajā vietā atskaņo kori, kaut ko bija salaiduši dēlī un rēgu kora vietā atskanēja: „Govorit Moskva! Sevodņa...”, bet solists vienalga atbildēja: „Kas tur tā vaid?” Protams, pēc šāda gājiena vainīgie tika atlaisti.

Ir kāds īpašs stāsts, kādēļ jums deva vārdu Jānis?
Mamma gribēja mani saukt par Gunti. Atnāca mans krusttēvs un teica – kā, Jāņos piedzima un nebūs Jānis?! Kas tad būs?! Tā nu mani tomēr nosauca par Jāni.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Turēties kopā!